Vēja sastrēgums Vācijā, cilvēki aktīvi protestē 2
Kamēr Vācijas lielpilsētās aizvien vairāk cilvēku iziet ielās uz “Fridays for Future” jeb “Piektdienas – nākotnei” demonstrācijām, pieprasot politiķus aktīvāk rīkoties, lai apturētu klimata pārmaiņas, laukos plašumā vēršas citādi protesti: tur cīnās pret vēja enerģiju.
Vācijā kopumā darbojas ap 1000 antivēja pilsonisko iniciatīvu, kas apsūdz vēja stacijas kā postošas dabai un kaitīgas veselībai. Kopā ar vides aizsardzības organizācijām tās cenšas pretdarboties teju katram jaunam vēja parka projektam, un reti kurš ģenerators vairs var tikt uzbūvēts, neizejot cauri tiesu procesiem. Tas novedis pie tā, ka jaunu vēja parku izbūve Vācijā šogad gandrīz pilnībā apstājusies.
“Izgāšanās”, “krīze”, “katastrofa”
Līdz 2030. gadam no atjaunojamiem resursiem ražotas enerģijas īpatsvaram elektroenerģijā jāpieaug līdz 65 procentiem (2018. gadā: 38 procenti) – šādu mērķi uzstādījusi Vācijas valdība. Kad līdz 2022. gadam būs slēgtas atlikušās atomelektrostacijas un līdz 2038. gadam Vācija būs atteikusies arī no oglēm, šo avotu vietā galvenokārt stāsies vējš, no kā jau šobrīd tiek ražotas trīs ceturtdaļas visas zaļās elektrības Vācijā.
Ar pašreizējām jaudām – ap 60 000 megavatu, ko dod apmēram 30 000 ģeneratoru sauszemē un jūrā, – gan nepietiks, lai nodrošinātu valsti ar enerģiju. Tādēļ Vācijai jāceļ vēl daudz jaunu ģeneratoru. Lai būtu cerības sasniegt mērķi, ik gadus jaudas vajadzētu palielināt par vismaz 4700 megavatiem.
Taču, ja turpināsies kā līdz šim, plāni draud pārvērsties makulatūrā.
2019. gada pirmā pusgada bilance ir: energotīklam pieslēgti vien 35 jauni vēja ģeneratori. Kopējā jauda tādējādi palielinājusies par 231 megavatu. Tas ir par 82 procentiem mazāk nekā pērn, zemākais rādītājs pēdējo 20 gadu laikā un niecīga daļa no nepieciešamā.
“Izgāšanās”, “krīze”, “katastrofa” – ar šādiem dramatiskiem apzīmējumiem Vācijas presē trauksmi pēdējos mēnešos ceļ enerģijas eksperti. Lai meklētu izeju no krīzes, septembra sākumā Vācijas ekonomikas ministrs Pēters Altmeijers bija spiests sasaukt īpašu vēja enerģijas galotņu tikšanos.
Tuvojas “giganti”
Vēja sastrēgumam nav viena iemesla – ir sakrituši vairāki faktori.
Piemēram, birokrātiskas problēmas. 2017. gadā tika reformēta atjaunojamās enerģijas atbalsta sistēma, mazinot atbalstu vēja enerģijas ražotājiem un ieviešot izsoļu principu. Tagad garantētā piemaksa (EEG-Umlage; līdzīgs maksājums kā OIK Latvijā) tiek piešķirta ražotājiem, kuri spēj piedāvāt zemāko cenu. Iestādes ar jauno kārtību netiek galā pietiekami raiti, uz atļaujām izveidojusies rinda.
Otrkārt, jaunu iekārtu ierīkošanai trūkst zemes, tādēļ tās nākas būvēt arvien tuvāk apdzīvotām vietām, kas palielina iedzīvotāju nepatiku. Vai gluži otrādi – iedzīvotāji no ģeneratoriem tiek sargāti tik ļoti, ka celtniecība apstājas. Tā kā Vācijā nav vienota regulējuma, cik tālu no mājām turbīnas drīkst atrasties, dažas pavalstis ieviesušas savus noteikumus. Kā, piemēram, Bavārija, kur attālumam jābūt 10 reižu lielākam nekā rotora augstums. Rezultāts: Bavārijā šā gada pirmajā pusgadā jaunuzstādīto ģeneratoru skaits bijis apaļa nulle.
Tāpat negatīvo noskaņojumu palielina vēja enerģijas nozares virzība uz gigantismu jeb jaunā, īpaši jaudīgo vēja ģeneratoru paaudze, kas patlaban ienāk tirgū, – ģeneratori augstumā līdz pat 240 metriem. (Tādus Zviedrijas uzņēmums “Eolus” vēlas būvēt arī Dobeles un Tukuma tuvumā). Vācijā tik augstu ģeneratoru (izņemot atsevišķus gadījumus, kā četrus 246,5 metrus augstus inovatīvus ģeneratorus ar ūdenskrātuvēm – enerģijas baterijām Bādenē-Virtembergā, ar kuriem uzstādītājs lepojas kā “augstākajiem pasaulē”) vēl nav. Tādi vai nu vēl tiek plānoti, tikuši apstrīdēti, vai vēl tiek būvēti. Taču, jau vien ieraugot augstuma ciparus projektos, daudzviet iedzīvotāji piedzīvo izbīli un cenšas to celtniecību nepieļaut.
Lai uzzinātu, kā vēja “sastrēgums” Vācijā izskatās no konkrēta ciema skatpunkta, “Latvijas Avīze” viesojās Remblinghauzenā, ciemā ar apmēram 1000 iedzīvotājiem pie Mešedes pilsētiņas Zauerlandes reģionā, kur jau vairākus gadus iestrēdzis vēja parka projekts. Lai gan ciemā jau 15 gadus atrodas četri vēja ģeneratori, vēl četru jaunu uzstādīšanai iedzīvotāji sīvi pretojas.
Nodots tiesas ziņā
Elizabetes Funkes māja atrodas vientulīgā, bet idilliskā vietā. Izņemot vēl piecas kaimiņmājas turpat līdzās, tuvumā nevienas dzīves dvēseles. Vien lauki un pļavas, pār kuriem var redzēt kilometriem tālu. Raugoties uz ziemeļiem, tālumā var saskatīt Remblinghauzenas ciemata namu jumtus. Mērojot dažus kilometrus pāri laukiem rietumpusē, var nonākt pie Hennes ezera. Savukārt dienvidos, ap 750 metru no E. Funkes mājas, horizontu aizsedz liels mežains kalns.
“Un tur,” rādot uz otra kalna galotni, saka Elizabete Funke, “tie būs.”
“Tie”, kas “būs”, ir četri līdz 238 metrus augsti vēja ģeneratori, kurus kalnā iecerējusi būvēt vēja enerģijas firma “ABO Wind”.
Vai varbūt tomēr – nebūs?
Kopš uzņēmums “ABO Wind” pirmoreiz nāca klajā ar savu ieceri Mešedes pilsētiņas tuvumā būvēt divus vēja parkus, kas daļēji atrastos Remblinghauzenas teritorijā, pagājuši jau gandrīz pieci gadi. Šajā laikā noturēts daudz sapulču, apspriežu. Par to, cik nekaitīgas un labas ir vēja iekārtas, iedzīvotājus centusies pārliecināt vēja enerģijas firma. Iedzīvotājiem savukārt palīgā nākusi reģiona līmeņa kustība cīņai pret vēja rotoriem “Gegenwind Sauerland” jeb “Zauerlandes pretvējš”.
Pēdējais pavērsiens bija pērnruden, kad Mešedes pašvaldība, kuras pārvaldībā ir Remblinghauzenas teritorija, nolēma atļauju vēja parkam šajā vietā tomēr nedot, pamatojot ar to, ka ir vēl citas vietas, kur tos izvietot. “ABO Wind” lēmumu apstrīdēja tiesā, un process vēl nav noslēdzies.
Satrauc ūdens
“Es neesmu pret vēja enerģiju vispār, nebūt ne. Taču šeit tiem nav īstā vieta,” saka E. Funke. Viņa un kaimiņmāju iemītnieki, būdami plānotajiem ģeneratoriem vistuvāk dzīvojošie, ir projekta galvenie pretinieki Remblinghauzenā.
Kalni un pauguri šajā apkaimē nav retums. Ne velti Zauerlandi, reģionu Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī, kurā atrodas Remblinghauzenas ciemats, dēvē par “tūkstoš kalnu zemi”. Kalns pie E. Funkes mājas, lai arī nav no pašiem augstākajiem, ir visai iespaidīgs, 500–600 metru virs jūras līmeņa, tātad teju divreiz augstāks par Gaiziņu.
“Iedomājieties Ķelnes Domu, pielieciet vēl gandrīz simt metru un nolieciet uz šī kalna,” tā piedāvā E. Funkes kaimiņiene, vietējās pansijas saimniece, kura nevēlējās, ka tiek publicēts viņas vārds. Gleznainās ainavas dēļ Remblinghauzena ir tūristu iecienīta: vasarā te ierodas pārgājienu cienītāji un riteņbraucēji, ziemā – slēpotāji. “Bet ja te stāvēs tādi milzeņi, kurš pie mums vispār vairs gribēs braukt?”
Tomēr augstums, lai arī biedējošs, neesot iedzīvotāju raizes nr. 1. Pāri visam viņus satrauc ūdens. Mājām, kas atrodas pie kalna, nav centralizētas ūdens apgādes, to vajadzībām tiek izmantots ūdens no avotiem, kas atrodas kalnā. E. Funke: “No kurienes tas īsti nāk, mēs nezinām. Tādēļ nezinām, kas notiks ar ūdeni, kad šeit sāks rakt un paplašināt ceļus. Ūdens var nepazust. Bet tas var arī pazust. Garantijas mums nav.”
Dažādas garantijas gan ir tikušas dotas ne reizi vien. Ne tikai par ūdeni. Arī ceļus firma solījusies pēc paplašināšanas atkal sašaurināt. Diemžēl, saka E. Funke, viņa šiem vārdiem, pat iesaiņotiem dokumentu veidā, vairs netic. “Varbūt, ja no paša sākuma attieksme būtu bijusi citāda, ja būtu piedāvājuši atlīdzību… varbūt tad būtu citādi,” viņa spriež. Taču uzņēmums esot izturējies augstprātīgi. Iedzīvotājus sācis uzklausīt tikai pēc tam, kad viņi cēluši iebildumus, nevis pēc savas iniciatīvas. “Atsūtīja papīru par kādu citu vēja parku, ka nekustamo īpašumu cenas pēc tā uzcelšanas nevis kritušās, bet pat cēlušās.” Tā esot ķeršana uz muļķi. “Nekustamo īpašumu cenas aug visur, tās var palielināties dažādu iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka blakus uzbūvētas vēja dzirnavas.”
Infraskaņu nepazina
Klauss Vāle ir gara auguma vīrs baltā kreklā un garu amata nosaukumu: Mešedes pilsētas pašvaldības plānošanas un būvniecības kārtības nodaļas vadītājs. Viņš no pašvaldības puses visus šos gadus darbojies kā vidutājs starp iedzīvotājiem un vēja enerģijas firmu. Šajā amatā viņš atrodas vēl daudz ilgāk, tādēļ no personīgās pieredzes var paraudzīties retrospektīvā – kā mainījusies vēja enerģijas politika Vācijā.
Deviņdesmito gadu sākumā, liekot juridiskos pamatus vēja enerģijas attīstībai, tika nolemts: vēja iekārtas apriori pieļaujams uzstādīt jebkur ārpus apbūvētām teritorijām, skaidro K. Vāle: “Vienlaikus pašvaldībām tika pateikts: “Jūs drīkstat šo procesu vadīt.” Drīkstat noteikt, kur iekārtas drīkst atrasties un kur nedrīkst.” Tas norādāms tā saucamajos zonēšanas plānos, kādu sagatavoja arī Mešede. “Atradām nelielu zemes gabalu un izdarījām to 2004. gadā.” Pēc tam investors tur uzbūvējis tos ģeneratorus, kas Remblinghauzenā stāv joprojām. “Četras iekārtas, katra 150 metru. Tāds tolaik bija tehnikas attīstības līmenis.”
Ne visi ar tiem bijuši mierā. Taču, salīdzinot ar masīvo pretestību šodien, iebildumi pirms 15 gadiem bijuši minimāli: “Par infraskaņu tolaik neuztraucās neviens, tā bija nevienam nezināma tēma.” Atzinums par ietekmi uz putniem gan bijis nepieciešams: “Taču tas bija pavisam vienkārši. Vai tur lido putni? Nē, nelido. Divi dokumenti, un tēma slēgta.” Lielāka problēma bija ledus, kas ziemā var krist no rotoriem, arī ēnu emisijas.” Taču, uzsver K. Vāle: “Tam visam nebija lielas nozīmes tādēļ, ka tuvākie iedzīvotāji ģeneratoriem paši vienlaikus bija arī zemes īpašnieki un tās iznomātāji vēja firmai. Viņi klusēja un neiebilda.”
“Pēc tam,” saka Vāle, “ilgus gadus bija miers. Līdz pirms pieciem sešiem gadiem Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsts vadība aktivizēja diskusiju, ka būtu vajadzīgs vēl vairāk ko darīt enerģijas apvērsuma labad. Vajadzētu veicināt, lai vēja staciju skaits palielinās.”
Pašvaldība sākusi skatīties, kuru vēl vietu atvēlēt ģeneratoriem, un tādus zemes gabalus atradusi: “Tas noveda pie tā, ka pie mums ieradās šī firma un šos zemes gabalus izvēlējās.” Bet atšķirībā no laika pirms 15 gadiem šoreiz ģeneratoru tuvumā dzīvo nevis iznomātāji, bet gan citi cilvēki, kuri no tiem nekādu labumu negūst, – un tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad daudz kas ir citādi.
Pretrunīgā politika
Pašvaldība atrodas kā skrūvspīlēs starp pretrunīgām, turklāt mainīgām politiskajām interesēm, atzīst K. Vāle: “Iepriekšējā pavalsts valdība, SPD un zaļie bija kaismīgi vēja enerģijas piekritēji un atviegloja noteikumus, kādi jāievēro pašvaldībām. Tika pateikts: drīkstat būvēt tuvu lauku ciematiem, ainava nav svarīga. Turpretī jaunā valdība, it sevišķi Brīvo demokrātu partija, ir lieli vēja enerģijas pretinieki. Viņi, cik iespējams, grib to ierobežot un nesen ieviesa 1,5 kilometru minimālo attālumu no mājām, kur drīkst atrasties vēja stacijas.” Šāds noteikums nonākot pretrunā federālajām tiesībām, kas nosaka: vēja stacijas pieļaujamas jebkur. “Tiesas vienmēr līdzīgos strīdos pateikušas: Federālo tiesību aktiem ir augstāks spēks – 1,5 kilometri ir tikai ieteicamais attālums. Tā nu šajā kaujaslaukā mēs kustamies.”
Remblinghauzenas īpatnība ir tās topogrāfija: “Iekārtas būs redzamas kilometriem tālu. Tam līdzās arī troksnis, infraskaņa, putnu ceļi.” Katram ģeneratoram jāizcērt ap 10 000 kvadrātmetru koku: “Un vēl jādabū iekšā mežā lielie spārni un pamati.” Tā visa ir materiālu un morālu “izmaksu daļa”, kas jāuzņemas ciema iedzīvotājiem: “Bet pelnītāji no tā būs tikai tie daži, kuriem pieder mežs un, protams, vēja firma.”
Nevienlīdzīgā izmaksu un peļņas sadale nav specifiska Remblinghauzenas, bet gan vispārēja problēma. Pašvaldības gan saņem komercdarbības nodokli no vēja firmām. 70 procentus tā, kurās darbojas firma, pārējos 30 – tā, kurā atrodas firmas vadības sēdeklis. “Bet tas jau nav pie mums. Šī nauda aiziet kaut kur uz dienvidiem,” saka K. Vāle.
Šobrīd šim jautājumam – kā ļaut ciemiem, kur reāli atrodas ģeneratori, vairāk finansiāli no tiem iegūt, – pievērsusies arī federālā politika. Bet, kamēr jaunu likumu nav, jādara tas, ko var izdarīt. Tādēļ pašvaldība izmēģinājusi jaunu metodi dialogam ar iedzīvotājiem. Kā uzsver K. Vāle, problēma ir: “Sarunās novērojām, ka cilvēki ir vai nu par, vai pret. Nav nekā pa vidu. Vai nu akceptē, vai pilnībā noraida. Nav vidusceļa pēc moto: “Četri ģeneratori ir par daudz, bet ar trim būtu mierā.” Vai: “Ja man maksā 1000 eiro mēnesī, tad esmu apmierināts.””
Lai iegūtu objektīvāku priekšstatu, pašvaldība sarīkojusi aptauju. “Uz mājām 5 kilometru rādiusā ap visiem plānotajiem ģeneratoriem 1000 iedzīvotājiem izsūtījām anketas ar jautājumiem, ko viņi domā par vēja enerģiju. No tām 400 dabūjām atpakaļ. Tur mēs redzam, ka 70 procenti ir negatīvi noskaņoti, bet redzam arī to, ka, jo tālāk dzīvo, jo vairāk vienaldzīgāki cilvēki kļūst,” stāsta K. Vāle.
Nākamais solis – aptaujātajiem iedzīvotājiem sarīkots seminārs ar 20 ekspertu piedalīšanos: “Izmaksas sedza firma, bet eksperti bija neatkarīgi. Speciālisti no Enerģijas aģentūras, trokšņu speciālists, putnu speciālists, būvniecības speciālists un citi.” No 400 ielūgtajiem gan atnākuši vien 25. “Un tomēr: mēs secinājām, cik daudz nepārbaudītas informācijas cirkulē apkārt. Piemēram, par mirgošanu. Cilvēki nezina, ka ir jaunas tehnoloģijas un ģeneratori vairs nemirgo visu laiku, bet tikai tad, ja tuvojas lidmašīna.”
Lai arī K. Vāle ir gandarīts, ka seminārā beidzot parādījies arī “kaut kas pa vidu”, ne tikai noliegums vai piekrišana, vispārējo negatīvā viedokļa pārsvaru tā arī nav izdevies mainīt. Un vispār jau tas arī nav pašvaldības uzdevums: “Mūsu uzdevums nav nostāties “par” vai “pret”, bet rūpēties, lai procedūra būtu tīra un godīga no tiesību viedokļa un lai visi iesaistītie tiktu pie vārda.”
Saindētā atmosfēra
E. Funke pašvaldības cītību, risinot dialogu ar iedzīvotājiem, vērtē atzinīgi. “Bet vai tam visam būs arī kāds rezultāts, tas ir cits jautājums.” Neesot jau tā, ka trūktu sarunāšanās. Viņa ir pietiekami daudz runājusi ne vien ar pašvaldību un vēja firmu, bet arī zemes īpašnieku. Viņa arī zinot, cik lielu summu gadā viņš saņems par to vien, ka ļauj uz savas zemes atrasties ģeneratoriem, kas 20 gadus sliesies pie E. Funkes mājas, – tie ir 60 000 eiro gadā. “Es viņu labi pazīstu. Un mēs abi spēlējam atklātas kārtis. Es viņam atklāti pateicu: ja es būtu tavā situācijā, es rīkotos tāpat. Un viņš savukārt atzina: ja viņš būtu manā vietā, arī justos un rīkotos tāpat kā es.”
Tiesa gan, ne visi Remblinghauzenā spēj spēlēt tik “atklātām kārtīm”. Netrūkst arī slēptu aizvainojumu, dusmu, aprunāšanas. Arī vienkārši skaudības. No tā, ka lēmumu galu galā pieņems tiesa, nevis politiskā vadība (un ar ļoti lielu iespējamību tas būs pozitīvs vēja firmai, jo tiesa vērtē tikai formalitātes, kas tai ir kārtībā, ne iedzīvotāju viedokli), ieguvējs īsti nebūs neviens, atzīst K. Vāle. “Cilvēki nāks un pārmetīs: kāpēc jūs to nenovērsāt? Jau tagad birģermeistaram nākas to noklausīties. Bet mēs nevaram to novērst.” Tālāk, nav izslēgts, neapmierinātība var atsaukties uz nākamajām vēlēšanām. “Jau iepriekšējās vēlēšanās vēja ģeneratori tika tematizēti,” saka K. Vāle.
Lai cik tīra būtu vēja rotoru ražotā elektrība, cilvēku un varas attiecību atmosfēru Remblinghauzenas ciemā tie jau šķiet paspējuši piepildīt ar visai indīgu enerģiju. To pārvērst atkal atpakaļ zaļā nebūs viegls uzdevums.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
