Veiksmi un drošu ātrumu! 0
Gadu sākot, kluba elektroniskā pasta kastīte piebirusi pilna laba vēlējumiem. Lūk, daži no tiem. Mūsu visu labākai noskaņai un satiksmei.
Apskaužu poļus…
Aivars Borovkovs, Juristu biedrības prezidents: “Nupat gadījās pavizināties pa Eiropu. Tepat līdz Bavārijai un atpakaļ.
Varu teikti droši – vēl pāris gadi, un Polija būs autobāņu lielvalsts. Jau tagad no Krakovas līdz Minhenei braukšana pa jauno ātrgaitas ceļu ir vairāk nekā ideāla.
Daži interesanti, manai valstij neglaimojoši novērojumi radās pa ceļam. Izrādās, piemēram, ka sabiedriskā transporta joslas ir ne tikai Rīgā. Bet, lūk, Varšavā tās darbojas no 7.00 līdz 9.00 un no 16.00 līdz 19.00. Pārējā laikā josla ir brīva arī citiem braucējiem, jo jebkuras brauktuves pamatmērķis ir radīt apstākļus brīvi un ērti pārvietoties, nevis pelnīt uz nesakārtotību. Un vēl. Arī Polijā ir iespējams būt vienlīdzīgākam par citiem un norezervēt savai ērtībai sabiedriskām vajadzībām iedalītu vietu uz ielas, uzlikt zīmi, ka stāvvieta ir tikai ar iestādes N. īpašām atļaujām. Taču šīs zīmes darbojas tikai un vienīgi darba laikā! Pēc tam nekāda barošanās ar sodiem nenotiek.
Daudzās vietās var redzēt melno punktu zīmes, pēc kurām seko arī fotoradaru brīdinājumi un paši fotoradari, kas kalpo gājēju drošībai, nevis darbojas kā kases aparāts.
Atgriežoties Latvijā – tumsa un vēlreiz tumsa… Nekur citur nav iedomājama situācija, ka nebūtu savilktas spožas, labi saskatāmas līnijas gan pa ceļa ass līniju, gan gar malām. Ja visu ceļu esam droši braukuši ar tuvajām gaismām, tad Dievzemītē pat ar pamatīgiem tālajiem ir saspringti jāmeklē ceļš. Glābj vien tas, ka te zināms katrs līkums un pagrieziens. Pat nesen būvētajam Dienvidu tiltam neviens nav iedomājies atjaunot joslu krāsojumu – tas ir blāvs un stipri vien padzisis. Ar skumju smaidu secinām, ka Latvijas ceļi ir viens liels melnais punkts. Vēlu visiem piedzīvot laiku, kad vismaz poļi apskaudīs mūs!”
Savu zibsni – neredzēt!
Juris Zvirbulis, LAMB prezidents, Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis: “Jaunajā gadā katram autovadītājam novēlu – savu fotoradara zibsni neredzēt! Ne tādēļ, ka neuzmanības dēļ tam trauktos garām ar neatļautu ātrumu, bet tādēļ, ka tā nebūtu un autovadītājs izvairītos no Valsts policijas vēstuļu lasīšanas un soda naudu maksāšanas. Lai arī no fotoradariem iegūtie līdzekļi nākamgad būšot viens no budžeta konsolidācijas elementiem, lai jau valsts maka turētāji labāk izmanto citus avotus.
Aizvadītajā gadā satiksmes drošības jomā esam dzīvojuši zem fotoradaru gaidīšanas, sagaidīšanas un vērtēšanas zīmes. To ieviešana izgaismoja pro- blēmu kopu, kas visbiežāk saistīta ne tik daudz ar kādiem draudīgiem ārējiem spēkiem, kas bremzē mūsu labos nodomus, bet ar pašmāju “lietu kārtošanas tradīcijām”, kuras spēj iemest kārtīgu darvas piku jebkurā sākotnēji labi domātā pasākumā.
Tādēļ vēl viens novēlējums mums visiem – gan sabiedriskajām organizācijām, gan valsts un pašvaldību institūcijām – iemācīties labus un vajadzīgus projektus nesabojāt īstenošanas laikā. Lai vairs nebūtu citu “Dienvidu tilta drāmu”, lai uz ceļiem vairs neuzrastos “nesertificēti” fotoradari un lai turpmāko ceļu infrastruktūras objektu celtniecības plāni tiktu apspriesti ar autovadītājiem, sabiedriskajām organizācijām un ekspertiem.
Būsim uzmanīgāki paši pret sevi un saviem tuviniekiem, nepārvietosimies tumšajā laikā bez atstarotāja, nebrauksim ar bojātām auto gaismām un aicināsim to nedarīt arī citus, uz ceļa būsim korekti pret citiem satiksmes dalībniekiem, tajā skaitā mazaizsargātajiem!”
Nemeklēsim citu vainīgo!
Jānis Grīnhofs, sertificēts autoceļu inženieris: “Atnācis 2012. gads. Gribam kādu pozitīvu epizodi, pavērsienu! Pēdējās pirmssvētku dienās bija jūtama īpaša, brīžiem kaitinoša ceļu policistu aktivitāte. Liekas, ka viņi centās ļoti apzinīgi pildīt savus formālos pienākumus. Tomēr pašā Ziemassvētku vakarā pie “Alfas” sagaidīja patīkams pārsteigums – kāda policijas ekipāža krustojumā palīdzēja luksoforam, regulējot satiksmi, lai neveidotos lieli sastrēgumi. Vairāk šādu brīnumu Jaunajā gadā!
Ko tad varētu vēlēt mūsu pretrunīgās satiksmes dalībniekiem? Ņemot vērā neskaitāmās nepilnības CSDD, LVC un Rīgas satiksmes departamenta veikumos, kā arī trūkumus satiksmes organizācijas līdzekļos, es vēlētu braucējiem būt patstāvīgākiem un domājošākiem. Tā varētu vieglāk tikt cauri zīmju un līniju jūklim.
Būt savstarpēji laipnākiem ielās un uz ceļiem. Ja kāds nekauņa, kādu diemžēl netrūkst, lien priekšā, tad palaidīsim. Necentīsimies tos “nolikt pie vietas”. Tā mēs pasaudzēsim savus nervus un neradīsim papildu stresu apkārtējiem. Ritmiska, vienmērīga braukšana (reizēm mazliet virs atļautajiem limitiem) ļauj vieglāk pārvietoties.
Lēkājot pa rindām, lienot starp citiem, mums nemitīgi jābremzē. Tas tikai pastiprina sajūtu, ka galīgi netiekam uz priekšu. Atkal stress! Ja gribas adrenalīnu un dragreisu, tad ir taču pietiekami daudz vietas (trases), kur, nevienam netraucējot, var droši izpausties jebkurš stūres ģēnijs.
Latvijā ir novērojama nepatīkama iezīme – braucēji savās ķibelēs uz ceļiem gandrīz vienmēr meklē kādu (citu) vainīgo, tā attaisnojot savu rīcību. Kļūsim pieaugušāki, mācīsimies novērtēt ceļa un laika apstākļus, apsvērsim savas un auto iespējas. Varbūt tas palīdzēs apjaust, ka nav katram auto pa priekšu jābrauc smilts kaisītājam, greiderim un asfalta ieklājējam. Lai katram izdodas labāk saprast savu auto un ceļu!”
