Talantīgi izmanīgā Žaklīna 0
ASV specdienestos katrai prezidenta sievai allaž piešķirts savs tā dēvētais operatīvais pseidonīms. Eleonoru Rūzvelti dēvēja par Ceļotāju, Betiju Fordi – par Priekšautu, Nensiju Reigani – par Varavīksni, Barbaru Bušu – par Mieru. Bet Žaklīna bija Mežģīne.
Un Mežģīne patiešām bija noslēpumaina un noslēgta. Viņa reti atsaucās piedāvājumam sniegt intervijas, par ko cita starpā saņēma skarbu atriebību no preses, kam nekas cits neatlika, kā allaž plaši apspriest viņas parādīšanos sabiedrībā, precīzāk sakot, visus viņas tērpus.
Avīžnieki iedziļinājās vissmalkākajās detaļās – no cepures formas līdz zeķu krāsai. Viņas iepirkšanās veikalos jau nākamajā dienā bija plaši atspoguļota presē. Šajās publikācijās bija daudz patiesības, bet tostarp arī ne maz izdomas. Žaklīnai katrā ziņā patika greznība. Taču viņa nekad nav līdzinājusies Teksasas miljonāru sievām, allaž zinot pareizo mirkli, kad jāapstājas. Visvairāk viņa baidījās izskatīties uzcirtusies, tāpēc viņas Baltā nama laika garderobi galvenokārt veidoja kreklveidīgas kleitas, A – veida mēteļi un kolonveida vakarkleitas. Sava vīra prezidenta inaugurācijas ceremonijā viņa ieradās, uzvilkusi vienkārša auduma Oļega Kasini pašūtu mēteli ar sīku sabuļādas apkakli un precīzā tonī pieskaņotu uzroci.
Speciālisti pauž, ka modes ziņā Žaklīna bijusi izteikts frankofils: ateljē “Balmain”, “Gres”, “Chanel”, “Givenchy” un “Balenciaga” krājumos vēl tagad esot saglabājies tieši pēc viņas mēriem izgatavots manekens, viņa tur bijusi biežs viesis. Tiesa, tikai līdz noteiktam laikam…
Pilnībā neatkarīgi no viņas pašas vēlmēm, Žaklīna bija iesaistīta lielajā politikā, un tieši kaislība uz franču stilu bija viņas visievainojamākā vieta. Katrā republikāņi allaž prata izmantot šo Žaklīnas vājību. Džona politiskā konkurenta Ričarda Niksona sieva Petija savas uzstāšanās reizēs īpaši uzsvēra, ka viņai ļoti patīk amerikāņu dizaineri, kas, viņasprāt, esot vislabākie pasaulē, tāpēc apģērbu viņa pērkot tikai Vašingtonas veikalos. Bet arī bez Niksona kundzes bija gūzma citu iemeslu, kas piespieda Žaklīnu operatīvi pārskatīt savu garderobi. Piemēram, vienu no jūtamākajiem atbalstiem Džona prezidentūras kampaņā sniedza amerikāņu šuvēju un tekstilnieku arodbiedrība “Ladies’s Garmet Worker’s Union”. Un šajā ziņā atkāpšanās ceļa Žaklīnai praktiski nebija.
Lai arī “pārsteigta pilnībā nesagatavota”, Žaklīna tomēr neapjuka, atrodot kārtējo iespēju nelielai viltībai. Viņa patiešām sāka valkāt amerikāņu dizaineru apģērbu – “Stella Sloat”, “Ben Zuckerman”, “Norman Norell”, “Oleg Cassini” –, taču lielākā daļa Žaklīnai pašūto viņu tērpu patiesībā bija viņas iecienīto Parīzes dizaineru precīzas kopijas. Runāja pat par to, ka Žaklīna joprojām saņem iekārotās lietas no “Givenchy” pa pastu, pati no tiem noplēš oriģinālās uzšuves un piešuj “galma šuvēja” Oļega Kasini iniciāļus.
Žaklīna gan nekad nav uzskatīta par modes diktatori, jo patiesībā viņas stilā nebija nekā revolucionāra. Vienīgais, ko var uzskatīt par viņas personīgo pienesumu modei, varbūt ir tablešveidīgā cepurīte, kas arī kļuva par viņas simbolu. Šā pārsteidzošā aksesuāra izcelšanās palikusi noslēpums. Tā laika presē minēts, ka “Halston” to Žaklīnai nokopējis no cepures, ko Holivudas dizainers Adrians speciāli Grētai Garbo izgatavojis 1932. gadā. Citi avoti vēsta, ka “Bergdorf Goodman” pārdevēja reiz uz viesnīcas “Waldorf Astoria” numuriņu, kurā bija apmetusies Žaklīna, atnesusi kārbu ar beretēm, un vienīgais, kas tajā reizē piestāvējis Žaklīnai, esot bijusi “Christian Dior” žokejnīca ar nagu uz aizmuguri…
