Daudziņš: “Ukrainā līst asinis un mirst cilvēki, bet mēs te gaidām, kad atnesīs pusdienas” 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažas dienas pirms mūsu sarunas Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) notika pirmizrāde Kristīnes Krūzes režisētajai izrādei “Sliktie ceļi” pēc ukraiņu dramaturģes, scenāristes Natalkas Vorožbitas tāda paša nosaukuma lugas, kas rāda karu Ukrainā.
To karu, ar kuru viss sākās, – 2014. un 2015. gada notikumus Donbasā un cilvēkus, kas izdzīvo un cenšas dzīvot nenormālos, necilvēcīgos apstākļos. Iespējams, tieši izrādes iespaidā, jautāts par sezonas spilgtākajiem iespaidiem, JRT aktieris Vilis Daudziņš sāk ar atbildi nevis par izrādēm, lomām un skatuves partneriem, bet gan tieši par kaimiņos notiekošo.
V. Daudziņš: Jebkuram šajā valstī, visticamāk, robežšķirtne ir 24. februāris, kad daudz kas mainījās. Salīdzinoši drošā pasaule kļuva pavisam nedroša, neatstāj trauksme, domas: kā tad tā! Arī manai paaudzei kaut kas tāds jāpiedzīvo pavisam netālu no manas valsts robežām?
Ej tu sazini, kā tas viss vēl izvērtīsies, kad pienāks šā kara noslēgums, kā tas izskatīsies, vai gaidāma Krievijas kā šobrīd pastāvošas valsts agonija – tas viss ir pilnīgi nezināms. Kādu laiku cilvēki cēlās un gūlās ar šo domu, bet, protams, cilvēka dabā ir pierast pie sāpēm, pie prieka, pie briesmām.
Un tas ir labi, jo citādi jau nevarētu dzīvot, tas ir psiholoģisks pašaizsardzības mehānisms. Nevajadzētu tikai pierast pie domas, ka karš ir parasta lieta, ka, tāpat kā lietus līst, saule spīd, tāpat ir arī karš. Tas ir bīstami, un, ja mēs kā mākslas ļaudis varam kaut ko šajā lietā darīt, tad tas ir jādara.
Izrāde “Sliktie ceļi” ir mēģinājums runāt par ļaunuma izcelsmi. Par to, kas tad īsti ir tās cilvēka dziņas, kas atveras kritiskās situācijās, un kāpēc tā notiek. Atbilžu nav, arī mūsu izrāde tās nesniedz, bet jautājumus uzdod.
Draudzene, kura izrādi jau redzēja, sacīja – tās beigās bijusi mulsinoša sajūta, kad gribas aplaudēt, bet šķiet dīvaini to darīt, jo viss, ko rādāt, un vēl vairāk, tieši šobrīd notiek tepat, netālu…
Jā, protams, tas ir mulsinoši – tagad, kad Ukrainā līst asinis un mirst cilvēki, katru dienu mirst aptuveni simt cilvēku, kāds zaudē kāju, kādam norauj galvu, mēs ar jums te sēžam un gaidām, kad atnesīs pusdienas. Ir tāda zināma vainas un izredzētības sajūta, ka tas viss nenotiek ar mani. Bet jautājums ir cits – vai ir iespējams pārvērst šajā laikā notiekošas sāpes un asinis mākslas faktā uz skatuves.
Esam pieraduši, ka Jaunais Rīgas teātris pēta un spoguļo to realitāti, kurā dzīvojam. Tomēr starp izrādes “Vēstures izpētes komisija” notikumiem un šodienu ir zināma laika amortizācija. Ar “Sliktajiem ceļiem” tās nav. Vai strādāt pie šīs izrādes bija atšķirīgi?
Tāpēc jau mēs esam brīnišķīga suga, dažos gadījumos varētu teikt – baisa, ka mums, cilvēkiem, atšķirībā no citām dzīvām sugām, piemīt iztēle. Mēs, aktieri, pastiprināti to trenējam, bet iztēle piemīt arī skatītājiem – mēs liekam līdzpārdzīvot, identificēties ar stāstu, ko rādām uz skatuves.
Mans jautājums vairāk ir par to, vai nebija sarežģīti uzbūvēt iekšējo distanci – bez tās iemiesoties lomā taču nav iespējams?
Man nav jāuzbūvē iekšēja distance, mans uzdevums drīzāk to ir novākt. Tā distance mums ir dabiska, ticiet man. Jā, protams, mēs domājam [par šīm lietām], bet nav iespējams just līdzi visiem, kas, piemēram, šobrīd cieš mūsu slimnīcās. Tas nozīmē, ka mēs ar savu prātu, pieredzi, beigu beigās – iztēli, pieslēdzamies tam, kas notiek Ukrainā, bet teikt, ka visu laiku par to sērojam, būtu liekulīgi, piekritīsit taču.
Es domāju, tāpat kā teātrī jācīnās ar rutīnu, tāpat ir ar daudzām citām lietām. Tagad ir kara… kura? 111. diena? Jūs taču tās neskaitāt. Bet laiku pa laikam tomēr der atcerēties.
Tas ir morāli ētisks jautājums: vai var grābstīties gar svaigām asinīm, vai drīkst pārvērst šobrīd notiekošu nelaimi mākslas faktā. Var vai nevar? Es uzskatu, ka drīkst, ja vien nodoms ir godprātīgs, ja tu tādējādi mēģini cilvēkos uzturēt un veicināt riebumu pret ļaunumu. Ja tu kultivē pretestību pret ļaunumu, pret brutalitāti. Ja tādi ir tavi nodomi, tad drīkst.
Protams, nevar arī dzīvot tikai šajā plūsmā – es tā darīju, gan jau kā mēs visi, un tad pēkšņi konstatēju, ka dzīvoju svešu dzīvi. Vairākas stundas dienā es “atrados” Ukrainā. Bet mana dzīve taču paiet šeit… Vai kaut kas mainīsies no tā, ka zināšu, kā tieši viņiem tur, Severodoneckā vai Lisičanskā, iet? Un vai es tiešām zināšu, vai arī tas ir vienkārši lērums informācijas, kas apmierina manu ziņkāri…?
Patlaban strādājam pie izrādes, kuras pirmizrāde notiks tikai tad, kad atgriezīsimies savās mājās Lāčplēša ielā, to režisē Dmitrijs Krimovs, un viņam, skatoties Alvja Hermaņa izrādi “Post Scriptum” noformulējās doma, ka Krievijas mērogā infernālie spēki ir televizors. Tu viņu ieslēdz, viņš tur kaktiņā dzīvo, ar tevi visu dienu runā. Viņš teica – “televizors ir mūsu nacionālais lāsts”.
Tā varētu būt, bet saturu, protams, taisa cilvēki.
Jā, jā, bet viņa doma bija, ka Krievijas kontekstā lāsts ir tieši televizors, nevis avīzes vai portāli, vai citi elektroniskie mediji.
Jūs līgani pārgājāt uz manu nākamo jautājumu par krievu disidentiem un citādi domājošajiem, kas nu jau vairāk nekā simt gadu tradicionāli rod patvērumu Rīgā. Šobrīd teātrī esat kopā ar Čulpanu Hamatovu, par kuras nokļūšanu Latvijā un uz JRT skatuves sabiedrībai bija ļoti pretrunīgs viedoklis. Kā jūtaties kopā ar viņu kā kolēģi?
Ļoti labi, jo viņa vienkārši ir ļoti profesionāls cilvēks. Skatījos Čulpanas izrādi (“Post Scriptum”. – L. K.-Š.) un sapratu, ka viņai ir ļoti augstas prasības pret sevi kā pret aktrisi. Es reizēm mēdzu būt paviršs tekstos, pieļauju zināmu improvizāciju.
Čulpana ir absolūti emocionāla, pieslēgusies tam, ko dara, bet tajā pašā laikā es redzu titru mašīnā: viņai tekstā nav nevienas kļūdas, nevienā vārdā. Viņas emocionālā pasaule ir pilnībā atvērta, skatītājiem redzama, bet man kā profesionālim vēl ir redzams tas neprātīgais darbs, kuru viņa ieguldījusi, lai tas būtu arī tehniski nevainojami.
Bet vai tas nav atkarīgs arī no teātra skolas? Jūs tomēr esat pieraduši paši lielā mērā veidot savus tekstus…
Protams, paša izdomāti teksti – tas var izraisīt zināmu šļūkāšanu. Mēs varam runāt par dažādiem žanriem, atšķirīgām pieredzēm, bet man tas liek arī piedomāt pie tā, ko pats daru.
Šodien mums bija pirmais mēģinājums Krimova jaunajā izrādē kopā ar Čulpanu – tas vienmēr ir brīnišķīgi un mazliet uztraucoši, kad režisors mēģina izstāstīt, kāds ir viņa redzējums, vīzija un mēs esam pati uzmanība, lai saprastu, kādā valodā spēlēsim, jo katram režisoram ir sava valoda.
Vai ir kāds “vidējais laiks”, kurā izdodas izrādes valodai pieslēgties?
Nē, nē, katrai ir savādāk, un ir arī tādi katastrofāli gadījumi, kad tas nenotiek.
Tad, jādomā, izrāde nenonāk pie skatītājiem?
Ir gadījumi, kad nonāk, un pieslēgums pēkšņi notiek varbūt tikai pirmajā, otrajā, trešajā izrādē, kad beidzot visi ir sapratuši, kur mēs esam, kas mēs esam un kāpēc. Arī tā mēdz būt.
Bet ar šo izrādi ir ļoti interesanta situācija: tā kā nezinām, kad nonāksim savās vecajās jaunajās mājās, bet šī izrāde domāta Lāčplēša ielai, tad acīmredzot būs periodi, kad Krimovs brauks pie mums, un viss pakāpeniski attīstīsies, arī dekorācijas. Viņš noskatījis vidējo zāli, black box, kas, es domāju, būs visu režisoru un scenogrāfu ļoti pieprasīta – tai ir humāns izmērs, un mūsdienās visi grib redzēt aktieri tuvumā, nevis pa lielu gabalu, turklāt to var transformēt, kā grib – spēlēt garumā, platumā, sadalīt uz pusēm un likt skatītājus centrā…
Atceros, kā, skatoties “Mēnesi uz laukiem”, nemitīgi snaikstīju kaklu, lai redzētu gar kolonnu… Kā saprotu, vēl joprojām nav īsti skaidrs, kad atgriežaties Lāčplēša ielā?
Tās zāles vairs nav. Tur, kur jūs sēdējāt, būs tualetes; tur, kur tobrīd spēlēja aktieri, mums būs grimētavas.
Par atgriešanos… Tagad tiek minēts marts, aprīlis, tas ir sarežģīts process, un tas arī saprotams – objekts ir ļoti liels. Cilvēki, kas iet pa Lāčplēša ielu, redz, protams, zināmas izmaiņas ēkā – jumts pacelts augstāk, un tā. Bet, ja ieiet iekšā, var ieraudzīt pagalmā uzbūvētu jaunu milzīgu sešstāvīgu māju, kurā būs divas jaunas zāles un trīs mēģinājuma telpas. Vēl, protams, lielā zāle. Arī visādi cehi, telpas gan māksliniekiem, gan režisoriem, un no vecās mājas pa īstam palikušas tikai abas kāpņu telpas un fasāde.
Un Smiļģa gars?
Es tik māņticīgs neesmu, domāju, tur viss atkarīgs no mums pašiem. Man patīk doma, ka Smiļģis bija revolucionārs, kurš brīnišķīgi izmantoja situāciju ar ugunsgrēku Lāčplēša ielā 25, lai pārbūvētu skatuvi tā, kā gribēja. Tā, kas bija pirms tam, viņa un Jāņa Munča uzskatā bija jau novecojusi. Tagad atkal novecojusi viņa būvētā. Tai ēkai laiku pa laikam jāpiedzīvo transformācijas un pārvērtības, un tas ir labi. Tas ir īsti Smiļģa garā.
Atgriežoties pie sarunas sākuma: kad jautāju par šīs sezonas mirkļiem, tas vairāk bija par profesionālo, ne cilvēcisko pusi. Kas ir šķitis nozīmīgākais no paša izdarītā?
Vai. Daudz. Piemēram, tāds notikums, kas nekad manā dzīvē nav bijis – kļuvu par pedagogu. Te gan jāatskatās vēsturē – es uzņēmos pastrādāt ar mūsu jauno kursu, kurš tūlīt beigs studijas, un ar Alvi vienojāmies, ka taisīšu jaunus “Latviešu stāstus” – tādus, kādus gribētu stāstīt viņi, jaunie aktieri, par mūsu līdzgaitniekiem šodien.
Ļoti interesants process, kurš sākumā bija mācības, bet beigās izvērtās par izrādi. Jaunieši atnesa stāstus par vienaudžiem – paldies Dievam, mani dēli ir tieši šajā vecumā, tā ka es zinu, par ko ir runa, redzu, kā ir labi un kad ir slikti (smejas).
Ja slikti, tad ir ļoti, ļoti rūpīgi jāizdomā, kā pateikt, lai tas būtu kritiski, lai no tā tiktu izdarīti secinājumi, bet lai jaunais cilvēks neaizvērtos, nenobītos, un lai galā uz skatuves būtu tāds rezultāts, par ko pārliecināts pats aktieris, par ko pārliecināts esmu es, un lai priecātos skatītājs. Lai uz skatuves notiktu pārvērtību brīnums. Jo tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir pārvēršanās. Visu laiku lietot sevi ir garlaicīgi, es uzskatu. Svarīgi tomēr meklēt veidu, kā tu vari būt aizvien cits, un tā nav tikai spēlēšanās ar formu, caur to tu kaut ko vairāk pats saproti par pasaules daudzveidību.
Tieši gribēju jautāt, vai paliek arī nospiedumi pašā – pēc tam, kad esat izgājis no lomas?
Ir obligāti jāiet ārā no lomas, nevajag tajā palikt. Ir gadījies, ka tu aizej mājās tāds nīgrs, domā, kas nav izdevies, protams, to nīgrumu jūt tavi tuvinieki, un kāda viņiem tur daļa? Nedrīkst deleģēt savu drūmumu, savas neizdevušās mākslinieka ciešanas apkārtējiem! Ir baigi labi, ka mājās ir Zane, kura strādā tajā pašā profesijā, tāpēc iztaisīties par cietēju nav vērts (smejas).
Zanei šogad ir grandiozi sasniegumi – viņa aizstāvējusi doktordarbu, uzrakstīja grāmatu, kura nu jau piedzīvojusi ceturto metienu, un tagad ļoti interesantu zinātniska darba formu iemantojusi arī viņas metode, tāda kvintesence no visa, ko viņa daudzu gadu garumā ir darījusi, strādājot ar studentiem kā runas pasniedzēja. Tā arī tiks izdota “Zvaigznē ABC”.
Man, protams, mazliet rīvē kantes, ka sievai tik forša grāmata (smejas). Būs man arī! Bet es iešu citu ceļu, nekādu dienasgrāmatu te nebūs. Šobrīd piedalos Māra Martinsona filmā “Zeme, kas dzied” par Dziesmu svētkiem, tur esmu Bernhards Dīriķis, man ir ļoti sarežģīts grims, kura uzlikšana prasa apmēram pusotru stundu. Nu un tur es sāku zīmēt ar pirkstu telefonā. Tagad tapuši apmēram 120 zīmējumi par Pirmajiem dziedāšanas svētkiem Rīgā.
Vēl? Esmu tātad kļuvis par pilnvērtīgu režisoru. Līdz šim varēju sevi par tādu uzskatīt tikai mūzikas nama “Daile” sakarā, kur veidoju muzikāli poētiskus gabalus, kurus man pašam patika saukt par muzikālām lekcijām. Bet “Latviešu stāsti” ir liela izrāde. Skaties pats uz savu darbu ar sirds trīsām un saproti, cik vientuļa tomēr ir režisora profesija. Neko tur vairs nevari izdarīt. Neko. Vari tikai cerēt un turēt īkšķus, ka viss būs labi.
JRT ilgi bijis kodols, kuram apkārt kaut kas mazliet mainās. Vai jaunie aktieri paliks teātrī?
Absolūti lielākā daļa no tiem, kas aizstāvēs bakalaura darbus, jā. 11 no 12. Lielākā daļa, pat salīdzinot ar to ciparu, kas ieradās, sākot mācīties – toreiz, man šķiet, viņi bija 18.
Katram teātrim ir kaut kāda sava – nu kā lai to nosauc, atmosfēra, gars, darba stils? Kas, jūsuprāt, ir JRT esence, ko cenšaties iedot jaunajiem aktieriem?
Ja mēs runājam ar zināmu patosu, tad tā ir cilvēkmīlestība. Bet mani varētu apstrīdēt, domāju, jebkurš aktieris jebkurā citā teātrī – it kā tur nerunātu par cilvēkmīlestību, ja reiz objekts ir cilvēks, viņa jūtas, ilgas!… Mēs jau nespēlējam izrādes par telefoniem, krūzītēm vai brillēm, mēs spēlējam par cilvēkiem, jo tieši tas interesē skatītāju, tas interesē mūs. Tātad vajadzība runāt par eksistenciāliem jautājumiem piemīt visai mūsu, aktieru, sugai.
Drīzāk, esmu ievērojis, mūsu kompānijā ir tāda skaudra atklātība, ja kāds sūdīgi spēlē. Tu nevari slikti spēlēt un gaidīt, ka neviens to nepamanīs un nekomentēs. Zinu, ir teātri, kur tas skaitās slikts tonis, ja viens aktieris norāda otram, kā spēlēt, bet pie mums tā notiek. Protams, jāsaprot, kādā kontekstā un kā to darīt, bet, jā, mēs cits citam aizrādām.
Melnais humors, protams, un ironija. Mūsu dienās bez tiem grūti iztikt. Protams, tā ir zināma slēpšanās, bet, jāsaka, tāds klajš patoss mani kaitina. Es tam neticu. Skaļi vārdi par dzimtenes mīlestību un patriotismu – kļūstu ļoti aizdomīgs, ja kāds ar nopietnu sejas izteiksmi lieto ļoti daudz šādu vārdu. Skaidrs, ka ir jau tā dzimtenes mīlestība. Varbūt mēs to baidāmies nosaukt vārdos? ASV, piemēram, to nebaidītos darīt, tāpat kā nebaidītos atkārtot “es tevi mīlu”. Domāju, mēs joprojām esam ļoti piesardzīgi lietot šādus vārdus. Bet varbūt labi vien ir.
