Veiksmes stāsts. Zirglietu darbnīca Latgalē 1
Darbnīcas īpašnieki Irēna Baufale un Pēteris Reiniks zirglietas darba zirgiem izgatavo kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem. Pati saimniece ar zirgiem strādājusi kopš jaunības, beigusi Maskavas Timirjazeva akadēmiju, kas padomju lielvalstī bija vienīgā augstskola ar zirgkopības specializāciju.
Kļuvusi par sporta meistari konkūrā, vēlāk ieguvusi zirgu vērtētājas sertifikātu, tagad darbojas Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijā. Kaut arī Latvijā tagad ir tikai mazliet vairāk par 10 tūkstošiem zirgu, sarucis to skaits lielajās audzētavās, tomēr ir diezgan daudz mazo audzētavu ar pieciem sešiem šķirnes zirgiem. Izņemot sporta zirgu aprīkojumu, darbnīca izgatavo gan piemājas saimniecības, gan mazo audzētavu zirgu iejūga piederumus.
“Apkalnmājas” bijušas Irēnas mātestēva dzimtas sēta. Kaut arī ēkas nav vecās, mantinieki dzimtas īpašumā uzcēla dzīvojamo māju pēc Latgales arhitektūras senā parauga – pirms četriem gadiem tajā atklāja amatu darbnīcu ar ekspozīcijas telpu. Tās eksponāti apmeklētāju ieved Latgales dzīvesveida pasaulē, proti, ar amatniecības paraugiem, sākot ar podiem, audumiem, koka darbiem, zirglietām un ādas izstrādājumiem.
Zirglietām jābūt izturīgām un saudzējošām
Irēna ir pārliecināta, ka nedrīkst paļauties nekvalitatīvam importam: “Kad 90. gadu sākumā Latvijā ienāca Ķīnas lētā prece, radās skaidrība, ka tās cena nesedz pat mūsu ražojumu pašizmaksu. Bet tad lauki vēl bija pilni ar zirgiem, un mēs paši nolēmām, ka izgatavosim stipru, labu, pamatīgu mantu, kārtīgas zirglietas, jo importa prece tāda tomēr nebija.”
Latgalē ir raksturīgs loka aizjūgs, bet pašlaik bieži lietojot šoru jeb bezloka aizjūgu, kas vairāk nāk no Eiropas.
“Sacensībās tas varbūt arī ir labāks, jo tad zirgs var ērtāk saliekties. Toties loka aizjūgs ir zirgu saudzējošāks un stiprāks, jo spēki, kas iet uz zirga krūtīm, sadalās caur dzenaukšām un amortizējas uz ilksīm, tas ir, zirdziņam ir vieglāk,” saimniece skaidro atšķirības.
“Gatavojot sakas, jāņem vērā, ka ir dažādas zirgu šķirnes, jo tiek ievesti vaislinieki krustojumiem. Kad pasūta sakas, vispirms pa tālruni pārrunājam, kāds ir zirgs, kādi izmēri. Liels ir prieks, kad pasūtītājs paziņo – vai, cik labi derēja!
Atšķirībā no agrākās pieredzes neizmantojam vis vienu koku, bet finiera sagataves, jo tās ir vieglākas. Lietojam cūkādu, jo tā vislabāk ieņem zirga kakla formu.”
“Apkalnmāju” saimniece zirglietu izgatavošanu apguvusi pašmācības ceļā. No visa pa druskai: ja no vecajiem meistariem dabūta veca zirglieta, to izjauca un izpētīja, salīdzinot ar to, kas atrodams internetā. Irēna ir amata meistars sedlinieks – laikam vienīgā Latvijā, vismaz Amatniecības kamerā noteikti.
Pasūtītājs un darbnīcas iespējas
“Pavasarī mums ir ražas laiks,” stāsta saimniece. “Tad vajag arī teļu un liellopu apaušus, un ar izdevīgumu ir tā: ja prasām 10 latus, tas esot dārgi, bet apauši kalpo trīs četrus gadus, un gotiņa taču savu saimnieku baro – vai tas ir dārgi?”
Zirglietas reizēm vairāk jālabo, nevis jātaisa jaunas. Piemēram, sarežģīta lieta ir atjaunot seglus, bet te to dara. Darbnīca neatsaka nevienam, kam vajag ādas izstrādājumus.
Lai darbnīcas ražojumu piedāvājumu paplašinātu, pagaidām trūkst ekonomiska atbalsta. Tas nozīmētu investīcijas izejmateriāliem un darbaspēkam. Izrādās, amatu darbnīcas īpatnība ir tā, ka darbinieki jāmāca pašiem, jo nav ne tādas skolas, ne speciālistu, kas to prastu.
Irēna: “Ir cilvēki, ko esam izmācījuši un kuri aizgājuši strādāt pie kurpniekiem, jo tur var vairāk nopelnīt, bet viņi pazīst ādu, zina tās tehnoloģijas, ko esam ierādījuši. Ja ņemu darbā ādas šuvēju, viņam gadu pie mums jānostrādā, lai uztaustītu visus knifus.”
Zirglietu izgatavošana ļauj saimniekot pa nullēm, par peļņu nevarot runāt, jo “Apkalnmājas” ir visu nodokļu maksātāji. Turklāt jaunā darbnīcas un ekspozīcijas ēka celta ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, tāpēc jārēķinās ar bankas maksājumiem. Tāpēc šogad visus pasūtījuma darbus uzņēmies saimnieks, bet Irēna vēl strādā divos valsts darbos – skolā bērniem ar veselības traucējumiem, mācot arī ādas apstrādi, un Rēzeknes radošajā centrā “Zeimurs”.
Agrāk bijuši septiņi darbinieki, pašlaik nav neviena, tikai viena palīdze, kas atnākot reizi pa reizei.
Importa ādas ceļ pašizmaksu
Kur iepērk ādas? Tās jāmeklē pa dažādām valstīm, Latvijā tikpat kā nekas vairs neesot dabūjams. Vienīgā ādas apstrādes “Rital AS” rūpnīca vēl esot Jelgavā. Lielu daļu ādu “Apkalnmājas” pērk Lietuvā.
Zirglietām pārsvarā vajag liellopa jēlādu, kas ir visizturīgākā. Tās speciāli izgatavojot tā, lai saglabātu ādas stiprumu, – kad vēl strādājis Rēzeknes uzņēmums “Rebir”, Irēna nesusi ādas uz tā laboratoriju, lai izmēģina stiprumu, ādas raujot. Stipra āda spēj izturēt 1200 kg stiepšanu, un tad arī dzenaukšas iznākot stipras.
Saimniece rāda buļļa ādu, tā vietām plānāka, vietām biezāka, kaut arī viena un tā paša lopa āda. Esot grūti salāgot, kā katras kvalitātes gabalu izmantot, tā patiesībā esot modelēšana, radošs darbs.
Arī muzejs pelna
Kad radusies doma par ekspozīcijas telpu jeb muzeju? Tas iznācis pats no sevis, cilvēkiem te paticis, un Irēna viņiem stāstījusi, rādījusi, kā jāiejūdz zirgs, kā atšķirt, piemēram, surogātādas jostu vai siksnu no īstas ādas izstrādājuma.
Vai jūs zināt, cik dažādi ir segli? Ganu segli vienkāršākie, no padomju laikiem. Virsnieku segli no Pirmā pasaules kara laikiem, kuriem vairāk mīksto daļu, lai ērtāk sēdēt, un ar sviedreni. Tajos izmantotas lopu iekšējo orgānu ādas – no kuņģa u. tml. Trešais seglu veids ir sporta segli – iejādei, konkūram, trīscīņai, mācībām.
Maza daļiņa ekspozīcijā ir nieciņi, ko tūrists var iegādāties sev par prieku – telefona maciņš, somiņa, ādas ziediņi vai piespraudes. Tās parasti taisot no aitādiņām.
Irēna: “Ja zirglietu gatavošanas amats būtu ekonomiski izdevīgs, tad šādu darbnīcu būtu ne viena vien. Bet te jāzina tik daudzas lietas, pašam jāmācās tik daudz, ka neviens tā īsti negrib ķerties klāt. Mēs esam interesanti lauksaimniekiem un kā kultūras mantojuma muzejs. Vasaras sezonā sākas tūristu pieplūdums, pēdējos gados apmeklētāju kļuvis vairāk. Muzeja telpas izīrējam arī semināru rīkošanai, uzņemam kāziniekus.”
