Veidenbauma prēmiju šogad saņēmusi vēsturnieka Zeļļa sastādītā grāmata par latviešu leģionāra gaitām padomju gūstā 14
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad saņēma izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā Normunda Treimaņa grāmata “Aukstums. Tumsa. Bads”, kuru sastādījis un tai komentārus rakstījis vēsturnieks Kaspars Zellis.
“Eduarda Veidenbauma prēmija – man tas nozīmē gandarījumu, lepnumu, plašumu. Drīzāk pat ne tik daudz literāro, kā gara plašumu, jo arī mūsu prēmijas laureāti jau kopš iedibināšanas, bet īpaši kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nav tikai rakstnieki un dzejnieki, starp viņiem ir arī publicisti, žurnālisti, tagad vēsturnieks, arī igauņu dzejnieks Contra. Laureātu loks kļuvis plašāks, vairs nav robusti noslēgts vienā šaurā kategorijā, tiek prēmēti darbi, autori, par kuriem esam tiešām lepni,” priecājas trīs pēdējo Veidenbauma prēmijas komisiju priekšsēdētāja, Liepas bibliotēkas vadītāja Benita Sausiņa.
Vēsture savijas ar šodienu
“Rudenīgi saltie padebeši un drēgnais lietus, kas kopš paša rīta neatlaidīgi tiecās aizbiedēt mazdūšīgākus ceļiniekus, nespēja aizturēt simtus un simtus Eduarda Veidenbauma dzejas un domas draugus, kas priekšpusdienā pulcējās Liepas ciema Kalāčos – dzejnieka memoriālā muzeja pagalmā,” tā rakstīts laikraksta “Literatūra un Māksla” 1967. gada 7. oktobra numurā.
Dzejnieka simtgadē viņa vārdā nosauktā prēmija dzimtajā Liepas pagastā tika pasniegta pirmoreiz. Arī šogad 18. decembrī pār Latviju bija savilkušies rudenīgi salti padebeši un drēgni sijājās lietus. Kārtējā, nu jau 26. Veidenbauma balvas pasniegšanā – šoreiz Liepas Kultūras centrā, ne Veidenbauma Kalāčos –, ievērojot zaļo režīmu, sarīkojumu varēja apmeklēt tikai nepilni divi desmiti interesentu.
Tomēr sarīkojums, kura režisore bija Liepas skolas latviešu valodas skolotāja Inese Lāce, izvērtās sirsnīgs un izzinošs, arī pati balva bija īpaša, jo tajā simboliski atkalsatikās divas Liepas pagastam un visai Latvijai nozīmīgas dzimtas: Veidenbaumi un Treimaņi. Šogad balvu saņēma izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā Normunda Treimaņa grāmata “Aukstums. Tumsa. Bads”, kuru sastādījis un tai komentārus rakstījis vēsturnieks Kaspars Zellis.
“Eduards bijis neliela, pat maza auguma, kupliem tumšiem matiem. No sava spieķa un naga cepures pat vasarā nav šķīries. Sasveicinoties cepuri nav noņēmis, tik tā ar roku aiz naga uz augšu pagrūdis. Arī brilles nēsājis. Jautrs, runīgs bijis. Pratis atrast kopīgu valodu ar strādniekiem. Nemaz pēc “studenta” nav izskatījies.”
Tāds latviešu modernās dzejas aizsācējs saglabājies kāda laikabiedra, Daukšas tēva, atmiņās. Turpat netālu dzīvojis cits tumšmatains dzejnieks, tikai gadu un vienu dienu vecāks par Veidenbaumu – Edvards Treimanis-Zvārgulis, vēlāk, 20. gadsimta sākumā, ne tikai populārs literāts un izdevējs, bet arī politiķis, Krievijas impērijas II Valsts domes deputāts.
Abi draudzējušies, un tieši Treimanis-Zvārgulis pēc Veidenbauma pāragrās nāves izdevis viņa vienīgo dzejas krājumu. Savukārt kopā ar dzejnieka vecāko brāli uzcelta villa “Leukādija” pašā Raunas upes krastā – mūsdienu jēdzienos izsakoties, rakstnieku nams, uz kuru varēja braukt, lai, sadzīves netraucēti, pastrādātu.
Tieši “Leukādijā” uzaudzis Treimaņa-Zvārguļa dēls Normunds Treimanis, kuru Otrā pasaules kara laikā iesauca leģionā, pēc tam viņam nācās bēguļot, izciest divus gadus padomju filtrācijas nometnē Staļinagorskā. Pēc atgriešanās dzimtenē Treimaņa-Zvārguļa dēls arī “sastapās” ar Veidenbaumu – viņš strādāja dzejnieka vārdā nosauktajā kolhozā.
No atmiņām līdz grāmatai
Pēc atgriešanās mājās slepus – jo tajā laikā par piedzīvoto filtrācijas nometnē bija drošāk nerunāt – Normunds Treimanis sāka rakstīt atmiņas. Pieraksti tapa aptuveni tikpat ilgi, cik garš laika periods pirms tam bija pavadīts filtrācijas nometnē, proti, divus gadus.
Kopumā 20 smalkā rokrakstā pierakstītās skolas burtnīcas tika rūpīgi slēptas līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem, kad autors atmiņas pirmoreiz parādīja dēlam Eināram.
“Tēvs acīmredzot nolēma, ka esmu pietiekami nobriedis un atbildīgs, lai varētu šīs burtnīcas lasīt un turpmāk glabāt. Viņš man tā arī norādīja – varbūt ne tik tiešā veidā –, ka šīs burtnīcas patiešām vajag glabāt, nevajag tās nevienam rādīt un par tām stāstīt,” atceras Einārs Treimanis.
Tikai pavisam nesen, vairākas desmitgades pēc valsts neatkarības atgūšanas, kad izauguši jau Normunda Treimaņa mazdēli, atmiņu stāsts kļuvis par pamatu grāmatai “Aukstums. Tumsa. Bads”.
Autora mazdēls Oskars Treimanis, kurš studēja komunikāciju zinātni, par vectēva piezīmēm pastāstīja Latvijas Universitātes profesorei Vitai Zelčei, kura mudināja atmiņas izdot. Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros tās pārrakstītas datorā.
Nonākot pie vēsturnieka Kaspara Zeļļa un caur viņu – izdevniecības “Latvijas Mediji” projektu vadītājas Jūlijas Dibovskas rokās –, 20 vēsturisko burtnīcu saturs ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ieguva grāmatas izskatu.
Emocionāli iespaidīgs vēstījums
“Aukstums. Tumsa. Bads” ir pirmais liepēnieša darbs, kas saņēmis Veidenbauma balvu. B. Sausiņa atzīst – iespējams, lokālpatriotisms piešķīris papildu motivāciju laureāta godu atdot tieši Normunda Treimaņa atmiņām, tomēr uzsver, ka tas nekādā ziņā nav bijis noteicošais faktors: “Galvenais noteikti bija grāmatas saturs. Nezinu, kā viens cilvēks var to izturēt, kas bija jāpārdzīvo Normundam Treimanim, kāds gara spēks bija nepieciešams, lai viņš tiktu mājās. Tāpēc arī savā uzrunā, pasniedzot balvu, teicu, lai tie, kas tagad žēlojas, ka ir grūti, izlasa grāmatu un tad padomā: tiešām ir tik grūti? Nopietni? Mēs esam tā pieraduši, ka viss ir atļauts, tik daudz drīkstam darīt, ka nav nekādu robežu. Un cilvēkam tomēr vajadzīgas robežas, lai kļūtu par cilvēku.”
Milzīgo emocionālo iespaidu, ko grāmata atstāj uz lasītājiem, balvas pasniegšanas ceremonijā pieminēja arī pārējās komisijas locekles, aicinot grāmatu izlasīt ikvienam, jo tā palīdz ievērojami labāk izprast padomju okupācijas periodu.
“Tik dīvaini, ka tādu smagu grāmatu varēju lasīt ar lielu interesi, bet visvairāk apbrīnoju darbu, kas tajā grāmatā ielikts, sākot ar Normundu Treimani, viņa dēlu un mazdēliem, beidzot ar vēsturniekiem un redaktoriem, kuri fantastiski tikuši galā ar miljons skaidrojumiem. Es kā cilvēks, kurš pazīst to drēbi, noņemu cepuri tāda darba priekšā, novērtēju, apbrīnoju un cienu!” – tā grāmatu novērtēja ilggadējā literārā redaktore, Veidenbauma prēmijas komisijas locekle Dzintra Zālīte.
Viņa atklāja, ka lasījusi Treimaņa darbu karstākajās šīs vasaras dienās, un sākumā nav varējusi saprast, kādēļ pēkšņi pārskrien aukstuma drebuļi vai vasaras diena šķiet aptumšojamies – tik fiziski izjūtama bijusi teksta ietekme.
Savukārt Kaspara Zeļļa ievads, kā arī precīzie un izsmeļošie komentāri lasītājam ļauj labāk izprast laikmeta kontekstu.
Veidenbauma balvas nolikums liedz piešķirt prēmiju mirušam autoram, taču neliedza prēmijas saņēmējam Kasparam Zellim to uzdāvināt Treimaņu dzimtas izveidotajai biedrībai “Villa Leukadia”.
Naudas balva tikšot ieguldīta citu dzimtas literāro materiālu izdošanā. Pēc atgriešanās dzimtenē Normunds Treimanis strādāja par plostnieku, un viņš uzrakstījis arī šai tēmai veltītu darbu.
Tāpat manuskriptā pagaidām palikušas E. Treimaņa-Zvārguļa rakstītās epigrammas, kas veltītas ulmaņlaikiem.
