Līdakas svēršanā laivu bāzes svari rādīja 9,1 kilogramu 0
Sergejs Slavskis dzimis un audzis Tukuma pagastā. Bērnības un skolas gadus aizvadījis netālu no Kandavas dzelzceļa stacijas, no kuras rokas stiepiena attālumā gleznainā Abava un ainaviskais Līgas dzirnavu ezers. Jau pirmklasnieks būdams, kopā ar draugiem bieži vien devies uz Abavu makšķerēt, ķērušies nelieli asarīši, bet puskilogramīgs līnis jau bijusi milzu bagātība. Nedaudz vēlāk Sergejs ievērojis, ka kaimiņš bieži dodas uz Līgas dzirnavu ezeru un nes mājās paprāvas līdakas. Tas puisi ļoti ieinteresējis, viņš uzprasījies biedros, kaimiņš viņu ļoti atsaucīgi pieņēmis, palīdzējis tikt pie pirmā spininga un ierādījis spiningošanas noslēpumus. Pamatskolai sekojusi arodskola, šoferu kursi, un jau astoņpadsmit gadu vecumā Sergejs sēdies pie kravenieka stūres. Vēlāk dienests armijā karstajā un tveicīgajā Taškentā, bet, atgriezies mājās, Sergejs makšķerēšanai pievērsies ar jaunu sparu.
“Visu laiku esmu strādājis par šoferi, braucis pa Latviju, vēlāk ilgus gadus ar lielajām fūrēm pa ārzemēm. Automašīnas kabīne vienlaikus bija gan darba vieta, gan mājas, bet, atgriezies īstajās mājās, vienmēr centos izrauties pie dabas ar makšķeri vai spiningu, lai aizdzītu stresu un nogurumu un acu priekšā nerēgotos baltā, ceļu sadalošā josla. Neesmu no tiem makšķerniekiem, kuri pērk kaudzēm inventāru un mānekļus, man joprojām ir viena makšķere un viens spinings, arī mānekļus iegādājos tādus, kas pašam patīk, nekrītot reklāmu tīklos. Un es taču galu galā dodos atpūsties pie dabas, man nevajag kaudzēm zivju, kuras manā ģimenē neviens uzturā nelieto, ja nu vienīgi kādu lasēnu vai foreli. Dzīvesbiedrei Sarmītei gan ļoti garšo marinēta siļķes fileja, bet tās jau mūsu ūdeņos nav sastopamas,” atklāj Sergejs.
[wrapintext][/wrapintext]
Par savējiem Sergejs sauc Engures, Kaņiera, Sekļa un Pālansa ezeru, Abava mīļa kā māte, bet Cēres Sūnekļa ezerā Sergejs pamanījies tikt pie sešus kilogramus smagas zaļsvārces. Dēls Rihards vienreiz bijis tēvam līdzi uz copi, sapratis, ka tas nav priekš viņa, un arī jau rausta autokloķus, bet meitai Lindai, kā jau visām meitenēm, tas vispār neinteresē. Sergeja ķertās zivis tiek viņa domubiedriem Normundam un Andim, bet Sergejs pie ūdeņiem uzlādē baterijas jaunam darba cēlienam.
Katram copmanim kādreiz mūžā pienāk sava veiksmes stunda, ātrāk gan tiem, kuri pret dabu izturas saudzīgi un sargājoši. Sergejam veiksmes stunda pienāca 4. maija pēcpusdienā, kad viņš kopā ar Normundu devās spiningot uz Kaņiera ezeru. Pāris stundu nocīnījušies pa tukšo, Sergejs piekabināja pie auklas “Salmo” veikalā pirktu dzeltenīgu maili. Pāris reižu uzmeta un sajuta ievērojamu smagumu. Pie laivas viņš zivi dabūja apbrīnojami ātri, reizēm pat šķitis, ka zivs nemaz nav galā un tikai pēdējos metros līdaka izrādījusi vērā ņemamu pretestību. Te jau sākās darbs Normundam ar uztveramo tīklu, bet, dabūta laivā, līdaka vēl nodemonstrēja savu nešpetno dabu, ar lielās astes vēzienu ieslaucīja ūdenī uz laivas soliņa nolikto, kaujai sagatavoto Normunda džerku. Neko darīt, cope, gluži tāpat kā māksla, prasa upurus. Krastā sekoja fotosesija un svēršana, laivu bāzes svari rādīja 9,1 kilogramu.
