Valsts prezidentam šodien simtā diena amatā 4
Kad Raimonds Vējonis šā gada jūnijā tika ievēlēts par Valsts prezidentu, “Latvijas faktu” veiktajā aptaujā pozitīvu vērtējumu par viņu izteica 37,6% iedzīvotāju. Negatīvi noskaņoti bija 19%, bet 43% nevarēja sniegt konkrētu atbildi. Lai gan ilgstoši darbojies politikā, ieņēmis ministru amatu un vadījis partiju, daudziem Latvijas iedzīvotājiem viņš joprojām šķita mazzināms. Taču jau jūlijā, kad viņš oficiāli stājās amatā, sekoja ļoti straujš lēciens – pozitīvo vērtējumu īpatsvars pieauga līdz 55,2%, bet negatīvo samazinājās līdz 13,7%. Arī nākamajā mēnesī R. Vējoņa popularitāte turpināja augt (jau 60,2%). Tas liecināja, ka viņš veiksmīgi ticis galā ar savu pirmo uzdevumu – tēla veidošanu.
Tēls
Taisnības labad jāatzīst, ka R. Vējoņa uzdevums bija nedaudz vienkāršāks nekā diviem viņa priekšgājējiem, kuriem vispirms bija jāmēģina kaut kā tikt galā ar negatīvo tēlu. Īpaši jau Valdim Zatleram, kuram nācās nervozi atkauties gan no slavenajām “aploksnēm”, gan no oligarhu ielikteņa slavas. Arī Andra Bērziņa ievēlēšana radīja daudz jautājumu, turklāt to pavadīja ar parlamentu atlaišanu un Saeimas ārkārtas vēlēšanām saistītās kaislības. R. Vējonim, kurš bija ieguvis pozitīvu reitingu kā aizsardzības ministrs, nebija jāsāk ar taisnošanos. Ja nu vienīgi nedaudz par to, ka viņš vēlas arī turpmāk dzīvot Ogres dzīvoklī, nevis Jūrmalas rezidencē, taču šis jautājums tika veiksmīgi atrisināts. R. Vējonis uzreiz varēja ķerties pie plāna. Recepte it kā vienkārša – līdzdalība.
Pirmajā brīdī tas pārsteidza – ielu basketbola spēles starplaikā jauniešu grupa izpilda vārsmojumu “Mans prezidents” un te pēkšņi no kaut kurienes iznirst Vējonis un sāk dejot. Publika sajūsmā. Pēc pāris dienām Vējonis personīgi ierodas skolā, kur nakšņo Skolu un dziesmu un deju svētku dalībnieki no Madonas (prezidenta dzimtās pilsētas). Visi aizkustināti. Un tad jau pasākumu apmeklēšana uzņem ļoti strauju tempu.
Daži politologi to uzreiz pretstatīja iepriekšējā prezidenta Andra Bērziņa stilam nedarīt neko lieku. Vējonim, protams, sāka pienākt dažādi ielūgumi, jo prezidenta klātbūtne pasākumā – tas tomēr ir prestiži. Daži steidza aizrunāt priekšlaikus (piemēram, Līvānu novada vadītājs lepni pavēstīja, ka R. Vējonis esot apsolījis savu līdzdalību pilsētas simt gadu svinībās, kas plānotas nākamā gada vasarā). Šķiet, vistuvāk Valsts prezidenta sirdij tomēr ir sports, un tas arī atspoguļojies gan darbakārtībā, gan publiskajā komunikācijā. Vējonis nav laidis garām nevienu ievērības cienīgu sporta pasākumu. (Rekords laikam bija 6. septembris, kad prezidents paguva apmeklēt gan “Vienības” velobraucienu Siguldā, gan Latvijas – Lietuvas valstsvienību basketbola spēli, gan Latvijas – Čehijas futbola spēli.) Lielākā daļa viņa ierakstu interneta sociālajā tīklā “Twitter” ir apsveikumi Latvijas sportistiem par izcīnītajām uzvarām.
Politika
Kā Vējonis sevi parādījis politiski? Kā jau bija gaidāms, viņš ļoti ātri norobežojās no Zaļo un zemnieku savienības un pāris reižu pat paguva paust atšķirīgu nostāju. Ar asām politiskām kustībām jaunais prezidents nav aizrāvies un kopumā piemērojies tam eiropeiski piesardzīgajam stilam, kas raksturo arī iepriekšējos valsts vadītājus. Tas nozīmē, ka viņš vispirms skatās, kā Latvijas politiskās darbības tiks uztvertas Rietumos, taču patur prātā arī Latvijas politisko spēku samēru un sabiedrības noskaņojumu. Īpaši tas atspoguļojās bēgļu jautājumā, kura saistībā “Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa pat aizrunājās par “konstitucionālo krīzi”. Tas bija satraucošs mirklis, jo konstitucionālā krīze automātiski nozīmētu Valsts prezidenta iesaistīšanos. Intervijā Latvijas Radio R. Vējonim pat tika jautāts, vai viņš nav apsvēris Saeimas ārkārtas vēlēšanu rosināšanu. Vējonis jautājumu uztvēra vēsi un atgaiņājās ar juristu atzinumiem, ka te nekādas konstitucionālās krīzes nav, tikai partiju nesaskaņas. Tā, protams, arī bija, taču bēgļu jautājumā no Valsts prezidenta tika gaidīts kāds solis, jo Eiropas Savienības plānam bija gatava piekrist tikai “Vienotība”. No Vējoņa puses tika izvēlēta ierastā pieeja – partiju aicināšana uz sarunām Melngalvju namā, kas nekādas izmaiņas pozīcijās nenesa. Tad sekoja Valsts prezidenta “Rīkojums nr. 2”, kas atšķirībā no slavenā nosaukuma brāļa gan neparedzēja radikālu rīcību, taču bija uzrakstīts diezgan asā valodā.
“Partijas lielākoties cenšas vairot savu popularitāti, bezatbildīgi manipulējot ar valstij būtiskiem jautājumiem savu reitingu uzlabošanas vārdā. Tajā skaitā, bieži aizmirstot, cik līdzcietīga un gatava palīdzēt ir mūsu sabiedrība,” teikts rīkojumā. Kritizēts arī valdības darbs, jo tā nerisinot ar patvēruma meklētāju uzņemšanu saistītos praktiskos jautājumus un arī nepietiekami skaidrojot tos sabiedrībai. Atsevišķi pārmetumi arī Eiropas Savienībai un tās īstenotajai politikai. Tomēr risinājums izpalika. Tik vien: “Aicinu visas partijas kopīgi strādāt un būt konstruktīvām šajā procesā!” Var teikt, ka šoreiz R. Vējonim paveicās, ka jautājums tika nokārtots aizkulisēs (ZZS ministri nobalsoja pretēji partijas oficiālajai nostājai, bet Saeimā palīdzīgu roku “Vienotībai” sniedza opozīcija) bez viņa tālākas līdzdalības. Līdz ar to bēgļu jautājums neietekmēja Valsts prezidenta reitingu.
Mērķi
Valsts prezidentam nav pienākums deklarēt savus mērķus. Galu galā viņš var pat aprobežoties ar Satversmes 41. pantā noteikto: “Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski.” Tomēr skaidrs, ka sabiedrība uz prezidentu skatās arī kā līderi, kas centīsies aktīvi ietekmēt politisko darbakārtību, nāks ar nākotnes vīziju un konkrētiem priekšlikumiem.
Pirmajās simts dienās tā ir bijis maz. Par tādu diez vai var uzskatīt ierosinājumu diskutēt par sejas aizsedzošu musulmaņu sieviešu apģērbu aizliegšanu Latvijā. Arī izskanējusī ideja par ministru vietnieku amatiem tomēr būtu jāpiedāvā plašākā valsts pārvaldes reformu kontekstā. Acīmredzot tas ir viens no prezidenta mērķiem, par ko liecina Tiesiskās vides pilnveides komisijas izveidošana. Nojaušams, ka Vējonis turpinās turēt roku uz pulsa aizsardzības jomai. Tomēr kopumā viņa lielie mērķi vēl arvien ir miglaini.
Viedokļi
Vairāk nekā oficiālo uzrunu teicējs
Andris Sprūds, Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs: “Mans vērtējums ir pozitīvs. Raimonds Vējonis kā prezidents ir atvērts pasaulei, vēlas mijiedarboties. Kaut vai brauciens uz ASV, kur man Vašingtonā bija iespēja viņa darbību vērot klātienē. Iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš bija gatavs teikt oficiālās uzrunas, bet nebija gatavs piedalīties konferencēs, runāt ar ekspertiem. Tā ir vide, kur saplūst kopā lēmumu veidotāji un lēmumu pieņēmēji, un ļoti svarīgi, ka arī mazas valstis tur tiek pārstāvētas. Protams, var runāt par stila pieslīpēšanu, bet katram jaunievēlētam valsts vadītājam tas ir izaicinājums, un tas nav nekas nepaveicams. Jautājums ir par mērķiem, kurus viņš sev ir gatavs izvirzīt. Manuprāt, labs mērķis būtu Baltijas valstu sadarbība. Vējoņa kungs iepriekš ir bijis Baltijas asamblejas vadītājs, tātad šī tēma viņam nav sveša. Turklāt Igaunijas prezidents Tomass Henriks Ilvess un Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite ir spēcīgas, bet arī pietiekami pretrunīgas personības, lai spertu šādus soļus, bet Vējonim labas iespējas gan personīgo īpašību dēļ gan Latvijas ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ būt par apvienotāju. Viena no iespējām veicināt sadarbību būtu Baltijas valstu fonda izveidošana, līdzīgi kā ir Višegradas fonds. Tā būtu iespēja veidot gan kopīgus domnīcu projektus, gan mediju projektus, jo šobrīd Baltijas valstu sadarbība ir politiski formālā līmenī, kas izpaužas kā amatpersonu tikšanās, bet ne vairāk. Vajadzētu to paplašināt, un es ceru, ka Vējonim šīs idejas būs simpātiskas.”
Politiskā pieredze noder
Jānis Peniķis, politologs: “Raimonds Vējonis ir pirmais Valsts prezidents kopš neatkarības atjaunošanas, kuru var uzskatīt par profesionālu politiķi un valsts darbinieku. Praktiskās politikas pieredze gan likumdošanas, gan izpildvaras jomā viņam neapšaubāmi ir atvieglojusi pirmo mēnešu slodzi jaunajā amatā un atļāvusi brīvāk iejusties “pirmās personas” lomā, ar uzrunām, pieņemšanām un citām nenovēršamām prezidenta ceremonijām. Cik var spriest no TV pārraidēm un žurnālistu vērojumiem, Vējonis ir bijis labā formā arī savas Amerikas vizītes laikā, uzstājoties Apvienoto Nāciju forumos un konsultējoties ar Vašingtonas politiķiem. Kā šajos laikos nepieciešams, viņa angļu valoda ir pietiekami tekoša un gluda.
Par jaunā prezidenta nākotnes kursu maz ko var spriest no pirmajiem trim amata mēnešiem. Savā uzrunā Saeimai pēc zvēresta nodošanas Vējonis ir atkārtoti runājis par valsts drošības tēmu, bet uzsvēris, ka ar to viņš saprot ne vien militāro aizsardzību, bet arī valsts iekšējo attīstību un sabiedrības atbalstu un vienotību. Viņa rūpes par aizsardzības jautājumiem, protams, nāk līdzi no viņa nesenā dienesta Aizsardzības ministrijā, kur viņam pietiekami bieži nācies uzklausīt NATO partneru un ASV kongresmeņu jautājumus (gan izteiktus delikātās frāzēs), kad tad Latvija sāks nopietni maksāt par savu aizsardzību. No savas puses, Vējonis ir neatlaidīgi rosinājis NATO valstis stacionēt pastāvīgas militārās vienības un bruņojumu Baltijas valstīs un Polijā. To viņš atkal atkārtoja savā runā ASV Nacionālā preses klubā Vašingtonā.
Iespējams, ka par prezidenta Vējoņa otro tēmu – valsts iekšējā attīstība un kārtība – zināmas norādes sniedz nesenais paziņojums, ka viņš iecēlis “Tiesiskās vides pilnveides komisiju”, kas darbosies kā zinātnisku pētījumu un padomnieku grupa prezidenta kancelejas paspārnē. Komisijas uzdevumos acīmredzot ietilps ne vien pētījumi un ierosinājumi par tiesisko vidi, bet arī par aktuāliem “sociāli politiskiem un pārvaldības pilnveides jautājumiem”, kā teikts komisijas nolikumā. Komisijas priekšsēdētājs ir pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs un Latvijas juristu patriarhs Aivars Endziņš, un tās sastāvā ir daži no aktīvākajiem un gaišākajiem sabiedrisko zinātņu prātiem Latvijā.
Komisijas nopietnais sastāvs ļauj cerēt, ka tās pētījumos un priekšlikumos ieklausīsies gan prezidents, gan Saeima un sabiedrība. Pieredze ar līdzīgām iepriekšējām komisijām ir bijusi raiba. Prezidenta Bērziņa iecelta komisija, piemēram, 2013. gadā iesniedza labi pārdomātus un sen vajadzīgus priekšlikumus Ministru kabineta un Saeimas darba uzlabošanai, ko Bērziņš nosūtīja Saeimai. Tur tie nogrima kādā Saeimas vienaldzības vai neizdarības akacī.
Valsts prezidenta ietekmei Latvijas politiskajā iekārtā nav apvilkti cieši žogi. Satversme nosaka prezidentam zināmus formālus pienākumus, bet nenosaka, cik aktīvi vai pasīvi viņam būs līdzdarboties valsts politiskajos procesos. Vairas Vīķes-Freibergas aktīvā darbība Latvijas ārpolitikas veidošanā un īstenošanā ir lielisks piemērs tam, cik nozīmīgi var būt prezidenta īpašie talanti valsts interešu sekmēšanā. Valda Zatlera izlēmīgais solis, atlaižot Saeimu un riskējot ar savu amatu, pamatīgi ietekmēja nākamās Saeimas sastāvu un joprojām ir noderīgs atgādinājums, ka Saeima nav visvarens iestādījums Latvijas politiskajā iekārtā.
Šis nav aicinājums prezidentam Vējonim pārņemt diplomātiskā dienesta funkcijas vai meklēt ieganstu Saeimas atlaišanai. Tas ir novēlējums smelties iedvesmu savu priekšteču labākajos paraugos.”
