Veiksmes stāsts? Jā un nē . “LA” diskusija Valkā 0
Vai tiešām Latvijas veiksmes stāsts ir veiksme, ja esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā? Ko darīt, ja novadā sociālais darbinieks slimo jau divus mēnešus?
Šie ir tikai daži jautājumi, ko Smiltenes, Strenču un Valkas novada 12. Grāmatu svētkos uzdeva “Latvijas Avīzes” organizētās publiskās diskusijas dalībniekiem – Labklājības ministrijas parlamentārajam sekretāram Arvilam Ašeradenam (“Vienotība”), Ventam Armandam Krauklim (Vidzemes partija) un Saeimas deputātes Initas Bišofas palīdzei Irēnai Hadaņonokai (Reformu partija).
A. Ašeradens: “Vai Latvija ir veiksmes stāsts pēckrīzes laikā? Jā un nē. Jā, jo ir pārvarēta krīze un aug ekonomika. Nē – cenai, kas par to samaksāta. Ir aizbraukuši 300 tūkstoši iedzīvotāju, gandrīz 40% no iedzīvotājiem dzīvo zem nabadzības riska robežas. Valsts no sava budžeta sociālajiem izdevumiem tērē 30% un Labklājības ministrijas budžets ir 5% no valsts budžeta. Sociālais budžets gadā ir gandrīz 1,5 miljardi latu, pašvaldības sociālajām vajadzībām ik gadu tērē aptuveni 50 miljonus. Tā nav maza nauda, bet to var un vajag lietot efektīvāk. Tagad sabiedrība pieprasa runāt par sociālo nevienlīdzību. Arvien pieaug to cilvēku skaits, kas strādā un maksā sociālo nodokli, – tie ir 980 tūkstoši. 360 tūkstoši mums ir bērni vecumā līdz 18 gadiem. Valsts pensijas saņem 557 tūkstoši iedzīvotāju. Valstī ir 40 – 50 tūkstoši bezdarbnieku, kas ilgstoši nespēj atrast darbu. Labklājības ministrija sadarbībā ar Finanšu ministriju strādā pie projekta, lai pārskatītu veidu, kādā mēs raugāmies uz iedzīvotāju ienākumiem, lai varētu palīdzēt precīzāk.
Piemēram, cilvēks saņem 1000 latu lielu algu, un mēs uzskatām, ka tā ir liela alga, kas jāapliek ar nodokļiem. Taču, iespējams, viņam ir trīs bērni, sieva invalīde un vēl jāgādā par māti. Un tad jau 1000 latus mēs redzam citā situācijā. Tāpēc ir jāskatās nevis uz konkrētu indivīdu, bet arī uz cilvēkiem viņa ģimenē.”
Runājot par Labklājības ministrijas prioritātēm, parlamentārais sekretārs kā galveno uzsvēra speciālā sociālā budžeta stabilizāciju. Plānots, ka nākamgad šis budžets varētu strādāt ar plusu, un ministrija varētu atsākt pensiju indeksāciju. Otrs ministrijas galvenais darbs esot nodarbinātības veicināšana. Piemēram, no nākamā gada valsts īpaši sāks rūpēties par jauniešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem – ja jaunietis četru mēnešu laikā nevarēs atrast darbu vai iestāties mācību iestādē, Nodarbinātības valsts aģentūra uzņemsies par viņu rūpes – mēģinās iesaistīt mācību iestādē vai iekārtot darbā.
Šobrīd Labklājības ministrija ir iedarbinājusi pilotprojektu iedzīvotāju mobilitātes programmai. Bezdarbnieki četrus mēnešus varēs saņemt līdz 70 latiem lielu atbalstu – īres un ceļa izdevumu kompensāciju, lai sāktu darba attiecības ar darba vietu, kas ir patālāk no viņa dzīvesvietas.
Skeptisks par Labklājības ministrijas plāniem bija kādreizējais Valkas mērs V. A. Krauklis: – Latvijas veiksmes stāsta maksa – vairāk nekā 300 tūkstoši aizbraukušo cilvēku – ir pārāk dārga par šiem panākumiem, un ilgtermiņā tā būs milzīga pro-blēma, īpaši jau reģionos.
Ļoti maz tiek darīts, lai pabalsti nebūtu jāmaksā. Valkas novadā varu nosaukt četrus projektus, kas būtu nesuši vismaz 100 jaunas darba vietas, bet tie netika atbalstīti. Mazie un vidējie uzņēmēji arī saņem nepietiekamu atbalstu no valsts, joprojām nav īstas Attīstības bankas, jo neviens nesaprot, ko veidot uz Hipotēku bankas drupām. Esošās atbalsta programmas ir ļoti dārgas, tās prasa lielu nodrošinājumu un ir ar ļoti augstām procentu likmēm – virs 8%. Tik daudz mazās pilsētās nevar nopelnīt.
Nevienlīdzība tiek pastiprināta – valdības lēmums, ka valsts vairs nefinansē vairākus pabalstus, ko maksā pašvaldības, noved pie tā, ka mazturīgākas pašvaldības, kāda ir arī Valka, nevar maksāt tik lielus pabalstus kā, piemēram, Rīga.
Es uzskatu, ka mobilitātes pabalsts nav pozitīvi vērtējams, tas vēl vairāk iztukšos reģionus.
Tas, ko teikšu, ir skarbi, bet es tā domāju. Kad ģimenē piedzimst bērns, cilvēkam mainās vērtību sistēma. Viņš sāk domāt pilnīgi citādi, rēķinās ar tālāku nākotni, domā ne tikai par šodienu. Ir šausmīgi bēdīgi, ka mums ir premjers, arī ārlietu un finanšu ministrs, kuriem nav šādas pieredzes ar bērniem. Un tāpēc viņi domā citās dimensijās. Tāpēc viņi redz skaitļus, bet nesaprot, kā tas ir, ja nevar nopirkt bērnam grāmatu. Viņiem galvenais ir dabūt labu darbu Eiropā un nodzīvot skaisti savu dzīvi tur.
Irēna Hadaņonoka: – Ja valstī cilvēks ir vērtība, tad nevar uz pabalstiem skatīties – kam tad maksāt vairāk. Ir slikti, ka cilvēks, kurš nav maksājis nodokļus, nokļūst slimnīcā un saņem visus pakalpojumus, bet otram, kurš cītīgi strādā un maksā nodokļus, liek stāvēt rindā uz pakalpojumu un saka, ka jums palīdzēs tad, kad iedalīs kvotas.
– Cilvēks visu dzīvi strādā, maksā nodokļus, bet īsu brīdi pirms došanās pensijā nomirst. Kur paliek uzkrātā pensijas nauda?
A. Ašeradens: – Nauda paliek sociālajā budžetā. Pensijām ir trīs līmeņi. Pirmais līmenis ir vispārīgs un solidārs, nauda paliek valsts budžetā. Trešais līmenis ir personīgs un to var mantot. Par otro līmeni pašlaik norit plašas diskusijas, lai laulātais atraitnības gadījumā to varētu mantot.
– Mana draudzene no Balvu novada Bērzpils pagasta ir izmisumā – viņai ir 49 gadi, darbu atrast nevar, pēc vīra nāves par diviem mēnešiem nav saņēmusi GMI pabalstu, jo sociālā darbiniece ilgstoši slimo. Darba apkārtnē nav jau vairākus gadus. Ko darīt sievietei, kas neredz izeju?
– Vistrakāk izklausās tas, ka pagastā ilgstoši nav pieejams sociālais darbinieks. Tā ir pašvaldības atbildība, bet es noskaidrošu, kāpēc ir bijusi tāda situācija.
Pēc pašvaldību reformas Latvijā ir 119 pašvaldības, un mēs redzam, ka ir pašvaldības, kurās, nedod Dievs, cilvēkam dzīvot vai bērnam piedzimt. Pašvaldības netiek galā ar saviem pienākumiem – kā šajā gadījumā. Šodien Latvijā nevajadzētu būt situācijai, ka cilvēks paliek bez iztikas līdzekļiem.
Pierīgas reģionā mēs varētu uzņemties atrast darbu sešos mēnešos.
V. A. Krauklis: – Ir izcili sociālie darbinieki un tādi, kas strādā tikai ķeksīša pēc. Tāpat kā visās profesijās. Te nu atkal ir pārcentusies valsts, jo sociālajam darbiniekam tagad tiek prasīta speciāla izglītība. Bet sociālajam darbiniekam ir jābūt sirdscilvēkam, un papīrs gan ir tikai formalitāte.
– Nav noslēpums, ka ir ļoti daudz ilgstošo bezdarbnieku. Ja ir divi vecāki un četri bērni, tad ģimene mēnesī saņem pabalstos gandrīz 250 latus un nemaz negrasās strādāt. Kā tiek risināts šis jautājums?
A. Ašeradens: – Ilgstoši nestrādājot, bezdarbniekam neliekas vairs interesanti braukt uz vietējo gateri un saņemt minimālo algu. Ar laiku domājam, ka pabalsta lielums varētu pieaugt, bet tas mazinātos ar katru nākamo mēnesi, lai motivētu cilvēku meklēt darbu.
V. A. Krauklis: – Pašvaldībām ir nepieciešama brīvība, lai varētu izvērtēt katru atsevišķu gadījumu. Tiklīdz cilvēkiem liek pastrādāt, daudzi pabalstu saņēmēji pazūd. Taču ir jādomā, lai šajā situācijā neciestu bērni, un tāpēc tie varētu būt taloni pārtikai, mācību grāmatu iegādei. Nevar sodīt bērnus par to, ka vecāki ir slinki.
Novadu 12. Grāmatu svētkus Valkā atbalstīja: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Zemkopības ministrija, “Lattelecom”, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, VAS “Latvijas dzelzceļš”, SIA “LDz Cargo”, SIA “LDZ ritošā sastāva serviss”, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “Skapīc”, SIA “VESTA-LK”, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Reformu partija, dr. Pāvils Vasariņš (Toronto), Mārtiņš Lasmanis (Zviedrija), Vents Armands Krauklis, Inese Vaidere, Arvils Ašeradens, Jānis Lancers, Valkas novada dome, Valkas mūzikas skola, Valkas pilsētas kultūras nams, Valkas novada Centrālā bibliotēka. Informatīvie atbalstītāji: “Latvijas Avīze”, “Ziemeļlatvija”, “Valkas Novada Vēstis”, www.valka.lv, www.ziemelltavija.lv, www.vpb.valka.lv |
