Veicas tikai stiprajiem. Saruna ar brāļiem Šiciem pēc karjerā veiksmīgākās sezonas 1
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad šobrīd pasaulē pieredzējušākos kamaniņu braucējus brāļus Andri un Juri Šicus apsveicu ar veiksmīgāko sezonu karjerā, Andris tūlīt piebilst – līdz šim! Nu mērķis ir Pekinas ziemas olimpiskās spēles nākamgad.
Aizvadītā sezona bija pirmā bez vecmāmiņas Lilijas Šicas ceļamaizē līdzdotajām kaltētajām rupjmaizes garoziņām, bet izcīnītie panākumi – kā lieliska dāvana māmiņai Daigai Šicai skaistā apaļā jubilejā.
Kamaniņu piramīda no virsotnes – olimpiskās spēles, pasaules čempionāts, Pasaules kausa kopvērtējums un Eiropas čempionāts. Brāļiem Šiciem karjera attīstījusies kā pa viļņiem. Varbūt savulaik tas daudzus pasaulē šokēja – tikko ienākuši lielajā sportā 2004./2005. gada sezonā, Kalgari uzreiz iebrauca Pasaules kausa medaļās.
Viņu pirmajās olimpiskajās spēlēs Turīnā 2006. gadā – jau septītā vieta, Eiropā komandas stafetē – trešie, piektie Eiropas čempionātā. Viņiem ir trīs olimpiskās, kā arī pasaules čempionātu un Pasaules kausu medaļas. Bet šajā sezonā pasaules čempionātā – trīs sacensībās trīs medaļas! Zelts Eiropas čempionātā, turklāt pirmoreiz mājas, Siguldas trasē. Pasaules kausa kopvērtējumā sudrabs, kas ir nebijis sasniegums Latvijai, kurai līdz šim Pasaules kausā augstākais sasniegums bija bronza.
Mazliet samulsinu ar jautājumu, cik kilometrus viņi sacensībās savā mūžā nobraukuši. Abi mirkli saskatās un sāk rēķināt – ja trase ir kilometru gara, sanākšot vairāk nekā desmit tūkstoši…
Kāda tad šogad izskatījās pasaule?
Andris: Izaicinājumu pilna! Pārliecības, ka aizvadīsim pilnu Pasaules kausa ciklu, nebija nevienu brīdi. Katra posma noslēgumā kovida tests – pavisam jau četrpadsmit! –, pēc kura tiec pielaists nākamajām sacensībām.
Visa pasaule maskās, cilvēki mazgā rokas spirtā. Kaut krosu ārā skrējām maskās, jo nevar zināt, kādi kurā valstī noteikumi, pretimnācēji pasper soli sāņus. Izvairās…
Juris: Latvijas komanda, viena no lielākajām pasaulē, bija sadalīta iekšējās komandās jeb burbuļos pa trīs vai četri, kas turējās kopā. Ja kāds saslimst, lai no aprites neizkrīt visa komanda, bet tikai mazā grupiņa. Četri cilvēki un treneri, mentori viesnīcās dzīvojām atsevišķos korpusos, ja iespējams, atsevišķos stāvos, ja ne, katrs savā stāva galā. Jocīgi, ka nedrīkstēja aiziet ciemos pie komandas biedriem.
Andris: Pārredzamā pagātnē pirmoreiz Pasaules kausa izcīņa notika tikai Eiropā. Līdz šim tā posmi risinājušies Japānā, Ķīnā, Korejā, Amerikā, Kanādā. Neatminu nevienu sezonu, kad nebūtu bijis jābrauc, kā mēs jokojamies, “pāri dīķim”. Šogad pasaules čempionāts bija paredzēts Kanādā, bet notika Vācijā, Kēnigzē. Mūsu diezgan ilgajā karjerā – kopš 2004. gada – sportisti pirmoreiz paši sev vai viens otram kāra kaklā izcīnītās medaļas.
Un pirmā reize bez līdzjutējiem trases malās. Vai, traucoties ar 123 km stundā, vispār var manīt līdzjutējus?
Kā dūkoņu tuneļa malās. Pamani kādu, piemēram, sarkanā jakā, treneri var pazīt pēc ķermeņa apveida…
Juris: Pērn Siguldā Pasaules kausa posmā patīkami pārsteidza, cik daudzi bija atnākuši turēt īkšķus. Parasti tauta pulcējas trases malā laukumā starp taisnēm, bet pērn – viscaur no starta līdz finišam. Trasē sajūta, it kā brauktu caur milzīgu cilvēku aleju.
Andris: Šogad tevis minēto ļaužu jūru visvairāk atcerējos Siguldā Eiropas čempionātā. Brauc, dzirdi, kā slieces graužas ledū, bet visapkārt – kapa klusums. Neierasti.
Juris: Klātbūtne ir tikai līdzjušanas aisberga redzamā daļa. Līdzjutēji ir domās un pie ekrāniem – ģimene, radi, cilvēki, kas palīdz darbnīcā, cehos, kas ražo mūsu kamanas, un katrs jūtas ielicis kādu mazu daļiņu mūsu rezultātā. Kāds cer, ka vismaz nejauši nokritusi mūsu dāvināta krūze palīdzēs tikt pie medaļām, jo trauki taču plīst uz laimi, citam sacensību laikā vienmēr klāt talismans, kāds skaita īpašus “buramvārdus”… Fenomenāli!
Kur īsti ir kamaniņu sporta pievilcība?
Andris: Ātrumā un spējā savaldīt kamanas. Jānoturas vidū, nedrīksti kļūdīties, pieskarties trases malām. Kad nesanāk, atceries iepriekšējo uzbangojušo veiksmes gandarījumu, rodas adrenalīns, vēlme to sajust atkal, vēl un vēl…
Kura jums ir visparocīgākā trase?
Nav tādas, kurā es negribētu braukt. Protams, Siguldas trase ir mājīgākā, jo tajā esam visvairāk braukuši jau līdz iekļūšanai Latvijas izlasē. Taču Pasaules kausa sezonas ir ļoti garas, līdz pat trim mēnešiem, braucam pa visu pasauli, katrā trasē līdz deviņiem braucieniem. Viss mainās.
Juris: Mājas trasē esi sācis sporta gaitas, visvairāk eksperimentējis un jūties kā zivs ūdenī. Siguldā esam braukuši pa lietu, pa sniegu, ar jumtiem, bez jumtiem, tumsā, gaismā. Mājas trasē arī ekstremālās situācijās zināsi, kā rīkoties jebkurā brīdī. Bet svešā trasē nestandarta situācijā vari arī tik ātri nenoreaģēt, kā no sarežģījuma izkļūt.
Siguldā pēc kļūmes vienā virāžā jau automātiski jūti, ko darīt nākamajā. Bet, iegūstot pieredzi, līdzīgi ir arī citās trasēs. No apmēram visām divdesmit pasaules trasēm esam bijuši visās, izņemot divās – Kortinā d’Ampeco (Itālija) un La Planjā (Francija). Sanktmorica bija viena no tām trasēm, kuru šogad iepazinām pirmo reizi. Šveicē līdz šim nekad nebijām braukuši.
Un Sanktmoricā Pasaules kausa noslēdzošajā posmā palikāt otrie, tūlīt aiz Bota un Plūmes. Komentētāji izteica minējumu, ka jaunajam Latvijas kamaniņu divniekam par labu nospēlējis apstāklis, ka viņi šo trasi bija iepazinuši jau kā juniori. Kā ir, jūtot jauno sportistu elpu pakausī?
Protams, pieredze no svara jebkurā trasē. Tiesa, Bots ar Plūmi pirms diviem gadiem Sanktmoricā bija braukuši, zināja, uz kuru pusi līkums. Varbūt tā bija sava veida priekšrocība. Mums pirms starta trase bija jāizstaigā, jāsaprot iespējamie ātrumi, ko no šīs trases var sagaidīt.
Tiekoties ar katru jaunu trasi, tās attiecības jānoskaidro – kādreiz tā rada bijību, izaicinājumu. Citreiz patiku vai ne ļoti…
Andris: Bet tas ir forši, ka komandā ienāk jaunie. Arī mums tas ir dzinulis censties vairāk. Izdarīt visu, lai varam viņus vēl noturēt aizmugurē, bet tajā pašā laikā varam no jaunajiem arī pamācīties, jo ne vienmēr pieredzējušie ir tie gudrākie.
Jūs esat vienīgā ekipāža pasaulē, kura izmēģinājusi Pekinas olimpisko trasi.
Emocijas plūda pārpārēm! Likās, patīk viss, arī apkārt uzbūvētais. Ir vietas, kas atgādina citas trases, bet ir arī tādas, kas nelīdzinās nevienai pasaulē. Ir posmi, kā nekur citur – pret kalnu, tad strauji uz leju, elpu aizrauj. Bērnībā līdzīgas sajūtas varēja noķert, braucot pa kalnu ceļā uz “Sunīšiem” pie vecmammas (pasmaida).
Juris: Novembrī Pekinas trasi iemēģinās visas pasaules atlēti, varēs salīdzināt, redzot viņu sniegumu, un arī ledu var uzliet dažādi. Katrai trasei ir savs ritms. Tāpat arī katrām kamanām. Tā ir kā trešais braucējs.
Andris: Ja viesnīcas numurā ir vieta trešajai gultai, tur liekam kamanas.
Juris: Katru gadu cenšamies izgatavot vismaz vienas pilnīgi jaunas kamanas. Ir bijuši gadi, kad pat trīs. Pēdējā laikā izkristalizējies, ka iepriekšējo gadu labākās kamanas vairs neaiztiekam, nejaucam ārā. “Vinnējušās” atstājam kaujas gatavībā un būvējam jaunas. Latvijā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas varētu no A līdz Z uztaisīt kamanas, tās ir jājūt pašam braucējam. Mūsu treneris Jānis Liepa bija pirmais un vienīgais, kas uztaisīja kamanas tieši mums.
Ir visdažādākie knifi – ātrākas kamanas ir grūtāk savaldāmas, vienmēr jāmeklē līdzsvars starp ātrumu un stabilitāti. Pirms Soču olimpiskajām spēlēm ļoti smalki visu izvērtējām. Astoņdesmit septiņi tūkstoši eiro aizgāja tam vien, lai izveidotu olimpiskās kamanas. Tagad katru gadu papildus valsts finansējumam tehnikā paši ieguldām no padsmit līdz trīsdesmit tūkstošiem eiro.
Tas nenozīmē, ka mēs vēlētos sūdzēties par nepietiekamu valsts atbalstu – un gribam pateikt paldies arī mūsu individuālajiem sponsoriem kokmateriālu uzņēmējam “Pata” un dāņu uzņēmējam “Kwist industry” – tomēr, ja salīdzina ar lielvalstīm, itāliešiem, vāciešiem, austriešiem, viņiem valsts atbalsts ir daudz lielāks.
Taču no sportistiem arī rezultāti nemitīgi tiek strikti pieprasīti. Ja mums šis atbalsts būtu apjomīgāks, varētu uzdrīkstēties vairāk riskēt dažādos virzienos ar jaunas tehnikas eksperimentiem.
Tagad mēģināt ir mazliet bail, jo ir bail kļūdīties, tāpēc ka kļūdas maksā daudz. Tāpēc cenšamies neiziet ārpus rāmjiem, nemēģināt kaut ko darīt krasi, kaut šķiet, ka tas varētu izdoties.
Otro sezonu pēc kārtas jums ir jauns treneris Daniels Fogelis.
Andris: Kad pēc Phjončhanas (Dienvidkoreja) olimpiskajām spēlēm mūsu treneris kopš pirmsākumiem Jānis Liepa jutās noguris no profesionālās sporta dzīves, mūžīgajām treniņnometnēm un vēlējās turpmāk vairāk laika veltīt ģimenei, mēs, varbūt ļaujoties pat zināmai avantūrai, uzrunājām no kalnu slēpotājiem nākušo treneri Danielu Fogeli.
Jutām, ka varbūt esam nedaudz iesēdējušies, ne pa labi, ne pa kreisi, jutām – vajag jaunas vēsmas, jaunus pavērsienus. Pirmais, ko vēlējāmies izmēģināt no kalnu slēpotāju arsenāla, bija dažādas smēres sliecēm, un mūsu jaunajam trenerim šajā laukā bija visi kontakti un iespējas. Īpaši vasaras treniņos vairāk tikām strādājuši arī pie ātruma.
Runājot par ātrumu, Kēnigzē pasaules čempionātā sprintā vācieši Tobiass Vendls un Tobiass Artls jūs apsteidza vien par četrpadsmit sekundes tūkstošdaļām, atstājot otrajā vietā…
Juris: Kādreiz smejamies – nekad nezinām, kur esam ieguvuši sekundes simtdaļas, kur zaudējuši – to gan. Gadās, ka, braucot pa trasi, pēc kādas saviļņošanās virāžā Andris nosaka – tā, zaudējām piecas vai sešas simtdaļas. Par tūkstošdaļām to nevar pateikt nekad.
Austrijā sprinta sacensībās mājiniekus pārspējām par vienu sekundes tūkstošdaļu! Pamatsacensībās bijām otrie, viņi palika trešie, vinnējām par trim sekundes tūkstošdaļām divos braucienos. Smējāmies, ka divās dienās esam vinnējuši par četrām sekundes tūkstošdaļām. Manuprāt, tas būtībā ir neizšķirts. Dažās sekundes tūkstošdaļās pat acis nepaspēsi nomirkšķināt.
Trasē tas nav pat viens centimetrs. Taču šīs sekundes tūkstošdaļas citreiz var atdalīt pirmo no piektās vietas. Esi turpat blakus, bet pie medaļām netiec.
Sporta līdzjutēji aizturētu elpu kāri seko tieši šīm sekundes desmitdaļām, simtdaļām, tūkstošdaļām. Bet kādas ir izjūtas mājiniekiem, apzinoties, kādā ātrumā traucaties pa ledainu trasi?
Andris: Zinu, ka mana sieva Annija sacensības skatās, televizoram izslēgusi skaņu, lai nedzirdētu slieču skrapstoņu, komentārus…
Juris: Mums kādreiz ir rādīts mājas video, kā fano savējie. Emociju vētra! Mamma priecājas, ka esam laimīgi galā, tēvs īgņojas, ka šur tur varējām nobraukt labāk. Manam un Anetes jaunākajam dēlam Āronam šis bija pirmais sacensību vērošanas gads, jo 15. februārī viņam apritēja tieši gads.
Puika nāca pasaulē, kamēr tēvs brauca pasaules čempionātā, piedzima tieši pirmā brauciena laikā. Toreiz kritām. Kad pacēlāmies atkal augšā uz startu, saņēmām ziņu – man piedzimis dēls! Prieks tāds, ka otro braucienu veicām ātrāk par visiem pasaulē.
Andris: Bet kritieni ir kļūdu sekas. Ja pirms kritiena, kā jokojam, “klusuma pauze”, sāpēs. Sliecēm slīdot pret ledu, dzirdi skrapstoņu, bet, ja, nākot ārā no virāžas, šīs skaņas vairs nav, tātad neesi pie trases, bet jau palēcies gaisā, bezsvara stāvoklī, un šis klusums nozīmē, ka piezemēšanās būs smagāka.
Esat stāstījuši, ka savulaik medaļas likāt ap kaklu vecmāmiņai. Kam tagad tiek šis gods?
Andris: Annija izveidojusi mājās īpašu stūrīti, pasūtinājusi koka karināmo medaļām, ik pa laikam tur viss tiek pārcilāts, pārslaucīts, lai uz kausiem nesakrājas putekļi. Profesionālajā sportā ģimenes atbalstam vispār ir milzīga nozīme. Kā smejos, ziemā, dzīvojot pa viesnīcām, gulta vienmēr saklāta un ēdiens pagatavots, bet vasarā to pašu nodrošina sieva…
Visskaudrākais laiks ģimenei ir rudens, jo tuvojas ledus un, kaut arī tehniku nākamajai sezonai sākam gatavot jau pavasarī, darbi kaut kā iekrājas, un nemanot klāt laiks, kad darbi ievelkas līdz trijiem naktī, jo jāsāk kravāt čemodānus sacensībām, bet ir lietas, ko pie kamanām var izdarīt tikai savā darbnīcā…
Vai varat iedomāties braukt pārī nevis viens ar otru, bet kādu citu?
Andris: Bija laiks, kad Juris pārgāja izlasē, bet es vēl paliku junioros. Tad divvietīgajās kamanās braucu kopā ar Lauri Bērziņu. Vinnējām pat pasaules junioru kausa kopvērtējumā, bet… pirmoreiz biju šķirts no vecākā brāļa, kas man bija kā elks. Visu dzīvi – skolā, treniņos – bijām kopā, tāpēc šī nošķirtības sajūta bija dīvaina un nepierasta.
Pēc tās sezonas sapratām, ka vienam ar otru ir labāk un uz olimpiskajām spēlēm 2006. gadā gribējām ar brāli aizbraukt kopā un vienās kamanās. Un nākamajā gadā Pasaules kausā jau braucām kā vienīgā Latvijas ekipāža, un jau pirmajā sezonā izdevās izcīnīt Pasaules kausa medaļu.
Kā izlēmāt, kurš no jums kamanās būs augšā, kurš apakšā?
Juris: Viss ir vienkārši, augumā garākais, mazliet smagnējākais arī ir augšējais. Tā tas ir visiem pasaules atlētiem, tā tas izriet no aerodinamikas likumiem.
Andris: Es esmu šo kamanu acis, stūrētājs. Brālis trasi neredz, viņam jāuzticas man un jāpiepalīdz, jo viņš ir tas, kurš ar savu ķermeni kamanas var piespiest daudz stingrāk, kamēr es stūrēju ar kājām un rokām.
Pirms vairākiem gadiem Juris cieta smagā autoavārijā, pēc kuras ķermenī joprojām esot ap divsimt “dzelzs” detaļu…
Juris: Pavasaris, pirmā treniņnometne, pirmie lieti, ceļi putekļaini… Apdzenot smago mašīnu, manējā saslīdēja, grāvis, koks… Pusnemaņā piezvanīju brālim, gribēju nomierināt, vēl pajokot – maza avārija. Ausīs Andra bļāvieni: kur, kāpēc? Vēl piezvanīju sievai un tad iekritu kā miglā.
Protams, nezinu, kā izskatījās avārijas vieta. Vēlāk slimnīcā, kad atlabstot ārstiem nemitīgi prašņāju, ko drīkstu darīt, man arvien atbildēja, ka drīkstot visu, bet vai es varēšot… Vai vispār staigāšot, kur nu vēl sportot. Ieminējos brālim – varbūt jāmeklē cits pārinieks, līdz olimpiskajām spēlēm bija palikuši divi gadi.
Andris atteica – nē, bez tevis es tām vispār negatavojos. Brālis katru dienu bija darbnīcās, kopā ar treneri sāka veidot pilnīgi jaunas, unikālas, man piemērotas kamanas, katru dienu sūtīja uz slimnīcu bildes.
Un man radās nežēlīga vēlme būt atpakaļ. Vēlāk ārsti lūdza atļauju izmantot mani paraugam disertācijām, jo četru mēnešu laikā es atgriezos kamanās.
Vai jūs gribētu, lai arī jūsu dēli nodarbojas ar kamaniņu sportu?
Andris: Interesanti, ka mūsu vecākie puikas, kuriem ir astoņi un deviņi gadi, dzimuši vienā datumā – 5. jūnijā, tikai ar gada starpību. Es savējam neko neuzspiežu, ja vēlēsies, tad vēlēsies. Kamaniņu sportā pirmie soļi nekad nav gludi un raiti.
Paldies, ka Siguldā ir treneri, kuri mazajiem palīdz. Nav jau tā, kā varbūt dažs labs baidās, ka puikas Siguldā palaiž no augšas – kas izdzīvos, būs braucējs (iesmejas), dabiskā atlase… Protams, nekā tamlīdzīga. Mazie brauc no pēdējās virāžas, kur ir taisnīte, viena virāža, taisnīte un riņķis, ātrums līdz piecdesmit kilometriem stundā, drošās kamanās un ekipējumā, ķiverēm galvās.
Juris: Drīzāk puikas ir tie, kas raujas augšā, bet treneri piebremzē. Kad savam vecākajam dēlam piedāvāju iet paskatīties, viņš saka – nevēlos skatīties, vēlos braukt! Man atkal gribas viņu vēl mazliet atturēt, lai tā vēlme nepazūd jau sākumā, jo kamaniņas – tas tomēr ir ledus, ātrums un gadās mazdrusciņ arī apdauzīties.
Andris: No lejas viss šķiet forši. Bet, ja dēls kādreiz startētu no augšas, zinot visas tās starta izjūtas, vai es gribētu un spētu stāvēt lejā un skatīties… nezinu.
Kur ir jūsu šīs sezonas panākumu atslēga?
Juris: Iegūtā pieredze, vēsāks prāts, esam kļuvuši mierīgāki un ne tik avantūristiski. Bet veicas tikai stiprajiem, un veiksme arī jānopelna.
Karjera
Juris un Andris Šici
Kamaniņu divnieks
• Dzimuši (1983. g. un 1985. g. Siguldā) uzņēmēju Daigas un Jāņa Šicu ģimenē
• Absolvējuši Murjāņu Sporta ģimnāziju
• Latvijas Sporta akadēmijā iegūta treneru kvalifikācija
• Ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā (2010. g.) – sudraba medaļa (pirmā šāda kaluma medaļa Latvijai kopš neatkarības atjaunošanas), Sočos (2014. g.) – bronza
• Par sasniegumiem olimpiskajās spēlēs piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis
• Jura un Anetes ģimenē aug dēli Ādams un Ārons
• Andris un Annija audzina meitu Alīsiju un dēlu Adrianu
• Aizvadītās sezonas spožākie sasniegumi:
Eiropas čempionāts (Siguldā): zelts pamatsacensībās, sudrabs komandu stafetē
Pasaules čempionāts (Kēnigzē): bronza pamatsacensībās, sudrabs Sprinta kausā, bronza komandu stafetē
Pasaules kausa sezonas kopvērtējumā: sudrabs
