Kur ir tā laime? Kur? 0
Tomēr laulības ar Žaklīnu neizdzina no Aristoteļa sirds savu patieso mūža mīlestību Mariju Kalasu. 1970. gada maijā viņš apmeklēja leģendāro dziedātāju Parīzē. Kad Aristotelis sēdēja viņai līdzās, viņš uzlika roku viņas gurniem un, kā vēlāk izteicās, atkal sajutās laimīgs: “Cik patīkami bija atkal sajust Marijas resnos gurnus! Žaklīnai taču ir tikai kauli un āda”.
Aristotelis bieži tikās ar Mariju, visbeidzot, viņi arī vairs neslēpa savas attiecības. Marijai acīmredzami piemita tas, ko Aristotelis neguva no Žaklīnas. Viņš varēja pilnā mērā uzticēties Marijai, kura allaž neviltoti interesējās par viņa lietām, neslēpti sajūsminājās par panākumiem biznesā. Savukārt Žaklīna par viņu praktiski vispār neinteresējās, tikai regulāri ceļoja no Eiropas uz Ameriku un atpakaļ. Tā viņi dzīvoja visu laulību laiku. Un Žaklīnai patiesībā nebija nekādu iebildumu pret Aristoteļa aizraušanos ar Mariju.
Tomēr, arī neskatoties uz regulāro tikšanos ar Mariju, Aristotelis joprojām jutās neapmierināts. Arī jau pieaugušie viņa bērni arī sāka sarūpēt aizvien jaunus pārsteigumus. Viņa meita Kristīna 20 gadu vecumā slepus apprecējās ar 48 gadus veco nekustamā īpašuma mākleri, tādējādi izraisot tādu tēva dusmu izvirdumu, ka viņš izslēdza viņu no mantinieku loka un jau pēc gada panāca viņas izšķiršanos. Savukārt viņa dēls Aleksandrs gāja bojā autokatastrofā, un Aristoteļa bēdas bija lielas un patiesas. Žaklīna pārliecinošu turpināja tikai un vienīgi izklaidēties, pats viņš strauji savecēja. Vienīgā būtne, kurai varēja uzticēties, bija Marija.
Aristotelis vairs necentās izlikties, ka viņa ģimenes dzīve rit gluži normāli, un vairs cilvēkos neparādījās kopā ar Žaklīnu, kura tolaik jau vispār dzīvoja Ņūjorkā. Tiesa, Žaklīna pat nenojauta, ka Aristotelis gatavojas šķirties. Lai šim nolūkam piemeklētu iespējami labāku attaisnojumu, viņš noalgoja privātdetektīvu, kuram vajadzēja pieķert Žaklīnu neuzticībā. Intervijās Aristotelis beidzot sāka žēloties par Žaklīnas izšķērdīgo dzīves veidu.
Žaklīna uz Grieķiju atlidoja tikai tad, kad viņai paziņoja, ka Aristotelis ir nopietni savārdzis. Odiozo miljardieri pēc Žaklīnas pieprasījuma pārveda uz amerikāņu hospitāli netālu no Parīzes. Piecas nedēļas Aristotelis pavadīja pusnemaņā, viņam veica operāciju. Žaklīnai neatļāva dežūrēt pie sirdzēja, viņas vietā tur uzturējās Aristoteļa māsas un meita. Žaklīna neslēpa, ka ne nieka nejūtas sarūgtināta par tādu notikumu gaitas risinājumu, viņa krietni vien bezbēdīgi draugu kompānijā pastaigājās pa Parīzi, iepirka apģērbu, apmeklēja frizētavas. Kad viņai paziņoja, ka Aristotelim kļuvis labāk, Žaklīna mierīgi iekāpa lidmašīnā un aizlidoja uz Ņūjorku. Pēc nedēļas, 1975. gada 15. martā, sestdienā, Aristotelis Onasis nomira.
Aristoteļa ģimene, kuras lietas pārņēma viņa meita Kristīna, sākotnēji piešķīra Žaklīnai “pensiju” – 155 000 dolāru gadā, un tikpat bija ieplānots izmaksāt arī abiem viņas bērniem. Žaklīnai, lai saņemtu Aristoteļa testamentā novēlēto un vēlāk ar juristu palīdzību atkaroto naudu, bija jāapliecina, ka viņa pilnībā un uz visiem laikiem saraus jebkādas saites ar šo ģimenei, un viņa tam bez šaubīšanās piekrita.
Neskatoties uz visu, Žaklīna atzinusi: “Aristotelis Onasis mani izglāba tajā mirklī, kad mana dzīve bija iegrimusi tumsā. Viņš man daudz nozīmēja. Kopā ar viņu es iemantoju mīlestību un laimi. Mēs piedzīvojām daudz brīnišķīgu mirkļu, kurus es nekad neaizmirsīšu, un par kuriem viņam būšu pateicīga mūžīgi”. Katrs lai pats vērtē, cik lielā mērā var uzticēties šiem viņas vārdiem…
Marija Kalasa Aristoteli pārdzīvoja tikai par diviem gadiem. Pēc mīļotā vīrieša nāves viņa dzīvoja ļoti noslēgti, atsakoties pilnībā no visiem uzaicinājumiem.
