Vēja parki: investoru peļņai vai lētākam tarifam? 82
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ divas lielas valsts kapitālsabiedrības – VAS “Latvenergo” un VAS “Latvijas valsts meži” – svinīgā ceremonijā paziņoja, ka izveidojušas kopuzņēmumu SIA “Latvijas vēja parki”. Kā jau informējām “Latvijas Avīzes” slejās, jaunā kopuzņēmuma uzdevums nākamajos piecos gados būšot valsts mežos izveidot tādu vēja parku infrastruktūru, kas gadā spētu saražot vismaz 800 megavatstundu (MW) jaudas jeb aptuveni 30% no Latvijā, piemēram, pērn saražotās elektroenerģijas.
Jaunajos vēja parkos plānots uzstādīt 100–120 vēja turbīnas. Iecerētā projekta realizēšanai nepieciešams nepilns miljards eiro, ko ieguldīšot no dibinātāju peļņas un piesaistītā kapitāla. Modernu tehnoloģiju izmantošana plānotās jaudas mērķu sasniegšanai sniegšot iespēju samazināt nepieciešamo turbīnu skaitu vismaz piecas reizes.
Viss saražotais nokļūs “Nordpool” biržā?
Kopumā par vēja un citu atjaunīgo enerģijas avotu nepieciešamību, kā arī ar to saistītajām problēmām savus lasītājus informējam regulāri. Piemēram, šā gada martā publicētajā “apaļā galda” diskusijā, kas notika Eiropas Komisijas pārstāvniecības Rīgas birojā, vērtējot no Atjaunošanas un noturības mehānisma (ANM) fonda līdzekļiem “Sadales tīklam” piešķirtos 80 miljonus eiro modernas un viedas elektropārvades infrastruktūras veidošanai, Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētāja vietnieks, Eiropas konservatīvo un reformistu frakcijas deputāts Roberts Zīle izteicās: “Šis gan ir jautājums, kam būtu jāpieskaras daudz nopietnāk.
Īpaši, runājot par Kurzemes pusi. Tur jau ir ļoti daudzu zviedru un dāņu investoru pieteiktie vēja parki. Jaudas milzīgas – vairāki tūkstoši megavatu, lai gan Latvijas sākotnējais plāns līdz 2030. gadam bija attīstīt vēja enerģijas parkus līdz 800 MW (martā bija tikai 70 MW. – Red.). Jautājums tagad ir – vai mēs pieņemsim šīs investīcijas un pārslogosim nesen uzcelto Kurzemes augstsprieguma loku, kas jau šobrīd ir noslogots līdz pat 50%. Ja visas ārzemnieku pieteiktās jaudas uzstāda, tad sadales tīkliem līdz 2030. gadam jāinvestē nevis plānotie 400 miljoni eiro, bet ievērojami vairāk.
Tad mums jau tagad ļoti nopietni jāizlemj, cik tad īsti atjaunīgās enerģijas jaudas Latvijā vispār vajag. Jo viss, piemēram, ar vēja parkiem šeit saražotais tāpat nokļūs biržas “Nordpool” sistēmā jau pēc 2025. gada, kad paredzēts pilnībā atslēgties no Krievijas elektrības. Mums skaidri jāapzinās, ka tādā sistēmā šeit saražotā enerģija neaizies lētākam vietējam tarifam, bet gan investoru peļņai, un mēs maksāsim tirgus cenu jebkurā gadījumā, jo elektrība plūst tur, kur cena ir augstāka.”
Jāatrod līdzsvars
Minēto izteikumu kontekstā “Latvijas Avīze” šonedēļ ar Robertu Zīli sazinājās vēlreiz, lai noskaidrotu: kā viņš vērtē jaunā valsts superuzņēmuma izveidošanu un kādu lomu tam paredz?
R. Zīle: “Visi jau zina, ka attiecībā uz vēja un citiem atjaunīgajiem enerģijas avotiem mana attieksme ir visai piesardzīga, jo uz šiem procesiem pamatā skatos no tāda viedokļa: kur aizies projektiem paredzētā nauda, kad tos būvēs. Taču šajā gadījumā Latvijas kopuzņēmuma izveidošanā esmu pielicis arī savu roku, jo bija pilnīgi skaidrs, ka šī bija vienīgā iespēja, kā Latvijas intereses pretnostatīt zviedru, dāņu, vāciešu vai jebkādu citu ārvalstu investoru interesēm, saglabājot iespējami lielu pievienoto vērtību no vēja enerģijas Latvijā.
Turklāt “Latvenergo” un “Latvijas valsts meži” ir vienīgie uzņēmumi, kas to var izdarīt arī videi draudzīgā veidā, plānotās 100–120 vēja turbīnas izvietojot visā Latvijas teritorijā, nevis vienkopus.” Viņaprāt, būtiski ir neradīt pārmērīgu vēja enerģijas apjomu, visdrīzāk, par maksimumu pieņemot Latvijas patēriņu “pīķa” stundās. Tomēr, ja tiktu uzbūvētas visas attīstītāju pašlaik iecerētās vēja stacijas, to kopējā jauda jau tad vairākkārt pārsniegtu šo līmeni.
“Ja šo kopuzņēmumu nenodibinātu, visticamāk, pilnīgu visu nepieciešamo iekārtu pirkšana vēja parku veidošanai notiktu pie dāņiem, kuri šajā nozarē darbojas jau vairākus gadu desmitus,” turpina Zīle. “Pie mums uzliktu viņu torņus un turbīnas, bet visa nauda nonāktu Dānijā. Ne tikai tagad par iekārtām, bet arī visus turpmākos 30 gadus, kamēr šie vēja parki darbotos, jo pēc to uzbūvēšanas nekādas lielās pastāvīgās darbavietas vairs nav nepieciešamas.”
Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētāja vietnieks pauž cerību, ka jaunā Latvijas kopuzņēmuma finanšu kapacitāte ļaus arī pie mums izveidot tā saucamo klasteru sistēmu, kad arvien vairāk vēja parku aprīkojumam nepieciešamās komponentes spēsim saražot tepat uz vietas, attīstot arī vietējo pētniecību un inovācijas. “Rezultātā mēs veicināsim vietējo biznesu, tam būs radītas iespējas attīstīties un piedalīties starptautiskajā šīs nišas tirgus dalīšanā,” rezumē Zīle.
Plašs darba un iespēju lauks joprojām ir vēja saražotās enerģijas uzglabāšanas sfērā. “Cik zinu, šajā jomā tehnoloģijas vēl ir vājas, turpinās eksperimenti,” saka Zīle. “Iespējams, ka vistālāk šobrīd ir mēģinājumi atjaunīgo enerģiju uzkrāt baterijās uz vairākām dienām, varbūt nedēļu. Arī “zaļais ūdeņradis” iznāk krietni dārgāks nekā “zilais”, no gāzes iegūtais. Kad vējš pūš – tas pūš gandrīz visiem, un enerģija ir lēta. Kad nepūš – ir jābūt infrastruktūrai, ar ko trūkstošo jaudu līdzsvarot. Tādēļ vismaz pārredzamā nākotnē būs nepieciešami arī tagadējie TEC – bez tiem iztikt nevarēsim.”
