Veģetatīvā distonija: pieredzes stāsti un 8 ieteikumi, kā atgūt nervu sistēmas līdzsvaru 27
Pieredzes stāsts
Maijas (30 gadi) stāsts: Tas sākās pēkšņi. Vakarā grasījos iet gulēt, bet sajutos dīvaini. Iedūrās krūtīs, likās, ka nevaru līdz galam ieelpot, sareiba galva, sāka strauji sisties sirds. Izbijos ne pa jokam. Pasaucu vīru, kurš bija nolēmis ilgāk palikt nomodā un pastrādāt. Vīrs centās mani nomierināt, piedāvāja izsaukt ātro palīdzību. Es atteicos, kaut galvā iešāvās doma, ja nu man apstājas sirds, varbūt tomēr jābrauc uz slimnīcu… Atgūlos. Centos mierīgi elpot. Pēc brīža nomierinājos un „sliktums” pārgāja, bet vakarā ilgi nevarēju iemigt.
Nākamajā dienā bija grūti pastrādāt. Domas atgriezās pie vakardienas dīvainās pašsajūtas. Sāku galvā sacerēt visbriesmīgākos scenārijus. Varbūt man ir trombs sirdī? Varbūt man ir vēzis galvā? Ja nu es nomirstu? Centos biedējošās domas atvairīt. Bet tas nepadevās tik viegli.
Vakarā, braucot mājās no darba, pirmo reizi mūžā piedzīvoju īstu panikas lēkmi – atkal sāka durties krūtīs, sāka šausmīgi strauji dauzīties sirds, sāku strauji elpot, jutu nenormālas, dzīvnieciskas bailes. Likās, ka tūlīt zaudēšu prātu. Acu priekšā parādījās migla. Sāka tirpt plaukstas. Izlēcu no tramvaja. Likās, ka svaigā gaisā paliek vieglāk.
Ar to brīdi sākās mans murgs gada garumā. Veicu visus iespējamos izmeklējumus. Katru reizi, saņemot izmeklējumu rezultātus, un redzot, ka tie ir normāli, likās, ka noteikti ir vēl kāds cits izmeklējums, kas parādīs, kas ar mani notiek. Dīvainās sajūtas un panikas lēkmes kļuva biežākas. Es sāku izvairīties no pasākumiem. Baidījos pat no tuvības ar vīru. Mūsu attiecības kļuva sarežģītas. Jutos vainīga un nomākta. Reizēm mani pat pārņēma dusmas, kādēļ es nevaru normāli dzīvot un justies? Ģimenes ārsts izrakstīja man nomierinošus līdzekļus, bet brīdināja, ka tos drīkst lietot tikai dažas nedēļas. Minēja, ka pareizāk būtu lietot antidepresantus, jo mani traucējumi visticamāk saistīti ar veģetatīvo distoniju. Mudināja mani aiziet uz konsultāciju pie psihiatra vai psihoterapeita.
Sākumā pretojos. Likās, ka aizejot pie psihiatra parādīšu savu sakāvi un vājumu, uzlikšu sev „zīmogu” uz mūžu. Tomēr, kad jutos jau tik slikti, ka nespēju ne pastrādāt, ne rūpēties par ģimeni, nolēmu paklausīt ģimenes ārstam uz aiziet pie speciālista uz konsultāciju. Psihiatrs uzklausīja manu stāstu. Izjautāja par fiziskām slimībām dzīves laikā. Apskatīja izmeklējumu rezultātus. Biju pārsteigta, ka vizīte pie psihiatra ne ar ko daudz neatšķīrās no vīzītes pie jebkura cita ārsta. Psihiatrs man uzstādīja šī gadsimta modernāko diagnozi – somatoforma veģetatīva disfunkcija. Izskaidroja, kas tas ir, kā tas rodas, un kā to vislabāk ārstēt.
Jau vizītes laikā nomierinājos un priecājos, ka ārsts man piedāvāja izvēlēties, kā vēlētos ārstēties, nevis autoritatīvi nolika zāļu receptes uz galda. Tā kā jutos tik slikti, piekritu lietot antidepresantus. Sajutos krietni mierīgāka jau pēc pāris nedēļām. Sāku apmeklēt arī psihoterapeitu. Mācos nedramatizēt un nepadarīt par katastrofu jebkuru dzīves notikumu. Mācos nepārstrādāties un atrast laiku sev. Mācos izteikt savas sajūtas vārdos. Cenšos baudīt dzīvi šodien un šeit! Es esmu ieguvusi brīvību!
