Dace Terzena: Veidenbaums saka patiesību 3
“Viņš bija kluss un sevī noslēdzies un runāja tikai to, ko bija stingri pārdomājis, un tālab spēja pierādīt un aizstāvēt. Bija prieks redzēt un dzirdēt, kad viņš kādu lietu aizstāvēja. Viņa mazais, kalsnējais stāvs kā augtin auga, viņa lielās, gudrās acis meta zibšņus, un viņa augstā, baltā piere savilkās vairāk rieviņās. Un vārdi plūda brīvi un ugunīgi.” Tā E. Treimanis-Zvārgulis raksturojis kaismīgo Eduardu Veidenbaumu, kurš dēvēts arī par pirmo latviešu revolucionāro dzejnieku. 3. oktobrī apritēs 150 gadi kopš viņa dzimšanas dienas.
Es vaicāju sev – ko man šodien, šajā evolūcijas, nevis revolūciju, arī vērtību sajukuma un relatīvisma laikmetā nozīmē Veidenbaums? Kāpēc viņa balss tieši tagad skan tik spēcīgi? Kāpēc viņa vārdi kā precīzi tēmēta bulta joprojām trāpa mērķī?
Tāpēc, ka viņš saka patiesību. Melnu nesauc par baltu. Nelokās un nevairās no tiešas runas. Nerunā aizplīvurotos pusvārdos. Ar sarkasmu un ironiju atmasko nelietīgi pie bagātības tikušos un šķietami varenos, viltīgos, veiklos un varaskāros, uzpūtīgos un muļķīgos, bet aizstāv godīgos, darbīgos, pacietīgos, strādīgos un dzīves skarbi atstumtos. Nemierina, ka dzīve var būt taisnīga, bet sniedz mums spoži kaltu taisnības ieroci – savu dzeju.
Kāpēc man šodien tik svarīgi Veidenbauma vārdi? Lai es spētu turēties pretī ikdienas oportūnisma rāvainajam dīķim. Lai saglabātu savu stingro kodolu laikmeta uzspiestajā žurku skrējienā pēc varas, slavas un mantas. Lai turētu sevī augstu un nesalaužamu cilvēcības, godprātības, taisnīguma izjūtas un cīņasspara latu. Lai nepakļautos ļaužu muļķībai, alkatībai, maziskumam un bailēm. Un nekad to visu neielaistu sevī. Lai skaidri un bez ilūzijām redzētu cilvēka mūža likumu un gājumu – kas ir mūsu varā un kas ne. Un varbūt pāri visam – lai nezaudētu ticību, apņēmību un dzīvesprieku.
Izņemu no ģimenes grāmatplaukta daudzu roku apbružātu sējumu, šķiru lapas – pie viena Veidenbauma dzejoļa mans tēvs pasvītrojis rindas ar zilu nu jau pabalējušu tinti, pie cita atpazīstu vīra rokrakstu – “Labs!”, gandrīz vai pie katra es pati, toreizējā vidusskolniece, ar zīmuli steidzīgi esmu pierakstījusi savas izjūtas un komentārus, piemēram, “Dzīvē nevajag daudz, lai būtu laimīgs”, “Jāzaudē ideāli, jo jārūpējas par vēderu” vai “Bezspēcība mūžības priekšā”.
Jā, mums skolā Veidenbaumu mācīja pamatīgi. Kaut ar padomju ideoloģisko uzslāņojumu. Bet to jau aizmēzis laiks. Palicis galvenais – Veidenbauma patiesā balss, ko neviena iekārta, neviena ideoloģija un tās trubadūri nevar ne piesavināties, ne politkorekti pieklusināt vai “izslēgt”. Jo patiesība sev izlauž ceļu vienmēr.
