Veiko Spolītis: ES ārpolitikā sasniegumi mijušies ar nespēju risināt krīzes 1
Kopš Māstrihtas līguma Eiropas Savienībā (ES) ir izveidotas institūcijas, kuru uzdevums ir padziļināt ES integrāciju. Medijos visbiežāk dzirdam Eiropas Parlamentu, Komisiju vai Centrālo Banku, bet ir izveidotas arī vairākas aģentūras, tiesas, un domnīcas. Eiropas ārlietu padomes (European Council of Foreign Relations, EĀP) vadībā ierasti ir valstu un Ārlietu dienestu vadītāji. Šādi EĀP ir izveidojusies par nozīmīgāko starptautiskās politikas domnīcu Eiropā, kura apvieno nozīmīgākos kontinenta pētniekus.
EĀP ir arī palīdzējusi ar savu novērtējumu veidot un novērtēt Eiropas kopējo ārējo un drošības politiku, un kopš 2012.gada tiek publicēts ikgadējs Eiropas ārpolitikas novērtējums. Lai arī ES dalībvalstīs un Latvijā ir pulka skeptiķu, tomēr tieši krīžu un satricinājumu laikā Eiropas kopējo rīcībpolitiku koordinācija ir kļuvusi lietderīgāka. Pirms Ukrainas “asiņainās ceturtdienas” Latvijas sasauktā ārkārtējā Eiropas ārlietu resoru vadītāju tikšanās parādīja ne tikai, ka ES ir nozīmīgs ārpolitisks spēlētājs, bet arī to, ka mazām valstīm ir ietekme ES. Kopējā ārpolitika nav vienkārši ES dalībvalstu ārpolitiku summa, un to EĀP novērtējums skaidri parāda.
Novērtējuma publicēšana ierasti notiek visās ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs. Šogad EĀP novērtējuma diskusijā Rīgas Stradiņa universitātē piedalījās ne tikai pētnieki, bet arī domnīcas viena no Latvijas pārstāvēm un EĀP ievadrunas līdzautore Vaira Vīķe Freiberga. Jebkuram ES pilsonim jau šobrīd ir iespēja iepazīties ar 2014.gada pētījuma rezultātiem EĀP mājaslapā, bet diskusijā Rīgā ne tikai analizēts Eiropas Ārlietu dienesta un dalībvalstu sasniegtais ārpolitikā, bet arī kādā ir bijusi Baltijas valstu loma kopējā ārpolitikā.
Analizējot novērtējumus kļūst skaidrs, ka stratēģiski ES ārpolitika ir nostiprinājusies, un tam par pamato kalpo objektīva realitāte. Proti, tikai Lisabonas līguma rezultātā tika izveidots vienots ES Ārlietu dienests, kurš līdzīgi kā patstāvīgā ES Padomes sekretariāta izveide ir institucionāli padarījis kopējo ES politiku paredzamāku. Tomēr ES ārpolitikas sasniegumi ir mijušies ar nespēju rast atbildi uz krīzes saasinājumu. Pagājušajā gadā par pamatotu ES ārpolitikas sasniegumu var uzskatīt Kosovas situācijas noregulējumu, kas bija viens no priekšnoteikumiem Serbijas kļūšanai par ES kandidātvalsti. Irānas izkļūšanai no diplomātiskās izolācijas un kodolprogrammas apturēšanā loma bija gan Lielbritānijas, Vācijas un Francijas trijotnei, gan arī ES ārlietu dienestam.
ES nav spējusi piedāvāt risinājumu Sīrijas pilsoņu karam, un valsts apvērsumi Āfrikas Sahela reģionā, kā arī nestabilais Mahreba reģions Āfrikas ziemeļos norāda, ka ES ārpolitikas dienests nevar rast uz visiem jautājumiem savlaicīgas atbildes. Brīvās tirdzniecības līguma parakstīšana ar Gruziju un Moldovu galotņu tikšanās laikā Viļņā aizēnoja nu jau starptautiskajā meklēšanā izsludinātā Ukrainas prezidenta pēdēja mirkļa politikas pilnīga maiņa.
Tomēr, lai arī Ukrainas gadījumā ES politika Viļņā bija izgāšanās, šobrīd retrospektīvi varam redzēt, ka, mācoties no kļūdām reģiona stabilitātes un demokratizācijas vārdā, ES ir Ukrainā ieguvusi vairāk nekā 2013.gada novembrī tika cerēts. EĀP novērtējums skaidri parāda, ka ES salīdzinoši veiksmīgāka ir tieši Austrumu Partnerības un Eiropas kaimiņu rīcībpolitika (Neighborhood policy). Tomēr arī šeit skaidri novērojama objektīva realitāte par dalībvalstu atšķirīgajām interesēm dažādajos pasaules reģionos, jo analoģijās runājot, vai Baltijas valstu pilsoņiem Ziemeļāfrikā notiekošais var kļūt par uzmanības vērtu jautājumu līdzīgi kā Ukrainā un Baltkrievijā notiekošais Ibērijas pussalas un Francijas iedzīvotājiem? Šis ir jautājums kuram šobrīd vēl nav atbildes, bet uz kuru noteikti būs atbilde turpinoties padziļinātais ES integrācijai.
Kopējās valūtas savienības jeb eirozonas paplašināšana ir piemērs padziļinātai ES integrācijai. Tomēr, lai Eiropas projekts jēgpilni turpinātu izaugsmi, tam ir nepieciešama arī šķēršļu likvidēšana, piemēram, banku savienības, vienota digitālā tirgus izveide, kopējs ES patents un citas pārvaldības inovācijas, kuram šobrīd pietrūkst vienotas ES dalībvalstu politiskās gribas. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ES būs Transatlantiskā brīvās tirdzniecības līguma (TBTL) parakstīšana ar ASV. Nacionālās Drošības Aģentūras bijušā darbinieka E.Snovdena (Snowden) “atklāsmes” ir pielējušas kārtīgu darvas karoti transatlantiskās attiecības, tomēr neskatoties uz to, TBTL darba grupas turpina darbu. Transatlantisko attiecību pārskatīšana ir kalpojusi par labu atgādinājumu NATO Eiropas sabiedrotajiem par nepietiekošo finansējumu aizsardzības spēju nodrošināšanai. Šeit ar ārpolitiku līdzēts netiks, un neskatoties uz ārpolitikas sasniegumiem ES vēl ir pulka mājas darbu. Pārfrāzējot seno parunu par “Romu, kura netika uzcelta vienā dienā”, arī Eiropas būvniecība ir dinamisks process, kurā notiek ne tikai negaidīti pagriezieni, bet arī paredzami uzlabojumi.
2014.gada EĀP novērtējums ir zīme, ka pusaudža vecuma Eiropas Savienība ir spējusi veiksmīgi koordinēt dalībvalstu ārpolitikas kaimiņu reģionos un daudzpusējo attiecību jomā. Pēc maijā notiekošajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām visām nozīmīgajām ES institūcijām tiks ievēlēta jauna vadība. Eiroskeptisku partiju atbalsta pieaugums visās ES dalībvalstīs nav tikai brīdinājums par dalībvalstu novilcinātājām iekšpolitiskajām reformām, bet arī atgādinājums, ka ārpolitikas sasniegumi ir tiešā sasaistē ar iekšpolitisko mieru un tautsaimniecības izaugsmi. Tāpēc cerēsim, ka EĀP novērtētais pieaugošais ārpolitikas briedums tiks pārnests arī ES iekšpolitiskā līmenī, un šādi ES pilsoņi spēs EP vēlēšanās atšķirt graudus no pelavām, jo ārpolitiskie nākotnes izaicinājumi saglabāsies neatkarīgi no pilsoņu gribas.
Autors ir Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks
