Veiksmes formula meklējama atbildībā. Silenieku ģimenes pieredze sēklas kartupeļu audzēšanā 0
Nīcas novada ZS “Gudriķi” graudu un kartupeļu sēklas audzēšanā paļaujas vien uz saviem spēkiem, tāpēc nav iestājusies nevienā kooperatīvā un sabiedriskajā organizācijā. Saimnieki Vita un Guntis Silenieki, kā arī viņu dēls Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolvents Mārtiņš Silenieks intervijā atklāj sēklas kartupeļu un graudu audzēšanas veiksmes formulu un pauž savu viedokli par saimniekošanas metodēm, kas būtu jāizskauž.
– ZS Gudriķi ir vienīgā sēklas kartupeļu audzēšanas saimniecība Kurzemē. Kāpēc audzējat sēklas kartupeļus?
Guntis Silenieks: – Saimniecību izveidojām 1990. gadā pēc manas atgriešanās no krievu armijas. Sākām ar četriem hektāriem zemes, kur pirmajā darbības gadā izauga necerēti laba graudu raža.
Patlaban apsaimniekojam vairāk nekā 600 ha zemes, tostarp vairāk nekā 400 ha ir mūsu īpašums. Kartupeļus arī audzējam kopš saimniecības pirmā darbības gada. Sākām ar ļoti maziem daudzumiem. Visi lielie pārstrādes uzņēmumi, tostarp Latfood, Aloja Starkelsen, no Liepājas atrodas stipri tālu. Ja mēs gribētu audzēt kartupeļus pārstrādei, transporta izmaksas noēstu visu peļņu. Šā iemesla dēļ darbojamies ar pārtikas kartupeļiem Kurzemes reģionā un līdz Rīgai. Kartupeļu sēklas pircēji ierodas pie mums no visas Latvijas, izņemot Vidzemi, kur ir ļoti daudz kartupeļu audzētāju.
Mēs arī paši piegādājam klientiem kartupeļus. Pa Kurzemi ik otro nedēļu veicam loku. Kādu laiku saimniecībai bija pat 300 cūku, nodarbojāmies arī ar piena lopkopību. Sapratām, ka cūkkopībā ienesīgai darbībai vajag ļoti lielu ganāmpulku, turklāt pastāv arī Āfrikas cūku mēra risks, tāpēc patlaban audzējam līdz 10 cūkām pašu patēriņam. Varam rukšiem izbarot nestandarta kartupeļus.
– Kādus sēklas kartupeļus audzējat?
– No Vācijas un Nīderlandes galvenokārt iepērkam elites (E) klases sēklu. Divus gadus varam to pavairot, lai būtu sertificēta sēkla. Pirmajā gadā tā ir A klases sēkla, otrajā gadā – B klases sēkla.
Audzējam 7–8 kartupeļu šķirnes. Tas mums ir optimāls daudzums, jo sēklaudzētājs nedrīkst sajaukt kopā dažādu šķirņu kartupeļus. Šā iemesla dēļ rudenī pagrabā vajag vairāk telpas. No agrajām šķirnēm visgrūtāk ir izaudzēt ‘Riviera’ šķirni, tomēr tā ir vispieprasītākā. Agro kartupeļu sēklu varam ik gadu audzēt, cik vēlamies, tās vienmēr pietrūkst. Saimnieki visus agro šķirņu kartupeļus pārdod un ik gadu pērk jaunu sēklu. Mums jau patlaban ir izveidots pircēju saraksts šā gada ražai, kurai sēklu stādījām maija sākumā. Ik gadu audzējam aizvien vairāk agrās šķirnes sēklu, tomēr pieprasījums arī kāpj un to nekad nevaram nodrošināt.
Lielākā atbildība ir Vitai, manai sievai. Mans uzdevums ir izaudzēt iespējami kvalitatīvākus kartupeļus, bet Vita visu ziemu tos šķiro un sertificē. Protams, arī es viņai palīdzu.
– Kādas šķirnes kartupeļi aug Gudriķu laukos?
– ‘Solists’, ‘Vineta’, kas ir viena no vispieprasītākajām šķirnēm, ‘Laura’, audzējam arī ‘Jelly’. Pirms dažiem gadiem sākām audzēt arī jaunākas šķirnes, piemēram, ‘Madeira’, ko dēls Mārtiņš noskatīja lauka dienā Vācijā.
Sākumā ar jaunajām šķirnēm sokas grūti, nevaram darboties ar lielu kartupeļu daudzumu. Visiem saimniekiem interesē kaut kas jauns, tomēr galvenokārt prasa šķirni ‘Vineta’, ‘Laura’ vai kādu citu zināmu šķirni.
Vēl mums ir šķirne ‘Ganomi’ – tai aug ļoti lieli bumbuļi un ir problēmas ar sēklas ieguvi, jo galvenokārt ir lielo kartupeļu iznākums. Šajā gadā nopirkām izmēģināšanai šķirni ‘Vega’, jo daudzi zemnieki to vēlējās stādīt. ‘Jelly’ ir ļoti vēla šķirne, tai ir problēmas ar vidēji lielo kartupeli. Mums pārsvarā izaug lielie kartupeļi.
Galvenokārt audzējam četras pamatšķirnes – ‘Riviera’, ‘Solist’, ‘Vineta’ un ‘Laura’. Audzējām arī ‘Bellefleur’ – sarkanas krāsas kartupeļus. Citās valstīs šīs šķirnes bumbuļus vairs neselekcionē, tāpēc mēs vairs E klases produkciju nevaram nopirkt. ‘Bellefleur’ šķirnei ir ļoti miltaini kartupeļi, cilvēkiem garšoja. Citās valstīs miltainie kartupeļi negaršo, tāpēc šo šķirni vairs neselekcionē. Uzskata, ka Austrumeiropas tirgus, kur tie garšo, ir pārāk mazs. Rietumvalstīs vairāk garšo ūdeņainie kartupeļi. Tie vieglāk vācami, neapsitas un ir arī cietāki.
– Kādu kartupeļu kopražu vācat?
– Grūti pateikt, mums nav svaru saimniecībā, katru kravu nebraucam svērt. Sertificētā sēkla aizvadītajā sezonā bija 129 tonnas. Mums tas ir labs rezultāts, daudz.
Pārdot varētu arī vairāk, tomēr sieva fiziski vairāk nevar sagatavot. Iespējams, vajag modernākas iekārtas. Tomēr jāņem vērā, ka iekārta var atšķirot izmēru, ne kartupeļa kvalitāti. Iekārta neatšķirs, vai kartupelis ir iegrauzts, mehāniski bojāts, vai tam ir kraupis, vai bumbulis ir iebojāts. Iedomājieties sajūtas darba dienas beigās, ja visu dienu esi darbojies pie šķirotāja, kur kartupeļi slīd garām. Mums, protams, ir darbinieki, bez viņiem kartupeļu audzēšanā nevar iztikt.
Šajā gadā ļoti daudz ražas sertificējām big bag maisos. Vienā maisā satilpst tonna kartupeļu. Tad ir nedaudz vieglāk. Ja sertificē 40 kg maisos – 130 tonnas pakot pa 40 kg maisiņiem… Katrs maisiņš strādniekam ir jāsver, jāaizsien, etiķetes jālīmē, jāliek uz paletēm. Viens maiss tiek pārcilāts pat sešas reizes. Ar bigiem ir nedaudz vienkāršāk, ir mazāk fiziskā darba. Tomēr ne visiem saimniekiem vajag vienu tonnu sēklas. Mazajiem saimniekiem vajag 3–5 maisiņus, pustonnu kartupeļu.
– Kāds ir kartupeļu ceļš līdz sertificētai sēklai?
– Kartupeļu laukā, kur pavasarī stāda sēklu, rudenī ņem zemes analīzes. Tās rāda, vai šo kultūru vispār drīkst konkrētajā laukā stādīt. Analīzes ņem uz nematodi un citām slimībām. Kartupeļus vienā un tajā pašā laukā drīkst stādīt vien ik piekto gadu gan slimību, gan sārņaugu dēļ. Ja augsnes analīzes ir atbilstošas prasībām, kartupeļus pavasarī varam stādīt. Protams, ik gadu pērkam jaunas E klases sertificētas sēklas. Kartupeļu augšanas laikā VAAD inspektors saimniecībā ierodas divas trīs reizes un vērtē, kā kartupelis aug. Vai tas nav slims, vai nav piemaisījumu, vai nav kaitēkļu un nezāļu. Inspektors katrai šķirnei sastāda aktu par to, vai tā augšanas stadijā atbilst konkrētajai šķirnei. Kad ražu novāc, pagrabā katru šķirni atber atsevišķi. Tad notiek šķirošana. Sertifikācija sākas uz pavasara pusi. Mēs sertifikāciju sākam ar agrajām šķirnēm, tās saimnieki vispirms pērk. Kartupeļu sertifikācija ir ļoti rūpīgs darbs. Bumbuļiem ir jābūt kā skaistām un apaļām tenisa bumbiņām, tās nedrīkst izmēru ziņā atšķirties vairāk kā par 20 mm, nedrīkst būt mehānisko bojājumu, nedrīkst būt slimību. Par drātstārpiem un maijvaboļu bojātiem vispār nerunājot. Prasības ir ļoti stingras.
Ik gadu pieļaujamie brāķa procenti attiecībā uz kraupi, zemes piejaukumu, mehāniskiem bojājumiem aizvien samazinās. Sertifikācija sokas aizvien smagāk, jo ir grūtāk izaudzēt kartupeli, kurā nav kāpuru un drātstārpa, ko maijvabole ieēdusi, jo kodnes ir aizliegtas, tās kļūst aizvien vājākas. Vai vispār kodnei nav alternatīvas. Aizvien grūtāk ir izaudzēt augstas kvalitātes kartupeli. Pārtikai nav tik sarežģīti, sēklas sertificēšanā rodas problēmas. Svarīgi, lai kartupelis būtu skaists, gluds, nebojāts un nesists.
Sertificēšanai gatavojam maisu atvērtā veidā, lai inspektors tiek pie kartupeļiem. Pieņemsim, ka ir 20 t safasētas pa 40 kg, viens bokss pilns, visi maisi neaizsieti, inspektors ierodas, viņam ir pašam vien zināma sistēma paraugu ņemšanai analīzēm. Jo lielāks daudzums, jo ņem no vairākiem maisiem. Ja viss kārtībā, maisus aizsienam inspektora klātbūtnē.
Mums visi kartupeļi maisos šķiet ideāli. Inspektors izlasa 200 bumbuļu (uz 10 tonnām), nomazgā tos, nosver, izmēra, lai mazākais kartupelis no vislielākā neatšķiras vairāk kā par 20 milimetriem. Var būt arī liels kartupelis, tomēr atšķirība starp bumbuļiem nedrīkst būt lielāka par 20 mm. Pēc mazgāšanas ļoti labi redz, vai kartupelis ir vesels. Tālāk kartupeli mizo, graiza, vērtē, vai nav gredzenpuves, tās analīzi visām šķirnēm veic rudenī. Mums ar šo slimību līdz šim problēmu nav bijis. Ceru, nebūs arī turpmāk.
– Cik aptuveni no kartupeļu kopražas aiziet sēklai?
– Mums kā sēklaudzētājiem maksā subsīdiju par katru ha, ko esam apstādījuši ar sēklas kartupeļiem pavairošanai. Salīdzinājumā ar veicamo darbu tas nav nekas. Lai vispār saņemtu subsīdiju, no viena ha ir jāizaudzē 10 tonnas sertificētu sēklas kartupeļu. Ja nevari šo rādītāju izpildīt, subsīdiju nesaņem. Ir firmas, kas licences līgumos, kur autoratlīdzība jāmaksā, norāda pat 18 t/ha lielu minimālo ražu. To nevar izpildīt. Mēs nepraktizējam kartupeļu bumbuļa augšanas pārtraukšanu. Ir sēklaudzētāji, kuri nopļauj zaļus lakstus, lai kartupeļi neaug lieli, bet vidēji lieli. Un tad dedzina, reglonu pūš, un paliek melna zeme. Mēs tā nerīkojamies, cenšamies diezgan draudzīgi ar dabu sadzīvot. Kartupelim ir jānogatavojas dabiski. Arī no ābeles norauts zaļš ābols, visticamāk, nebūs garšīgs, tāpēc mēs ļaujam kartupelim augt tik ilgi, kamēr tas aug. Kad novācam, lielos kartupeļus pārdodam kā pārtikas produktu, bet mazākos cenšamies sertificēt kā sēklu. Citreiz ir grūti iekļauties 10 t/ha rādītājā, citreiz – vieglāk. 10 t/ha rādītājs mūsu saimniecībai ir diezgan lieli griesti. Ja to sasniegt ir apšaubāmi, ir jāpļauj laksti, nedrīkstam bumbuļiem ļaut augt lielākiem.
Vita Sileniece: – Nezinām, kur likt lielos bumbuļus. Man sēklas kartupeļiem vajag maziņos.
G. S.: – Mūsu darbības laikā ir izveidojies pārtikas kartupeļu pircēju loks, klienti paši ierodas saimniecībā, novērtē kvalitāti. Citi zemnieki atbrauc pēc sēklas, jautā – kā Gudriķos var izaudzēt kartupeļus bez drātstārpa iegrauzuma vai bez maijvaboles izēduma? Mūsu audzētais kartupelis ir bez kraupja un garšīgs. Par garšas īpašībām ir skaidrs – lielie Zemgales kartupeļu audzētāji, kuri bumbuļus audzē tirgum, lieto parastos kompleksos minerālmēslus, kas, protams, ir trīsreiz lētāki nekā kartupeļiem paredzētie bezhlora minerālmēsli. Tomēr līdz ar to zūd garša. Kartupelis uzņem minerālmēslus ar hloru, to nedrīkst. Ja vēlies ar klientiem sadarboties gadiem ilgi, visu laiku ir jātur kvalitāte. Citreiz mēs savas augstās kvalitātes dēļ varam paturēt augstāku cenu. Pircēji to novērtē. Mēs lietojam speciālos dārzeņiem izveidotos minerālmēslus bez hlora.
Galvenokārt cenšamies sēklu audzēt, tomēr ir viena daļa kartupeļu, ko audzējam tikai pārtikai. Sēklaudzēšana ir ļoti ilgs un precīzs darbs. Sēklas kartupelīti ziemā četras piecas reizes pārber, pārcilā un pārfasē. Ja vairāk grozi to caur lentēm, šķirotāju, tas noteikti kaut kur uzsitīsies, būs mehānisks bojājums. Dažkārt inspektors teic – kaut kas nav labi, ir kraupis, mēģiniet pāršķirot vēl reizi. Bet tas viss ir roku darbs. Šajā pavasarī ievedām E klases sertificētu sēklu no rietumvalsts, kur vien katrs desmitais kartupelis nebija mehāniski bojāts. Diemžēl. Mums tādus variantus nepieļauj. Cenšamies kvalitāti noturēt.
– Latvijā nav pietiekami daudz kartupeļu sēklas audzētāju?
– Man ļoti daudzi zemnieki dažkārt pārmet par cenu. Mums esot ļoti dārgi sēklas kartupeļi. Es atbildu – ar ko tu esi atšķirīgs no manis? Audzē pats! Ja būs laba sēkla, braukšu pie jums pirkt! Visiem ir vienādas iespējas. Kartupeļu sēklas audzētāju nav tāpēc, ka šis darbs prasa milzīgu atbildību. Visticamāk, sarežģītā darba dēļ viņu arī nepietiek.
Zinu vairākus saimniekus, kuri vienu gadu mēģināja audzēt sēklas kartupeļus un atmeta ar roku. Jārēķinās, ka visa gada garumā esi zem VAAD pārbaužu lupas. Saimniecību jebkurā brīdī var ierasties pārbaudīt. Pēdējo reizi pie mums notika dokumentu pārbaude. Inspektori pārbauda, vai ir aizpildīti sēklu žurnāli, kam kartupeļi pārdoti, cik daudz pārdots. Ja kādam saimniekam ir pretenzijas par pirkto sēklu, viņš raksta iesniegumu VAAD, kas uzreiz veic pārbaudi manā saimniecībā. Uz pārbaudi atbraukušais inspektors paskatās arī sēklu žurnālā, kuri zemnieki vēl ir pirkuši no manis kartupeļus. Mēs nodrošinām pilnīgu kartupeļu izsekojamību kopš brīža, kad sēkla ir ievesta no ārzemēm.
Patlaban, atskatoties uz laiku, kad sākām darboties, šķiet, esam tālu tikuši. Vēl tālu ir jāiet, lai kartupeļu audzēšana būtu vieglāka. Mums ir divi kartupeļu kombaini, jaudas pietiek, cenšamies ik gadu kaut ko atjaunot – pērkam kaut ko modernāku un jaudīgāku. Kartupeļu tehnika ir dārga. Dārgāka nekā graudu tehnika. Nezinu, kad atmaksātos jauna kartupeļu kombaina pirkums mūsu 15–20 ha stādījumiem. Pirkt tikai tāpēc, lai būtu skaistāks nekā kaimiņam, man nevajag. Varu pastrādāt ar to, kas man ir.
Kartupeļus cenšos pats stādīt, pats kopt, pats novākt. Nedrīkst kļūdīties. Pirms trim gadiem kaimiņš blakus laukā audzēja ar gredzenpuvi slimus kartupeļus un mēs nevarējām savu ražu sertificēt. Bija lieli zaudējumi. Sēklu pirkām gandrīz par 1000 eiro tonnā, ražu pārdevām kā pārtikas kartupeļus. Miglojot kontrolēju katru krūmu, kas, iespējams, ir jāizrauj un jānes laukmalē. Rudenī man ļoti patīk redzēt sava darba rezultātu. Zemes frēzēšanu gan uzticu citiem, tur neko sajaukt nevar.
Ja kļūdies, iznākuma nav. Ievestā E klases sēkla maksā 800–900 eiro par tonnu, tas ir, 80–90 centi/kg. Es šajā gadā pārdevu sēklas kartupeļus par 40 centiem kilogramā, agrākos gadus par 35 centiem kilogramā. Ja es tonnu nopirku, man divas tonnas ir jāizaudzē, lai nosegtu tikai sēklas izdevumus.
– Cik stabila gadu gaitā ir kartupeļu sēklas cena?
– Tā ir stabila. Šis gads bija izņēmums. Cena salīdzinājumā ar pārtikas kartupeļu cenu bija zema. Pārtikas kartupelis citus gadus maksā 15 centus/kg, tā ir vairumtirdzniecības cena, sēklas kartupeļi maksā 35 centus/kg. Šajā pavasarī vairumtirdzniecības cena pārtikas kartupelim uzlēca līdz 30 centiem, 40 centi par sēklu ir vien par trešdaļu dārgāk. Tirgus nosaka cenu. Protams, pārtikas kartupeļu cenas svārstības ir lielākas. Šajā sezonā ļoti daudz Latvijā audzēto kartupeļu veda uz citām valstīm. Šā iemesla dēļ Latvijā cena kāpa un kartupeļu sāka nepietikt.
Nevaram lēkt ārā no kopējā tirgus cenu līmeņa. Lielās firmas var nedaudz augstāku cenu turēt tāpēc, ka tām ir nosaukums, atpazīstamība. Mēs salīdzinoši esam maziņi, tāpēc orientējam cenu pa vidu. Es nevaru mākslīgi celt cenu un teikt, ka šogad prasīšu, piemēram, 50 centus/kg. Iespējams, tad no manis sēklu nepirks. Mēs bijām korekti pret tiem pircējiem, kuriem agrāk bijām apsolījuši konkrētu cenu. Par tādu arī pārdevām.
VAAD prasa ik gadu par 10% atjaunot sēklas kartupeļus. Ir dažādi pircēji, tostarp arī saimnieki, kas atbrauc un izgāž savu niknumu uz mums, sakot – viņiem sēklu nevajag, viņam liek to pirkt!
M. S.: – Mūspusē sēklas kartupeļiem konkurences nav.
G. S.: – Tas nenozīmē, ka varu celt cenu. Ja to darīšu, lielie ražotāji sāks sadarbību ar Ādažu vai Alojas pārstrādes rūpnīcu. Ceļa izmaksas uz lielo daudzumu nebūs tik lielas.
M. S.: – Pieprasījums un piedāvājums to nosaka un izlīdzina.
G. S.: – Ja nenotiek dabas katastrofa kā 2017. gadā, ar zaudējumiem nav jādarbojas. Cenšamies kaut kādu drošības spilventiņu visādā ziņā turēt. Ar galvu sienā neskrienam. Ir jābūt gataviem problēmām, kas rodas no mums neatkarīgu iemeslu dēļ. Dabas apstākļi kļūst neprognozējami.
– Kāda bija aizvadītā gada sausuma ietekme?
– Pērn Otaņķiem pāri atpūta vienu brīnuma mākoni. Kalna galā pērkona negaiss plosījās aptuveni vienu stundu. Viss pagasts bija kā jūra. Tas bija vienīgais glābiņš, kartupeļus un zemi piemērcēja. Līdz rudenim mitruma gandrīz pietika. Ar labību bija bēdīgi, tā ļoti cieta. Kartupeļu raža bija laba un kvalitatīva.
M. S.: – Kartupelis un rapsis – abi augi mīl siltumu. Aizvadītā gada neražu mums izvilka rapši un kartupeļi.
– Kartupeļu audzētāji teic – ir jādomā par laistīšanas iekārtu uzstādīšanu saimniecībā. Cik reāli tas ir?
G. S.: – Tas ir reāli. Esmu par to domājis. Visticamāk, izdomāšu tad, kad kādu gadu ļoti cietīšu no sausuma. Laistāmā iekārta arī maksā ne mazu naudu. Un ne visur var pietiekami daudz ūdeni dabūt.
M. S.: – Līdz 40 ha lielu platību var salaistīt.
– Kas riskantāk – audzēt kartupeļus vai graudus?
G. S.: – Riski ir abām kultūrām. Tie ir gan vienādi, gan atšķirīgi. Mārtiņš mani pārliecināja par rapšu audzēšanas sākšanu. Pie mums piejūras reģionā tā arī ir riskanta kultūra. Mums pliksegu ir daudz vairāk nekā citviet Latvijā. Pēdējie divi gadi rapšu audzēšanā Gudriķos izskatās ļoti cerīgi.
M. S.: – Pirmais gads šķita kā iesācēja veiksme. Šajā gadā rapšus audzējam 90 ha platībā.
G. S.: – Tas nav ne daudz, ne arī maz. Baidāmies platību palielināt.
M. S.: – Nevar palielināt, šo kultūru ik pa četriem gadiem vienā laukā var sēt. Nevar sēt šādā secībā: kvieši, rapši un atkal kvieši, rapši.
G. S.: – Patlaban rapši ir tik skaisti, jo sakņu sistēma atrodas ļoti dziļi zemē un vēl pietiek mitruma. Vajadzēja vēl vēlāk tos sēt. Pērn rudens bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds bija gadu agrāk, varēja paveikt visu iecerēto. Ziema bija ļoti labvēlīga, nebija ūdens uz laukiem. Nav mums uz rapšu laukiem izgulētu pleķu.
– Kāda Gudriķos ir sējumu struktūra?
G. S.: – Rapšus audzējam 90 ha platībā, 15–20 ha platībā aug kartupeļi, ziemas kviešus audzējam 300 ha. Audzējam galvenokārt šķirni ‘Edvins’. Mūspusē visi, kas audzē ‘Skagen’ šķirni, izaudzē lopbarību. ‘Edvinam’ ziemcietība ir daudz labāka nekā ‘Skagen’. Pirms vairākiem gadiem sējumi visā Zemgalē un Kurzemē izsala. Mūsu ‘Edvins’ kaut kā pārziemoja. Lauki nebija jāpārsēj.
Ar ‘Edvina’ rekordražām lepoties nevaram. Vien otro gadu izmantojam precīzās tehnoloģijas. Mums ir kaļķotājs, minerālmēslu kliedētājs, otro gadu pēc augsnes kartēm kāliju un fosforu sējam vien tur, kur tas nepieciešams, arī kaļķojam tik daudz, cik konkrētajā lauka vietā vajadzīgs. Izskatās, ka šajā gadā precīzās tehnoloģijas izmantošanai būs rezultāts – lielāka raža. Patlaban vidēji kuļam 4–5 t/ha ziemāju, rapši pērn izauga ļoti labi, vidēji tuvi 4 t/ha. Smējāmies ar Mārtiņu, ka iesācēja veiksme, tomēr arī šogad rapši izskatās ļoti labi. Ja nebūtu izslīkumu, 4 t/ha kūlums noteikti būtu.
Gudriķi ir arī noslēguši licences līgumu, varam ‘Edvinu’ pavairot sēklai un to arī darām. ‘Edvins’ gandrīz vienmēr izaug ar pārtikas graudu kvalitāti, varam pārdot par daudz augstāku cenu nekā lopbarības graudus.
Nedaudz audzējam arī vasaras kviešus un vasaras miežus. Šogad pirmoreiz izmēģinājumam iesējām arī 30 ha vasaras rapšus. Mums ir tāds sausums, ka aizvien (16. maijā. – Red.) vienmērīgi nav sadīdzis. Grūti teikt, kā būs.
Mums Otaņķos arī kartupeļu audzētājiem ir problēmas ar zemi. Droši vien, mēs kartupeļus audzētu daudz vairāk, ja būtu iespējams mainīt zemi. Mums tā ir ļoti akmeņaina. Kartupeļus tādā nedrīkst audzēt. Ražu novācot, akmens ceļo līdzi kartupelim, tas ir tāda paša izmēra, brucinās, un kartupeļa kvalitāte krītas.
Mums vēl ir presēto labības salmu biznesiņš. Pārdodam kā kurināmo. Tas arī prasa tehniskos un cilvēku resursus. Kad kombains ir sācis kult, klāt ir prese, žāvētājs, mašīna ar piekabi. Uzreiz ir jāgatavo augsne rapšiem un ziemājiem.
– Kādā virzienā attīstīsiet savu saimniecību?
– Lielāku zemes platību vairs nevēlamies. Otaņķi, Nīcas novads ir apdzīvots. Brīvu zemju sen vairs nav. Apkārt ir spēcīgi zemnieki un nav neviena ārzemnieka. Ar 600 ha platību pietiek saimniecības izaugsmei un lai paši sev arī varētu kaut ko atļauties. Vēlamies darboties ražīgāk, kult lielākas ražas, šeit mums ir tālu kur tiekties. Precīzās tehnoloģijas palīdzēs.
Vēl piebildīšu par divām aktuālām lietām – par raundapu un vējauzām. Zemnieki ļoti grēko ar raundapa lietošanu pirms kulšanas. Nedrīkst tā rīkoties! Vajadzētu ar likumu aizliegt un piemērot ļoti bargus sodus raundapa smidzinātājiem. Piemēram, nemaksāt subsīdijas. Viena divu mazāku mitruma procentu dēļ ir izplatīta reāla inde, kas nonāk visur.
M. S.: – Visiem kauns ir atzīt, tomēr pirms kulšanas var redzēt, kurš raundapu ir smidzinājis. Pašu raundapu aizliegt nevajag, vajadzētu aizliegt tā smidzināšanu uz vārpām.
G. S.: – Par vējauzām. Zinu daudzus kooperatīvus, kas pārdod sēklu. Mēs vienam zemniekam sniedzām šajā pavasarī sēšanas pakalpojumu, viņš sēklu ņēmis no kooperatīva. Gandrīz atteicos palīdzēt, jo agregātā arī var palikt vējauzas. Par šo sēklas materiālu prasa naudu. Ja vējauzu vienreiz iesēj, no tās praktiski nevar tikt vaļā. Mēs sēklas laukus miglojam pret vējauzām. Vita ar kolēģiem visus laukus pārstaigā. Ja manā laukā tās nav, vējauzu no kaimiņa lauka putni pārnēsā. Tas patiešām ir valsts mēroga jautājums.
M. S.: – Līdzīgi kā latvāņus, arī vējauzu vajadzētu pacelt tādā līmenī.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
