Vējam jāiepūš nauda apkārtējo kabatās: kas nostādījis mūsu ierēdņus pret vēja enerģijas izmantošanu? 35
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā vēja stacija uzbūvēta 2016. gadā. Mazāk nekā 100 turbīnu un 80 MW uzstādītās jaudas. Piektā mazākā vēja jauda Eiropas Savienībā. Tādi trūcīgi fakti par vēja nozari Latvijā, Eiropas Zaļā kursa starta pozīcijās.
Neattīstot vēja enerģiju, Zaļā kursa mērķus līdz 2030. gadam mums sasniegt neizdosies. Mazo vēja jaudu sekas var redzēt arī šī brīža elektroenerģijā. Šobrīd nekas neliecina, ka vējš desmit gadu laikā varētu kļūt par nozīmīgu resursu Latvijas enerģētikas portfelī.
Kas nostādījis mūsu valsts iedzīvotājus, pašvaldības, ierēdņus pret vēja enerģijas izmantošanu? “Latvijas Avīze” sāk rakstu sēriju “Pretvējš”. Šoreiz par nozares divdesmit gadu vēsturi un pieredzi, ko guvuši ap vēja parkiem dzīvojošie. Nākamajā rakstā vērtēsim vēja staciju pretinieku argumentāciju.
“Gadsimtu mija bija grūts periods – zemi nevienam nevajadzēja, un to par lētām naudām meta pakaļ – neviens nespēja novērtēt zemes vērtību. No saviem mantotajiem 20 hektāriem tolaik par velti daļu devu vietējiem saknīšu audzētājiem – lai tikai tā daļa būtu apkopta. Tad parādījās vēja parku attīstītāji, kuri nāca ar pavisam citām cenām. Viņi tolaik par diviem 100 m2 zemes pleķiem, kas bija vajadzīgi divām vēja turbīnām, piesolīja daudz vairāk, nekā es būtu nopelnījis, ar to zemi pats cīnoties vai kādam iznomājot.
Acis visiem bija lielas. Mēs – tuvējo zemju īpašnieki – tikāmies, apspriedāmies un sapratām, ka tas ir labs piedāvājums,” stāsta Aigars Štāls, uz kura zemes 2002. gadā pie Rolavas ciemata, tagadējā Dienvidkurzemes novadā, tika uzbūvētas divas SIA “Vēja parks” piederošas vēja turbīnas. Tagad apkārtnē slejas 33 SIA “Vēja parks” turbīnas.
Grobiņas tuvumā esošās vēja stacijas gan nebija pirmās Latvijā. 1995. gadā divas “Latvenergo” vēja stacijas tika uzstādītas Ainažos, kuras joprojām ir vienīgās valsts enerģijas ražotāja vēja stacijas. Skatoties uz mūsdienu tehnoloģijām, tās gan ir grūti salīdzināt kaut vai ar Grobiņas pusē esošajām 90 metru augstajām.
“Iedomājieties, kādos apstākļos mēs tolaik dzīvojām! Bija brīdis, kad Godmaņa valdības kabinetā naftas kompānijas direktors paziņoja, ka degviela policijas un ātrās palīdzības dienestiem atlikusi trim dienām. Visi bālām sejām sēdēja… Situācija bija izmisīga – dzīvojām uz naža asmens deficīta apstākļos – salām, bija ierobežota braukšana, draudēja sabrukt Krievijas elektrības sistēma.
Tādos apstākļos ķērāmies pie jebkuras idejas, kas ļāva kaut ko saražot. Tajā laikā vējam, mazajiem HES bija psiholoģisks, fizisks un stratēģisks pamatojums. Līdzīgi kā bija ar maskām un distancēšanos tagad – jāmēģina darīt viss, lai izdzīvotu,” atmiņās par deviņdesmito gadu vidu dalās pēdējais enerģētikas ministrs Juris Ozoliņš, kurš amata pienākumus pildīja no 1994. gada 19. septembra līdz 1995. gada 21. decembrim.
Sliekas un kurmji dzīvo, putnu līķus apkārt nemana
Vēja stacijām pie Rolavas ciemata nav iespējams pabraukt garām. Kad tiekos ar tur esošo vēja parku īpašniekiem un pie tiem dzīvojošajiem, gan dzirdu to skaņu, gan redzu uz lauka rotoru mesto ēnu. Jūras viļņu šalkoņa – tā es raksturotu rotoru griešanās radīto skaņu. Vai man tas traucē? Jāatbild ar pretjautājumu – vai viļņu bangošanās traucē kāpu zonās dzīvojošajiem? Vai pilsētās dzīvojošie liek demontēt tramvaju un vilcienu sliedes?
“Dzērves un pīles tiem stabiem lido pāri un pat cauri, un neviens beigts putns redzēts nav. Kurmji dzīvo, sliekas redzam, govis aug – viss notiek! Mani ēnošanās vai kaut kādas zemfrekvenču skaņas netraucē. Lielākā vējā stacijas vispār nedzird, turklāt lielās vētrās tās slēdzas ārā, lai nerastos bojājumi. Vairāk par turbīnu darbību sabiedē to apstāšanās radītais būkšķis,” smejas Valda Badejeva, kura dzīvo apmēram 350 metru attālumā no tuvākā vēja staba. Uz viņas 20 hektāriem ir divas stacijas.
Gan Valda, gan Aigars iesmej, ka visi apkārtnē dzīvojošie ir ilgdzīvotāji un varētu pat padomāt, ka turbīnas dzīvildzi uzlabo. “Tik daudz vecu sievu te dzīvo – pa 70, 80 gadiem, ir arī virs 90 gadiem. Viens bitenieks tikai nesen aizgāja, kam bija virs 90 gadiem,” stāsta Valda. Viņa uzskata, ka arī bites turbīnas neietekmē – kaimiņos dzīvojot viens bitenieks, kurš par turbīnām nesūdzas. Satikt viņu gan man neizdodas – radio skan, mašīna stāv, saucu, bet neviens neatbild.
“Akcents nav jāliek uz vides problēmām, ēnām, trokšņiem un līdzīgām tēmām – tās ir falšas problēmas. Diemžēl tieši par šīm lietām iestrēgst diskusijas. Galvenā problēma ir ekonomiskais labums – ko no vēja parkiem iegūst zemju īpašnieki, apkārt dzīvojošie un visa tuvējā kopiena. Vējš arī ir resurss – kā gāze un ogles, un tas būtu jāizmanto, bet nedrīkst pieļaut, ka no resursa iegūst tikai pāris personas, kuras gūst milzu peļņu,” galveno problēmu iezīmē Štāls.
Vilinošs piedāvājums grūtā brīdī
Jau 2001. gadā, kad sāka būvēt SIA “Vēja parks” turbīnas, vietējiem bija zināms, ka aiz tām stāv ekspremjers Andris Šķēle. Viņš 2000. gadā, premjera krēslā sēdēdams, izsniedza ražošanas licences 11 uzņēmumiem vēja staciju būvniecībai. Šobrīd visas 11 SIA “Vēja parks” (katra ar citu numuru) pieder Šķēles sievai Kristiānai Lībanei-Šķēlei un abām viņa meitām Anetei Šķēlei-Pētersonei un Madarai Šķēlei-Dupatei, bet tolaik nedz viņš, nedz radinieki nefigurēja uzņēmuma īpašnieku sarakstā. Oficiāli viņi par tādiem kļuva vien 2007. gada beigās.
Aigars Štāls atminas, ka sākotnēji šo parku viņi gribējuši būvēt tuvāk Baltijas jūrai, bet tur saskārušies ar pašvaldības pretestību – kā šobrīd Tukuma un Dobeles pusē. Savukārt tā laika Grobiņas novada vadība un zemju īpašnieki teikuši jāvārdu. Īpašnieki neatklāj, kādas summas “Vēja parka” darboņi tolaik īpašniekiem piesolīja, jo informācija esot konfidenciāla, bet “Latvijas Avīze” no pietuvinātiem avotiem uzzināja, ka tolaik gadā par vienu turbīnu maksāti apmēram 250 lati.
Salīdzinājumam – “Liepājas metalurgā” daudzi darbinieki mēnesī saņēmuši 150 latus. Jāpiebilst, ka līgums ar īpašniekiem par turbīnu izvietošanu noslēgts uz 30 gadiem, ko īpašnieki šobrīd sauc par lielu muļķību, piebilstot, ka kopumā viņi bijuši kā tādi izmēģinājuma trusīši, jo nevienam neesot bijusi vajadzīgā pieredze šādu līgumu slēgšanā.
“Es jau pie visa esmu vainīgs. Viņi gribēja celt Medzes stāvkrastā, arī Otaņķos, bet tur iebilda saistībā ar vizuālo nepievilcību. Mūs izdevās iekārdināt. Diemžēl mums nebija nekādas pieredzes, un beigās mums atmeta grašus,” atminas 78 gadus vecais bijušais Grobiņas pagasta padomes un Liepājas rajona priekšsēdētājs Modris Ekšteins.
Sabiedriskās apspriešanas tolaik neesot bijis, attīstītāji vien rīkojuši pāris sapulces ar zemju īpašniekiem. Ekšteins atceras, ka viņa laikā “Vēja parks” pagastam ik gadu maksājis 15 000 latu, ko norunājuši novirzīt novada bērnu atbalstam, piemēram, jaunu tautastērpu iegādei. Ekšteins pirms prombraukšanas uzsver, ka veco līgumu nosacījumi būtu jāpārskata, tajos atrunājot to, kas ar turbīnām notiks pēc 2031. gada, kā arī parka īpašniekiem ievērojami jāpalielina nomas maksa. Ekšteins ir gatavs turpināt sadarbību, ja atlīdzība būs pienācīga. Līdzīgi norādīja ikviens uzrunātais – nevienam nav problēmu dzīvot vēja staciju tuvumā, bet par zemes iznomāšanu gribētos pienācīgu atlīdzību.
Štāls stāsta, ka līdz 2015. gadam viņš sadarbību ar “Vēja parka” pārstāvjiem vērtē kā labu, bet šobrīd tā vairs neesot gana korekta. “Man ir zeme, virs kuras pūš vējš, no kā viņi var pelnīt. Es zinu, kādu valsts atbalstu viņi saņem, cik daudz elektrības saražo un kāda ir viņu peļņa.
Man rodas jautājumi! Jo zemei šo 20 gadu laikā ir palielinājušies nodokļi, ir cēlusies kadastrālā vērtība, nomas tirgus situācija Dienvidkurzemē ir pilnībā mainījusies. Pieticīgi rēķinot, cipari gājuši trīs četras reizes uz augšu,” esošo situāciju ieskicē Štāls. Viņš no parka īpašniekiem sagaida labāku komunikāciju un rūpes par visiem tuvumā dzīvojošajiem, ne tikai savu kabatu.
Sadarbība pēc esošajiem līguma nosacījumiem vēl gaidāma desmit gadus. Kas notiks pēc tam? Būs divas iespējas – vai nu vēja turbīnu demontāža un zemes atbrīvošana, vai sadarbības turpināšana. Šīs lietas līgumā nav atrunātas.
Otrs variants ir turpināt vēja staciju izmantošanu. Vācijā bieži vien jaudu vienkārši palielina, piemēram, trīs turbīnas nomainot ar vienu, bet divreiz augstāku un krietni jaudīgāku. Kas interesanti – klusāku, tehnoloģiski daudz attīstītāku. Jaunās turbīnas, piemēram, apstājoties tajās dienas stundās, kad ēna pārklāj dzīvojamās mājas.
Štāls norāda, ka sākotnēji “Vēja parks” cerējis investīcijas atpelnīt 10 gados, bet realitātē atmaksāšanās periods samazinājies līdz septiņiem gadiem.
Likums neliek dalīties peļņā
Štāls norāda, ka būtu muļķīgi turpināt sēdēt uz gāzes un ogļu “adatas” laikā, kad ir pieejama tīra zaļā enerģija. Diemžēl šī brīža likumdošana nav labvēlīga vietējām kopienām – neviens punkts likumdošanā vēja parku attīstītājiem neparedz dalīties peļņā ar tiem, kuri dzīvo vēja staciju tuvumā, neskaitot zemju īpašniekus.
Rietumu valstīs dalīšanās ir pierasta prakse – tiek maksātas gan pienācīgas naudas summas zemju īpašniekiem, gan tiek izveidoti dažādi fondi, no kuriem iegūst visa vietējā sabiedrība. Katru gadu vēja parku īpašnieki tur ieskaita zināmu naudas summu, kuru vietējie var izmantot kopienas attīstībai.
Štāls pirms pāris gadiem piedalījies braucienā uz Šlēsvigas-Holšteinas federālo zemi Vācijā, kur viņš iepazīstināts ar tur pastāvošo kārtību. Piemēram, visi zemju īpašnieki, kurus ietekmē parka izveide, saņem finanšu kompensāciju par zemes izmantošanu. Tā ir 5% apjomā no gada ieņēmumiem par tīklā nodoto elektrību – aptuveni 500 000 eiro gadā. Šo summu savukārt sadala sekojoši: 20% piešķirt to zemju īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas turbīnas, 70% sadala to zemju īpašniekiem, kuru īpašums izvietots reģionālā līmeņa plānojumā noteiktajā vēja turbīnu uzstādīšanas zonā. Bet 10% pienākas īpašniekiem, kuru zemi izmanto vai šķērso ceļi un citi objekti.
Savukārt par pazemes elektrokabeļu ierīkošanu samaksā vienreizēju kompensāciju par katru kvadrātmetru. Kopumā sanāk, ka par vienu turbīnu zemes īpašnieks saņem ap 8300 eiro gadā, tāpat apmēram 500 eiro gadā īpašnieks saņem par katru hektāru, kas atrodas vēja parkam piemērotajā zonā, un 86 centus par vienu kvadrātmetru ceļa vai ko aizņem cits infrastruktūras objekts.
Minētie ir maksājumi zemju īpašniekiem. Labumu gūst arī pārējā sabiedrība. Ja vēja parks reģistrēts darbības vietā, visi nodokļi nonāk pašvaldības budžetā. Vietējās pašvaldības individuālās sarunās ar parku attīstītājiem var gūt vēl dažādus labumus, piemēram, kādu procentu no parka peļņas ik gadu ieskaitīt bezpeļņas sabiedriskajās organizācijās, ar ko iespējams finansēt dažādas pašvaldības vajadzības, reizē atslogojot arī pašvaldību budžetus.
Zemju īpašnieki uzsver, ka būtu ļoti apmierināti, ja maksātu kaut pusi no tā, ko saņem īpašnieki Vācijā. Finanšu dati rāda, ka tas atstātu mazu ietekmi uz vēja attīstītāju peļņu. “Latvijas Avīzei” zināms, ka vismaz viens no zemes īpašniekiem gatavojas juridiskai cīņai ar SIA “Vēja parks”.
Štāls runājis arī ar vēja parku attīstītāja “Eolus vadītāju Gati Galviņu, kurš par vietējo saņemtajām summām saķēris galvu. “Intereses mums ir atšķirīgas, bet, tā kā viņš pārstāv zviedrus, tad viņi nāk ar uzstādījumu, ka vietējai kopienai ir jāpalīdz. Tomēr esmu drošs, ka viņi zina kopējo situāciju Latvijā – kāpēc viņam būtu jādalās peļņā, ja likums to neparedz un to nedara neviens cits?”
Zviedru vēja enerģijas ražošanas uzņēmuma “Eolus” pārstāvis Latvijā Gatis Galviņš “Latvijas Avīzei” norādīja, ka Zviedrijā pieņemts dalīties ar tiem, kam finansiāli ir grūtāk. “Mūsu nostāja ir tieši tāda – esam gatavi dalīties ar citiem. Betno otras puses, man vienmēr gribas prasīt – ar ko vēja stacija ir sliktāka par TEC2 Rīgā? Cik viņi CO2 tonnas stundā izmet atmosfērā? Vai viņi ar kādu dalās peļņā?”
Galviņš uzsver, ka “Eolus” runājis ar Tukuma un Dobeles pašvaldībām un vietējo sabiedrību. “Bija doma apsēsties ar vietējiem pie viena galda un izlemt, kam maksāsim. Skaidrs, ka jāmaksā Pienavas ciematam, kurš ir parka centrā, bet vai jāmaksā Džūkstei, no kuras stacijas nemaz nebūs redzamas? Gribēju diskusiju, bet otra puse man atbildēja ar melno PR,” stāsta Galviņš. Viņa balsī nolasu diezgan skaidru aizvainojumu. “Lai es tagad viņiem apsolītu un maksātu? Ja nāc ar burkānu un tev pasaka, ka nevajag – labi! Tagad nākas lietot pātagu ar visām tiesvedībām, kuras mēs negribējām!”
Iepriekšējais Tukuma mērs Ēriks Lukmanis centies visas puses samierināt, kas gan nav izdevies. Tagad Lukmanis Tukuma novadu vairs nevada, viņa vietu ieņēmis Gundars Važa. Vēl pirms tam bijis Normunds Rečs, kurš ar “Eolus” nav gribējis tikties.
Valsts atbalsts ļauj ievērojami pelnīt
“Firmas.lv” pieejamā informācija rāda, ka visu SIA “Vēja parks” (tādu ir 11) apgrozījums 2020. gadā sasniedza 5,3 miljonus, bet peļņa – ievērojamus 2,35 miljonus. Ja par katru turbīnu uzņēmums zemju īpašniekiem dažu simtu vietā maksātu, piemēram, 4000 eiro, ikgadējā peļņa samazinātos par 132 000 eiro. Kas būtiski – obligātā iepirkuma ietvaros visi 11 SIA “Vēja parki” 2019. gadā saņēma 2,751 miljonu virs tirgus cenas. 20 gadu laikā Šķēles ģimenei piederošais uzņēmums tādējādi no valsts saņēmis vairāk nekā 50 miljonus eiro.
Kopumā 2019. gadā valsts atbalstu saņēma 51 uzņēmums, kas pārvaldīja 98 turbīnas. Kopējā uzstādītā jauda Latvijā sasniedz 78,6 MW (Lietuvā ap 480 MW, Igaunijā – ap 320 MW), bet obligātā iepirkuma (OI) režīmā darbojas aptuveni 66 MW.
2020. gadā valsts vēja stacijām atbalsta veidā samaksāja 11,5 miljonus eiro. Kopumā visiem AER veidiem – apmēram 150 miljonus. Interesanti, ka jau nākamgad “Vēja parka” stacijām beigsies obligātais iepirkums, un, kā man sacīja Būvniecības valsts kontroles biroja pārstāve Elīna Balgalve, OI režīmā iespējams darboties noteiktu laiku. Kad tas beidzas, pagarināt to vairs nav iespējams. Tas nozīmē, ka jau nākamgad Šķēlem piederošais vēja parks no valsts vairs nesaņems ne centa, tam strādājot vien brīvā tirgus apstākļos. Pašreizējās elektrības cenas biržā gan ir pateicīgas darbībai arī bez valsts atbalsta.
Bez SIA “Vēja parks” jāmin arī otrs lielākais vēja parks Latvijā – SIA “Winergy” pie Ventspils. Uzstādītās jaudas ziņā tas ar 20,7 MW ir pat lielāks par Grobiņas novadā esošo “Vēja parku”. 2020. gadā uzņēmums apgrozīja 6,7 miljonus, bet nopelnīja 2,8 miljonus. Bez valsts atbalsta uzņēmums zaudētu ap 100 000 eiro. “Firmas.lv” informācija vēsta, ka vēja parks šobrīd pieder “Norvik” ieguldījumu pārvaldes sabiedrībai, bet patiesais labuma guvējs ir maksātnespējīgās “PNB bankas” administrators Vigo Krastiņš.
Pārējās ir atsevišķas stacijas, kuras par vēja parkiem nevarētu dēvēt. Piemēram, dažas no pavisam nelielajām SIA “W.e.s” stacijām daļas pieder “LK Investment”, “Encarus Consulting Limited” un “Inklawer Invest Limited”. Patiesie labuma guvēji ir Sergejs Bunakovs, Leonīds Kiļs un Maksims Solomončuks. Kiļs ir saistīts ar Denisu Pospelovu, kas esot Rietumu sankciju sarakstā esošo brāļu Rotenbergu biznesa partneris. Kiļs bijis “ABLV bank” meitas kompānijas “ABLV Asset Management” valdes priekšsēdētājs. Tagad Kiļam pieder arī holdingkompānija “LK Investment” u.c. uzņēmumi. Šīm stacijām gan augustā uzsākts likvidācijas process.
Pienācīgi pelna arī SIA “Vides enerģija”. Vien 6,9 MW ļāvuši apgrozīt 2,1 miljonu un nopelnīt 1,1 miljonu. Uzņēmums pieder Luksemburgā reģistrētajam “Clear Energy Holdings”, bet patiesais labuma guvējs ir brits Henrijs Daniels Saikss. Cilvēks ar tādu pašu vārdu figurē t.s. Panamas papīros. Tāpat vēja stacijas pieder vairākiem gana veiksmīgiem uzņēmējiem, piemēram, Ogrē un Lielvārdē zināmajiem Mārim Klipam un Viktoram Salimgarejevam, kā arī Valdim Petrim, Kārlim Skābem un Andrejam Stalažam.
Dubultais tarifs – astoņus gadus
Interesanti, ka vēja attīstītāji ilgstoši saņēma pat t.s. dubulto tarifu, kas tolaik “Latvenergo” mazo HES, VES un koģenerācijā saražoto elektrību lika iepirkt par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. To sākotnēji 1995. gadā izveidoja mazo HES atbalstam, un tās bija spēkā astoņus gadus no elektrostacijas ekspluatācijas sākuma. Vēlāk atbalsta sistēma tika atvērta arī VES un koģenerācijas stacijām. Mēļo, ka VES zem dubultā tarifa arī palīdzēja palikt Andris Šķēle īsi pēc pazušanas no politiskās skatuves. Tādējādi izmantojot politisko ietekmi, lai gūtu labumu privātajam biznesam.
Savukārt 2005. gada 8. jūnijā stājās spēkā šobrīd spēkā esošais Elektroenerģijas tirgus likums, ar kuru elektrības ražošanai no AER un koģenerācijā Latvijā tika ieviests obligātā iepirkuma mehānisms, dzimstot šodien bēdīgi slavenajam OIK.
Ekonomikas ministrijā skaidro, ka šobrīd cena vēja elektrostacijās saražotajai elektrībai tiek aprēķināta pēc MK 2020. gadā apstiprinātajos noteikumos Nr. 560 noteiktajām formulām. Interesanti, ka vēja stacijas, salīdzinot ar citiem AER, saņem zemāko samaksu par vienu kWh – gan mazās HES, gan biomasas un biogāzes stacijas lielākoties saņem vairāk.
Atbalsts zaļās enerģijas ražošanai nebūtu jānosoda, bet jāturpina, ņemot vērā Eiropas uzņemto Zaļo kursu, tomēr valstij tuvākajā laikā jāizlemj, vai ir atbalstāma dažu parku attīstītāju milzu peļņa vai tomēr jārada mehānismi, kas liek veiksmīgajā biznesā dalīties. Latvijas Pašvaldību savienības enerģētikas eksperts Andris Akermanis “Latvijas Avīzei” sacīja, ka par konkrētām darbībām likumdošanas sakārtošanas virzienā neko nav dzirdējis. “Manuprāt, tam nav politiskā atbalsta,” saka Akermanis. Arī Ozoliņš uzskata, ka likumi būtu jāsakārto, lai vēja enerģijas attīstība varētu notikt vieglāk un straujāk.
Eksperte: Jāatrod optimāls VES novietojums
Ieva Laganovska, SIA “Vides eksperti” vides konsultante, kuras uzņēmums veicis ietekmes uz vidi novērtējumu vēja parkiem Ventspils novada Tārgales un Popes pagastos: “Svarīga ir sākotnējā teritorijas izpēte, lai atrastu optimālu VES novietojumu. Jāievēro attālums no apdzīvotām vietām un viensētām, jāņem vērā elektrisko līniju tuvums un attālums no īpaši aizsargājamām vietām.
Tālākie rezultāti ir atkarīgi no šīs izpētes. Tālāk sarežģīts process ir iedzīvotāju vēlmju sabalansēšana ar vēja parku attīstību. Ir jomas, kurās Latvijā šobrīd nav noteiktas prasības. Tajās ievēro citu valstu normatīvo aktu prasības, piemēram, ja runājam par zemfrekvenču troksni un apēnojumu. Nosacījumi, lai projektus varētu īstenot, ir iestrādāti Vides pārraudzības valsts biroja atzinumā, kurā arī tiek noteikti risinājumi, kas rada mazāku ietekmi uz vidi. Katra situācija ir individuāla.
Ja iespējams, attīstītāji maina VES novietojumu, rodot labāko risinājumu turbīnu novietojumam. VES mūsdienās ir aprīkotas ar modernākajām tehnoloģijām, piemēram, brīdī, kad uz viensētu var rasties tā sauktais apēnojums, turbīna tiek automātiski izslēgta, lai neradītu šo mirgošanās efektu.
Kopumā vēja nozares attīstībai jābūt caurspīdīgai, ar iespējām sabiedrībai iesaistīties, jautāt, sniegt priekšlikumus un diskutēt, jo Latvijā tomēr nav lielas pieredzes ar vēja elektrostaciju. Cilvēkus baida nezināmais, tāpēc valstiskā līmenī ir jādomā par cilvēku un atbildīgo vides institūciju izglītošanu.”
