Veiksmīga zīmola anatomija. Anda Buševica vērtē izrādi “Svaigās asinis” 0
Jaunā Rīgas teātra izrādes “Svaigās asinis” starpbrīdī talkā ņemu internetu, lai noskaidrotu, kas ir Elizabete Holmsa. Izrādās, režisora Alvja Hermaņa un viņa vadītā Latvijas Kultūras akadēmijas studentu kursa radītās izrādes stāsts balstās patiesos notikumos.
Elizabete Holmsa, tāpat kā viņas dibinātā kompānija “Theranos” un ar to saistītie notikumi ir reāli: tā ir meitene, kas 19 gadu vecumā ieradās Silīcija ielejā, stāstot par atklājumu, kas varētu glābt dzīvības – mazu, eleganti melnu kastīti, kas ļautu veikt asins analīzes ik dienas, neizejot no mājas, ātri sazināties ar ārstiem, laikus atklāt slimības.
Elizabete Holmsa žurnāla “Forbes” sarakstā iekļuva kā pasaulē jaunākā miljonāre, taču pēc mazliet vairāk nekā desmit gadu veiksmīgas darbības 2015. gadā atklājās, ka deviņus miljardus vērtais uzņēmums ir melu un krāpniecības shēma, jo izgudrotā ierīce patiesībā nedarbojas.
Šobrīd Elizabetes Holmsas stāsts ir internetā apspriežamo tēmu lokā,
“Netflix” nākamgad grasās izlaist filmu par šobrīd jau bankrotējušās un tiesu gaidošās dāmas dzīvi. Latvijā Elizabetes Holmsas stāsts ir mazāk zināms, taču latviešu skatītājam, kā secināju sarunās, tēma ir skaidra, atsaucoties uz latviešu literatūras un kino klasiku – rakstnieka Pāvila Rozīša un režisora Rolanda Kalniņa radītā Cepļa kunga pieredzi.
Izrādes “Svaigās asinis” scenogrāfija ir gandrīz tukša skatuve –
balta siena, uz tās TED (Technology, Entertainment, Design) logo. Astoņdesmito gadu vidū ASV iedibinātās TED konferences ir vieta ideju prezentācijai, un to arī dara jaunie aktieri, pa vienam kāpjot uz skatuves ar īsu, ap 20 minūšu, uzrunu. Izrādes gaitā nākotnes ideju prezentācija pamazām pārvēršas savā pretmetā, darbinieku liecībās par jau notikušo kompānijas “Theranos” iekšienē.
Runā pati Elizabete Holmsa, laboratorijas darbinieks, reklāmas speciālists, finanšu piesaistītājs. Tāds varētu izskatīties iedomāts dzīvē vēl nenotikušais (plānots 2020. gada augustā) Elizabetes Holmsas tiesas process, tomēr izmeklēšanas intrigu jaunajiem aktieriem tā arī neizdodas piepildīt.
Izrādes noslēgumā negaidīts sižeta pavērsiens,
vispārinot liecinieku noklausīšanās procesu jaunas reliģijas sludināšanā. Tas var samulsināt, taču ne tad, ja esam informēti par režisora Alvja Hermaņa sezonas sākumā atklāto triloģijas pieteikumu.
Proti, režisora šīs sezonas pirmizrādes – “Baltais helikopters” par pāvesta atteikšanos no krēsla, “Bītlu jaunais albums” – stāsts par to, kā mākslīgais intelekts pārņem pasauli, – un šeit aprakstītais Elizabetes Holmsas biznesa burbulis – mums jāskata trīsvienībā, kurā jautājums par Eiropas civilizācijas nākotni uzdots dažādā intensitātē.
Man gan jāteic, ka es šīs trīs izrādes nespēju savstarpēji salīdzināt.
“Baltais helikopters” ir starptautiskai auditorijai mērķēta izrāde, kuru raksturojošā iezīme ir aktierspēles, scenogrāfijas, ieceres kvalitāte.
Piezīme “mācību skatuve” pie “Bītlu jaunā albuma” un “Svaigajām asinīm” skatītāju brīdina, ka LKA 2. kursa aktieri spēlē ļoti dažādā aktiergatavības pakāpē. Manuprāt, triloģiju drīzāk veido LKA studentu līdz šim radītās trīs izrādes – abas šosezon tapušās un pirms gada iestudētā “Kalpa zēna vasara”, kurā režisors Alvis Hermanis caur Jāņa Akurātera tekstu bija atradis veidu, kā uz teātra skatuves izrādīt pašu jaunību, proti, puišus un meitenes, kurus tobrīd vēl nesedza aktiera profesionalitātes bruņas, taču valdzināja viņu ideālistiskā tiecība ko būtisku sasniegt šajā profesijā.
Joprojām uzskatu šo par lieliskāko no līdz šim skatītajām studentu izrādēm
un zinu, ka tā pieradināja teātrim arī JRT topošo aktieru fanu pulku.
Izrādes “Kalpu zēna vasara” programmiņa ir arī vienīgais avots, no kura mācīties atpazīt jaunos aktierus, diemžēl JRT mājaslapā joprojām nevar atrast viņu fotogrāfijas, kas sarežģī šādā recenzijā izcelt vienu vai otru izrādes aktieri.
Un tomēr – arī pēc aplausu intensitātes pēc katra monologa var nojaust, kurus vajadzētu iegaumēt.
Man tas ir atšķirīgais, ikreiz gudri īpatnu tēlu veidojošais Gerds Lapoška, arī Matīss Ozols, kura aktierspēlē nav nekā lieka. Emīls Ralfs, kurš izcili sevi pierādīja “Bītlu jaunajā albumā”, diemžēl šai izrādē nespēj izkāpt no jau radītā tēla. Savu latiņu topošajiem pieliek JRT aktiera Ģirta Krūmiņa klātbūtne.
Abās šīs sezonas JRT mācību skatuves izrādēs
jāuzteic režisora un kursa vadītāja Alvja Hermaņa spēja atrast izrādēm šobrīd runātu, aizraujošu, laiku raksturojošu tēmu.
Dramaturģiskā materiāla, kas ir viena no izrādes būtiskām sastāvdaļām, vērtēšanu gan sarežģī tas, ka netiek skaidri norādīta tā izcelsme, nav skaidrs arī, cik liels ir pašu aktieru vai režisora ieguldījums tajā.
Tai pašā laikā mācību skatuves darbus negribētos uzskatīt par pilnvērtīgām JRT zīmola izrādēm, jo tajos tomēr dominē noteikts mācību uzdevums – tās ir etīdes “Bītlu jaunajā albumā” vai monologi “Svaigajās asinīs”.
Redzot, ka biļetes uz abām izrādēm izpirktas, ciktāl vien acs sniedz, rodas bažas, vai ar piezīmi “mācību skatuve” pietiek, lai skatītāju skaidri informētu par šo atšķirību.
Ironiskā kārtā tikko parakstīto vēlmju un realitātes nesakritību gribas salīdzināt ar to, kas tiek iztirzāta izrādes “Svaigās asinis” sižetā. Kompānijas “Theranos” veiksmīgā zīmola anatomijas preparēšana rāda, kā veidojas bezdibenis starp produktu un tā kampaņu: TED konferences auditorija vēlas dzirdēt Elizabetes Holmsas veiksmes stāstu, mākslinieciskais direktors tic līderei, finansista uzdevums ir pārliecināt investorus.
Katrs mehānismā iesaistītais ir izdarījis labi savu darbu, bet klupšanas akmens ir tajā, ka paša produkta nav. Laboratorijā, atlaužot superdizainēto melno kasti, atklājas nevis supertehnoloģijas, bet gan robota roka ar pipeti.
Vai arī JRT līdera harisma neaizēno faktu, ka “Kalpa zēna vasara”, “Bītlu jaunais albums” un “Svaigās asinis” ir mācību darbi, un skatītājam tā drīzāk ir īkšķa turēšana par studentu pieaugšanas procesu, nevis gatava JRT zīmola izrāde?
“Svaigās asinis”, izrāde Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē
Režisors: Alvis Hermanis.
Lomās: Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 2. kursa studenti (Ritvars Logins, Agate Krista, Gerds Lapoška, Lolita Stūrmane, Emīls Ralfs, Sabīne Tīkmane, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Marta Jančevska, Jānis Grūtups, Telma Auziņa, Elvita Ragovska, Matīss Ozols) un Ģirts Krūmiņš.
Nākamās izrādes: 18., 19. februārī (izpārdots).
Vārds skatītājiem
Maija: “Hermanis turpina meklēt jauno 21. gs. reliģiju. Izrāde ir veidota kā stāstu virknējums, izrāde – TED sarunu formātā. Bet visu izrādes laiku nepameta jautājums – cik aktuāli tas ir mūsdienu Latvijā? Latvijas jaunā reliģija nav tehnoloģijas, šeit cilvēki tomēr vēl nav aizmirsuši par cilvēcību, ētiku un aiz tehnoloģiju burbuļa – dzīvi. Neskatoties uz to, ka personīgi nevaru atrast motivāciju stāstīt par Holmsu latviešu auditorijai, atzīstu, ka ir ieguldīts pamatīgs darbs. Jaunie aktieri katrs ar savu harismu tomēr veica šo grūto uzdevumu profesionāli.”
Raimons Cajets: “Kas ir tas, kas notika Elizabetes Holmsas galvā? Vai viņa pati ticēja tam, ka dara kaut ko labu, nevis čakarē pasauli vēl daudz ļaunāk nekā bieži piesauktā sapuvusī veselības industrija? (..) Man prasījās vairāk analīzes, mazāk atstāstījuma. (..) droši varu apgalvot, ka “Bītlu jaunais albums” mani uzrunāja daudz vairāk.”
jrt.lv, kazhe.lv
