Veiksmes stāsts: Kapteiņa Mitenberga zivju kūpinātava Rojā 2
Pēc 25 jūrā noietiem gadiem kuģa kapteinis Oskars Mitenbergs izveidoja mikrouzņēmumu – Rojā atvēra zivju veikalu. Tā viņam ir pavisam sveša pasaule, kurai iroties cauri un spītējot dažādām grūtībām, nāk jauns rūdījums un apņemšanās nepadoties.
Pēctecība
Rojenieks pieder senai zvejnieku dzimtai. Oskara vecvectēvs gāja jūrā, tad to darīja vecaistēvs, pēc tam tēvs un tālāk stafeti pārņēmis pats.
– Ja dzīvo tikai dažu metru attālumā no jūras, citādi nemaz nevar būt. Drīz apritēs 100 gadu, kopš manas dzimtas mājvieta ir šeit, – uzsver ģimenes tradīciju turpinātājs.
Vecaistēvs Jēkabs Mitenbergs nodarbojies ar piekrastes zveju. To darījis pirms kara un pēc kara, kopā ar citiem amata brāļiem arī ticis iemūžināts dokumentālajā filmā “Krasts”, ko sešdesmito gadu sākumā režisors Aivars Freimanis uzņēma par Kurzemes zvejnieku ciema ikdienas dzīvi.
Pienākumi ģimenē bijuši strikti sadalīti: vecaistēvs meta tīklus jūrā un vilka tos ārā, pilnus ar zivīm, bet vecāmāte lomu ķidāja, reņģes, butes un citus labumus vēra uz virbiņiem un kūpināja, lai atkal vecaistēvs tuvākajā apkaimē un arī Rīgā tos varētu pārdot. Oskars Mitenbergs nosmej, ka tagad lomas esot mainījušās – zivis jūrmalciemos kūpina vīri, sievas vairs ne. Arī viņa ģimenē tā notiekot – saimnieks gādā un kūpina zivis paša uzslietajās karstajā un aukstajā kūpinātavā jeb, kā kurzemnieki saka, kuriņā. Dzīvesbiedre Daiga šajā procesā neiesaistās, taču no spurainēm gatavo dažādus kulinārijas izstrādājumus, ko pārdod ģimenes apsaimniekotajā zivju veikalā “Dižbute”.
Tā nu dažādu apstākļu sakritības dēļ sanācis, ka zvejas kuģa kapteinim Oskaram Mitenbergam vajadzēja domāt, kam pievērsties, kad štatu samazināšanas dēļ viņš palika bez darba.
– Es jūrā nogāju 25 gadus. Vispirms zvejnieku kolhozā “Banga”, tad “Līcis 93”. Ar MSTB tipa kuģiem Rīgas jūras līci esmu izbraukājis krustām šķērsām, – stāsta rojenieks. – Nekur tālu prom no mājām nevilka. Agri izveidoju ģimeni, negribēju mēnešiem būt šķirts.
Ko nozīmē zvejnieka darbs, viņš iepazina jau kopš bērna kājas, kad palīdzēja tēvam, kas strādāja par kuģa mehāniķi. Ziedonis Mitenbergs bijis tas, kas mudināja dēlu pievērsties jūras lietām un iegūt attiecīgu izglītību.
– Es biju viens no pirmajiem Latvijā, kas 1990. gadā mācījās Kaļiņingradas zivju rūpniecības institūta Rīgas neklātienes filiālē, kur apguvu stūrmaņa – mehāniķa specialitāti. Turklāt mācības notika nevis krievu, bet gan latviešu valodā, – atceras brašais vīrs, piebilstot, ka, mācoties Rīgā, ticis ierauts arī laikmetu griežos – kopā ar kursa biedriem stājies uz barikādēm.
Sākums
Oskars zivis kūpinājis arī tad, kad strādājis par kapteini, jo vasarā, zvejas lieguma laikā, jūrā nevajadzēja iet. Sanācis garšīgi, saņēmis daudz pozitīvu atsauksmju. Tas bijis vēl viens no faktoriem, kas mudināja izšķirties par labu sava zivju veikala atvēršanai.
– Tāda doma pa galvu vandījās jau vairākus gadus, jo šķita galīgi aplam, ka Rojā, kas slavena ar senām zivju pārstrādes tradīcijām, nav bodes, kur var nopirkt gan svaigas, gan kūpinātas, gan dažādi pagatavotas zivis, – kaismīgi iesaucas kādreizējais kapteinis un piemetina, ka pašvaldības vadītājs bijis ļoti priecīgs, ka beidzot kāds novadnieks ir gatavs spert šādu soli.
Oskars apspriedies ar ģimenes locekļiem, ka visi kopā varētu veidot mikrouzņēmumu. Nelielas jaudas mājražotājiem tā šķitusi piemērotākā uzņēmējdarbības forma. Turklāt šādā gadījumā lieti noderēja meitas zināšanas, viņa tikko bija beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur apguva uzņēmējdarbību.
Kredītu mazumtirdzniecības uzņēmuma izveidei neņēma, iztika ar pašu uzkrājumiem. Telpas veikalam iznomāja, bet nepieciešamās iekārtas – ledusskapi un veikala vitrīnu – iegādājās lietotas. Lai uzsāktajam būtu senču svētība, pie veikala sienām stiprināja Oskara vecātēva tīklus, kā arī kuģa stūres ratu, ko reiz griezis rojenieks, būdams kapteinis.
Zivju veikals “Dižbute” pircējiem durvis vēra pērn 20. jūnijā. Uzņēmējdarbības sākums bijis labs, jo vasarā jūrmalciemos ir liels cilvēku pieplūdums – daudzi ceļo, arī atpūšas pie jūras. Ar pirmajām nopietnajām grūtībām sastapušies, kad vasara beigusies un pircēju skaits sarucis.
– Pa šo gadu, kamēr veikals ir atvērts, esam izgājuši caur uguni un ūdeni, – neslēpj “Dižbutes” saimnieks. – Tikko bijām reģistrējuši savu uzņēmumu, no pāris bankām saņēmām vēstules, ka viņi ir gatavi ar mums sadarboties. Bet, tiklīdz ieradāmies klātienē runāt par kredīta ņemšanu, lai varētu iegādāties vairāk zivju un paplašināties, saņēmām atteikumu. Viņiem šķitām pārāk sīkas zivtiņas ar pārāk mazu finanšu apgrozījumu. Nu, neesam jau nekāda būvfirma, kas apgroza miljonus, taču mēs arī vēlamies attīstīties!
Oskars atklāj, ka kāds uzņēmējs, novērtējis viņu produkciju, piedāvājis telpas Dobelē, lai Mitenbergi ver vaļā veikalu arī tur. Bet, lai to izdarītu, ģimenei vajag papildu līdzekļu, jo jāiepērk vairāk zivju, nepieciešams vairāk benzīna, lai izbraukātu turp un atpakaļ, arī strādnieku vajadzētu algot.
– Cik pats vari pavilkt, ieguldot savus līdzekļus, tik arī ir, – lakoniski nosaka mazumtirdzniecības uzņēmuma līdzīpašnieks. – Runājot ar vīriem, no kuriem pērku zivis, uzzināju, ka Vācijā un, šķiet, arī Somijā tiem, kuri grib nodarboties ar piekrastes zveju, valsts iedod laivu, zvejas tīklus – lūdzu, zvejo un darbojies!
Jūra nav noliktava
Savā mikrouzņēmumā viņi strādā trijatā – Oskars ar sievu un meitu. Zivis (brekšus, vimbas, butes, lucīšus u.c.) Mitenbergs iepērk no piekrastes zvejniekiem Rojā un Žocenē, bet reņģes un brētliņas – no z/s “Irbes”.
– Jūra jau nav nekāda noliktava, kurā var iebraukt un paņemt, ko grib. Ko jūras valdnieks dod, tas ir, – prātīgi spriež Oskars. Milzīgus kvantumus jau nevajag, vien tik, lai veikala vitrīna būtu pilna un piedāvājums daudzveidīgs.
Zivis kūpina pats, jo tad var būt drošs par iznākumu, kā arī pats dodas pie kundēm uz tuvējiem pagastiem un pilsētām. Lai SIA “Dižbute” izdzīvotu, paļauties tikai uz apgrozījumu veikalā nevarot.
Sieva ir uzņēmusies atbildību par kulinārijas izstrādājumiem – zivis cep un liek dažādās marinādēs. Bet meita strādā veikalā un kārto papīrus – raksta atskaites, pārzina grāmatvedību, domā par mikrouzņēmuma attīstības taktiku un stratēģiju. Arta atzīst – tikai tagad spējot novērtēt grāmatvedībai veltīto lekciju lietderību, studējot tās šķitušas diezgan garlaicīgas. Un vēl viņa piebilst, ka neizprotot, kāpēc mikrouzņēmumam katru mēnesi jāraksta tik daudz atskaišu. Birokrātija esot nežēlīga.
– Toties mūsu priekšrocība ir tā, ka Rojas novadā nav citu veikalu, kas tirgotu vietējās zivis un to produkciju.
Oskars ir atklāts – ziemā esot gribējis padoties un slēgt veikalu, bet ģimenes sievietes nav ļāvušas to darīt. Spīts un apņemšanās pārvarēt grūtības, lai apliecinātu sev un citiem, ka es to varu, tomēr guvusi virsroku.
– Veikalā nav stacionāras apkures, izdzīvojām ar elektriskajiem sildītājiem, kas nežēlīgi rij elektrību. Turklāt rojenieki ziemā kūpinājumus pirka švaki, smago laiku izvilkām ar to pašu reņģīti – svaigu, kūpinātu un marinētu. Kamēr Rīgas jūras līcis bija vaļā, reņģes pirkām no zemnieku saimniecības “Irbes”, vēlāk – no ventspilniekiem.
Tagad, tuvojoties vasarai, Oskars jūt enerģijas pieplūdumu. Jo zina, ka veikalā būs lielāks apgrozījums, varēs atsperties un, iespējams, īstenot dažus no nākotnes plāniem. Nu, kaut vai realizēt meitas ieceri izveidot nelielu zivju restorāniņu.
– Kad ir klāt Jāņi un Jūras svētki, spēj tik rosīties! Jāliek sērkociņi starp plakstiņiem, lai tie nekrīt ciet, – sarunu beidzam uz optimistiskas nots.
