Rūgtā garoziņa 0
1957. gadā negaidīti nomira viņas tēvs. Trīs mēnešus pēc tēva bērēm – 27. novembrī – Žaklīna laida pasaulē meitu Kerolainu. Bet 1960. gadā Džons kļuva par 35. ASV prezidentu, savukārt Žaklīna tajā gadā dzemdēja dēlu Džonu un kļuva par ASV vēsturē visjaunākā prezidenta visjaunāko pirmo lēdiju. Un arī par vispopulārāko sievieti Amerikā.
ASV pirmās lēdijas godā Žaklīna sabija 1037 dienas. Viņa kļuva par leģendu. Bet leģendāriem cilvēkiem, kā zināms, nav tiesību uz savu personīgo laimi. Sajutusies aizvien pamestāka un pievilta, Žaklīna gluži apzināti sāka parādīties sabiedrībā kopā ar elegantiem vīriešiem, lai tādējādi modinātu nepateicīgajā vīrā greizsirdību un atjaunotu agrāko kaisli pret viņu. Dažkārt, arī jau esot prezidenta sieva, viņa ballēs Baltajā namā atļāvās piedzerties un dejot un flirtēt ar visiem pēc kārtas. Tiesa, tas neko daudz nedeva. Viņa secināja (iespējams, arī pēc pašas pieredzes ar citiem vīriešiem), ka “pasaulē nemēdz būt uzticīgu vīru”…
Protams, šajā aspektā arī saistībā ar pašu Žaklīnu ir gūzma grūti pierādāmu faktu vai vienkārši baumu. Katrā ziņā absolūta svētā viņa nebija un, godīgi sakot, dzīvojot attiecīgajā vidē, laikam jau nemaz arī nevarēja būt. Tāpēc, ja runas par viņas slepenajiem ārlaulības romāniem ar aktieri Marlonu Brando, viņas pirmā vīra brāli Robertu Kenediju, 19 gadus vecu Baltā nama stažieri, vēl vienu Holivudas zvaigzni Viljamu Holdenu, “Fiat” impērijas dibinātāju Džanni Anjeli un vēl citiem, mazāk slaveniem ļaudīm, izrādītos patiesība, par to faktiski nebūtu jābrīnās. Daudzi pētnieki un komentētāji uzskata, ka šīs dēkas bija absolūti normāli “sievišķīgas”, proti, tās uzturētas tikai vienā nolūkā – atriebties vīram–prezidentam par viņa it kā nesavaldāmo neuzticību.
Laikabiedri uzsvēruši Žaklīnas iedzimtās dotības piesaistīt vīriešu uzmanību, kļūt par tā dēvēto “liktenīgo sievieti”. Viņa prata piesaistīt vīriešu uzmanību, apzināti savaldzināt un provocēt viņus, vienlaikus ārēji allaž it kā paliekot respektabluma rāmjos. Tas viss vīriešos atraisīja pašiem grūti izprotamu vēlmi viņu katrā ziņā iegūt. Viņas nenogurstošās rūpes par savu ārējo izskatu, elegance un tā dēvētais stils viņu sekmīgi nostādīja iepretim tā laika infantilajam un krietni vien dzīvnieciskajam seksa simbolam Merilinai Monro. Turklāt Žaklīna, tāpat kā faktiski daudzas visu laikmetu ievērojamās mīlnieces, bija lieliski izglītota un erudīta, kas allaž ļāva būt interesantai sarunas biedrenei, pievērst vispārēju uzmanību un savaldzināt vīriešus.
Vienlaikus viņu uzskatīja arī par ļoti gudru (un tas, protams, nav viens un tas pats, kas izglītotība un intelekts) sievieti. Viņa iemācījās pieciest vīra romantiskos sānsoļus (kuru daudzums, kā pauž neatkarīgi pētnieki, gan ir nejēdzīgi pārspīlēts, jo mediķi atzinuši, ka viņa vārgais veselības stāvoklis itin nemaz neesot to pieļāvis), allaž paliekot pie viņa.
Vēsture, avoti un laikabiedri klusē par to, cik laba vai ne tika laba viņa pati bijusi kā mīlniece. Lai gan pausts, ka jau kā pieaugusi sieviete viņa meklējusi un no kāda medicīnas profesora saņēmusi īpašu informāciju par vīriešu erogēnajām zonām. Katrā ziņā viņas otrais vīrs Aristotelis Onasis nav kautrējies apgalvot, ka Žaklīna gultā pārspējusi pilnībā visas sievietes, kādas vien viņam bijušas. Bet viņam – un tas jau nu gan ir apstiprināts fakts! – tādu bijis krietni vien daudz…
Tiesa, Žaklīnas personīgais frizieris Edgars Montalvo, kurš astoņus gadus strādājis pie sava laika ASV pirmās lēdijas, presei paudis, ka ārpus sabiedrības viņa spējusi būt arī ne mazāk izsmalcināti rupja, protot lamāties un apsaukāties “gluži kā visparastākais apavu spodrinātājs”. Turklāt arī krietni vien ļaunatminīga un atriebīga. Neskatoties uz to, ka viņa bijusi preses fotogrāfe, tad, kad pati bija uzmanības centrā, viņa ienīda fotogrāfus, īpaši tos, kuri alka viņu nofotografēt neformālos apstākļos, lamāja viņus, dēvējot par neliešiem, dažus iesūdzēja tiesā un pat panāca viņu sodīšanu.
Neskatoties uz to “ienaidnieks” nesnauda. 1970. gadā par kailās Žaklīnas fotogrāfiju paparaci Setimo Garitano saņēma krietnu summiņu – 1,2 miljonus ASV dolāru. Viņam bija izdevies nemanītam aizkļūt līdz rūpīgi apsargātajai Aristoteļa Onasis privātajai salai, maskējoties par meksikāņu izcelsmes dārznieku, kur viņš slepus nofotografēja Žaklīnu kailu sauļojamies. Pirmo reizi fotogrāfijas publicētas 1972. gadā itāļu žurnālā “Playmen”, bet 1975. gadā publikācijas tiesības nopirka amerikāņu žurnāls “Hustler”. Tā gada augusta numurs kļuva par “Hustler” vēsturē vispārdotāko.
Cita starpā ne īpaši glaimojoši par Žaklīnu izteicies arī franču modes metrs Pjērs Kardēns: “Par savu lielo popularitāti viņa var pateikties tikai saviem vīriem. Viņa bija lieliska sieviete, tomēr visnotaļ viduvēja personība”. Žaklīna bija arī Kardēna kliente. Jāpiebilst, viņi iepazinās 50. gadu beigās, kad Žaklīna bija “aizmukusi” uz Kapri salu Itālijā tajā laikā, kad viņas un Džona ceļi uz laiku bija pašķīrušies.
Arī Kardēns droši pieskaitāms pie viņas “mierinātājiem” un, viss liecina, jutās viņā krietni vien vīlies. Nesen Kardēns, kurš jau sasniedzis 90 gadu vecumu, teicis presei: “Ceru, ka kaut vai mazliet palīdzēju viņai aizmirst ģimenes problēmas. Tiesa, viņa ar mani savas personīgās dzīves problēmas neapsprieda. Es arī neko nejautāju, lai gan biju par tām lasījis presē. Viņa bieži pasūtīja tērpus lielā daudzumā, norēķinoties turpat uz vietas”…
Lielāko daļu 1963. gada vasaras Žaklīna pavadīja Kenediju īrētajā mājā Skvavas salā. Viņa bija stāvoklī un tur viņai 7. augustā sākās priekšlaicīgas dzemdības. Ar ķeizargriezienu 5,5 nedēļas pirms pareizā termiņa pasaulē nāca Patriks Kenedijs, kura plaušas diemžēl nebija pietiekami attīstītas un viņš 9. augustā Bostonas Bērnu slimnīcā nomira no slimības, ko tagad dēvē par jaundzimušo respiratoro distresa sindromu. Pēc nepilniem četriem mēnešiem Dalasā Žaklīnas klātbūtnē nošāva viņas vīru Džonu.
Pametot Balto namu, Žaklīna pasūtīja, lai izgatavo bronzas plāksnīti, kuru vēlāk novietoja virs kamīna prezidenta guļamistabā. To rotāja uzraksts: “Šajā istabā dzīvoja Džons Ficdžeralds Kenedijs ar savu sievu Žaklīnu. Viņi šeit nodzīvoja divus gadus, desmit mēnešus un divas dienas, no 1961. gada 20. janvāra līdz 1963. gada 22. novembrim”. Neviena cita valsts pirmā lēdija visā valsts vēsturē neko tamlīdzīgu nav izdarījusi.
