Veģetatīvās distonijas pamatā neatrisināti psiholoģiski konflikti, medikamenti to neatrisinās 0
Grūtības koncentrēties, galvassāpes, reiboņi, spiedoša sajūta sirds apvidū, sirdsklauves, elpas trūkums, nespēks, svīšana, panikas lēkmes, bailes, bezmiegs – tā izpaužas tautā sauktā modernā kaite veģetatīvā distonija. Lai gan sabiedrībā ir tendence saistīt šo diagnozi ar pieaugošo stresu un mūsdienu straujo dzīvesritmu, izrādās – nemaz tik moderna šī kaite nav.
Traucējumi bijuši vienmēr
Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs profesors Elmārs Rancāns uzsver, ka veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīvā disfunkcija, kā to sauc medicīniski, nav moderna diagnoze. Šie traucējumi bijuši vienmēr, tikai agrāk ļaudis tos sauca citos vārdos (kardioneiroze, neirocirkulatora astēnija, kuņģa neiroze) un neapzināja to patieso būtību.
“Jau senos laikos pamanīja, ka ir indivīdi, kuriem ir problēmas apmeklēt tirgus laukumu (kas agrāk bija sociālās dzīves centrs) – gan tad, kad tas ir pavisam tukšs, gan kad ir pārpildīts. Slimību grupas, kur cilvēks baiļu dēļ nespēj pilnvērtīgi dzīvot, ir zināmas kopš senatnes,” apgalvo speciālists. Tajās ietilpst fobijas (bailes no konkrētas būtnes, priekšmeta, piemēram, zirnekļiem), agorafobija (bailes pamest savu drošības zonu, piemēram, istabu, māju), sociālas fobijas vai posttraumatiskā stresa sindroms. Šādas psihiskas saslimšanas Eiropā ir izplatītas 10–14% iedzīvotāju. Tās ir medicīniskas diagnozes, kurām nepieciešams pareizs novērtējums un atbilstīga ārstēšana. Tikai tad, ja visas šīs slimību grupas ir izslēgtas un simptomus nevar sasaistīt ne ar ko citu, var pieļaut domu par veģetatīvo distoniju. Diagnozes pamatā ir neapzināti, neatrisināti iekšēji konflikti, kas uz āru izpaužas ar dažādiem trauksmes simptomiem.
Psihoterapija ienāk novēloti
Somatoformas traucējumus un līdzīgas diagnozes, piemēram, depresīvā neiroze, uzmācību neiroze, trauksmes neiroze, pirmoreiz postulējis psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids XX gadsimta sākumā. Viņš izvirzīja ideju: ja indivīda dziņas nevar izlauzties uz āru veselīgā veidā, tās transformējas dažādos nevēlamos trauksmes simptomos.
Lai gan pasaulē psihoanalīze ienāca jau XX gadsimta sākumā, Padomju Savienībā psihoterapija ilgi netika atzīta kā ārstnieciska un zinātniska metode. “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā bija vien daži ārsti psihoterapeiti, un tas nebija ne tuvu nepieciešamajam apjomam. Turklāt pacientiem nebija iespēju pēc palīdzības vērsties privāti, jo pieejams bija tikai valsts sistēmas piedāvātais pakalpojumu klāsts,” stāsta Elmārs Rancāns. “Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā psihoterapija tika veidota no nulles. Kognitīvi biheiviorālā terapija tika radīta pagājušā gadsimta 60. gados depresīvo pacientu ambulatorai ārstēšanai, bet pie mums šī terapija ir pieejama salīdzinoši nesen.”
Pavirša diagnostika
Lai gan veģetatīvā distonija ir ļoti sena kaite, tomēr cilvēki par to vairāk sākuši runāt tikai pēdējās desmitgadēs. “Ir pozitīvi, ka par to runā,” uzskata ārsts. “Psihiatri jau par to runā sausu muti. Šī patiesi ir populāra diagnoze, bet to ļoti bieži uzstāda nevietā un nepareizi.
Mūsdienās cilvēki mēdz paziņot, ka viņiem ir veģetatīvā distonija, tomēr cik bieži viņi aiziet pie psihiatra, kurš šo stāvokli apstiprina un uzraksta diagnozi? Pacients labprātāk vēršas pie neirologa nekā pie psihiatra, jo domā – “es taču neesmu traks”.”
Lai diagnosticētu veģetatīvo distoniju, šiem simptomiem jābūt vismaz pusgadu. Realitātē diagnozi mēdz noteikt arī tad, ja simptomi bijuši nedēļu, piemēram, pēc kāda pārdzīvojuma. Persona varbūt nav mierā ar attiecībām, darba vidi vai citiem apstākļiem, bet to pat neapzinās. Iekšējas pretrunas izpaužas somatisku slimību veidā. Tad skrien pie ārstiem, pārbauda sirdsdarbību, kuņģa un zarnu trakta stāvokli un mēģina atrast sev kādu kaiti. Ar šādām sūdzībām pa medicīnas iestādēm var klīst gadiem.
Nav ticamas statistikas, kas apliecinātu, cik daudziem Latvijā ir veģetatīvā distonija. Pacienti ļoti negribīgi ierodas psihiatriskās palīdzības dienestā, tāpēc oficiālajā statistikā ar šādu diagnozi ir vien pāris simtu personu.
Diagnožu skaits pakāpeniski mazinās arī tāpēc, ka ārsti sākuši atbildīgāk noteikt diagnozes, teic Elmārs Rancāns. Lai precīzi noteiktu iespējamo diagnozi, jāvēršas pie atbilstīgās kvalifikācijas speciālistiem: zinoša ģimenes ārsta, psihiatra, psihoterapeita vai neirologa.
Nepiemērota ārstēšana
Ģimenes ārsti gada laikā diagnosticē depresiju aptuveni 4000, bet veģetatīvo distoniju – ap 40 000 pacientu. Veģetatīvās distonijas pamatā ir neatrisināti psiholoģiski konflikti, un medikamenti problēmas pilnībā neatrisinās, vien uz laiku mazinās atsevišķus simptomus. Ir nepieciešamas psihoterapeita konsultācijas. “To var salīdzināt ar ūdens katliņu, kas sildās uz uguns. Vai gribam piespiest stingrāk katla vāku, lai tvaiks neizkļūtu ārā, vai arī vēlamies nogriezt gāzi? Tā vietā, lai ārstētu efektīvi, proti, ar ilgtermiņa psihoterapiju, sabiedrībā biežāk izraksta nomierinošus medikamentus. Tādējādi vāks tiek piespiests stingrāk, bet problēma netiek atrisināta,” skaidro ārsts. Trauksmainība, bažīgums tiek apslāpēts, bet problēmu cēlonis netiek risināts. Turklāt, ja nomierinošus medikamentus lieto ilgstoši un nekontrolēti, var rasties atkarība.
Statistika melo
“Valsts pētījuma programmā Biomedicine 2014–2017 mūsu pētnieku grupa sēdēja blakus ģimenes ārstiem 24 ārstu praksēs visā Latvijas teritorijā, kur izvērtēja katru pacientu, kas ienāca kabinetā. Pētījuma rezultāti uzrādīja, ka desmitajai daļai pacientu ir depresija, kas nekavējoties jāārstē. Astotajai daļai ir kāds traucējums: panikas lēkmes, agorafobija, sociālā fobija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, ģeneralizēta trauksme, posttraumatiskais stresa sindroms,” atklāj ārsts un piebilst, ka tā bijis vienmēr – pacienti nepazūd. Mūsdienās cilvēki ieklausās savā ķermenī, pamana nevēlamas izpausmes. Tajā pašā laikā ir audzis dzīves temps, prasības. Tomēr pamatslimības nekur nav pazudušas. Agrāk šos stāvokļus diagnosticēja tikai psihiatri. Mainoties aprūpes sistēmai, mainījies arī psihiatru pacientu loks. “Piemēram, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra stacionārā ir vieta 400 pacientiem. Neviens no tiem nav veģetatīvās distonijas pacients, arī depresijas vai fobiju pacientu nav daudz. Ļoti daudzi ārstējas privātajā sektorā vai kā paveicas – kur nonāk.
Oficiālie statistikas dati rāda, ka Latvijā ir ap 10 000 depresijas gadījumu, kas tiek ārstēti. Mūsu pētnieku grupas rezultāti apliecina, ka Latvijā katru gadu ar depresiju slimo 115 tūkstoši. Kas notiek ar pārējiem 100 tūkstošiem, kuri netiek ārstēti?”
Jāsaprot cēlonis
Veģetatīvās distonijas simptomi var atgādināt cilvēka dabisko pielāgošanos stresa situācijām vai mainīgiem vides apstākļiem, norāda Elmārs Rancāns. “Ikviens pirms eks-āmeniem vairāk vai mazāk uztraucas, piedzīvo sirdsklauves, svīšanu, vēdergraizes, sliktu dūšu. Skrējējam pirms starta paātrinās sirdsdarbība, elpošana, bet asinis pieplūst tiem orgāniem, kurus paredzēts darbināt. Organisms pielāgojas – vai nu cīnās ar stresu, vai arī mūk prom. Stress ir pilnīgi normāla reakcija. Pateicoties tai, esam izdzīvojuši kā suga.” Kad stresa ir pārāk daudz un organisms netiek ar to galā, rodas distress. Tādā gadījumā sajūtas ir tik izteiktas un ķermeni pārņemošas, ka cilvēks vairs nespēj tās kontrolēt. Sastopoties ar veģetatīvajai distonijai raksturīgiem simptomiem, ir svarīgi izvērtēt patieso cēloni. Ja simptomi parādās saistībā ar notikumu, kurā cilvēks nokļūst vai potenciāli nokļūs, tā ir adaptācijas reakcija.
Veģetatīvā distonija ir izslēgšanas diagnoze. Līdzīgi simptomi var būt slimību, depresijas, trauksmes un fobisku traucējumu gadījumos, kā arī alkohola un narkotiku atkarīgajiem abstinences (paģiru) periodā. Diagnozi somatoforma veģetatīvā disfunkcija var noteikt tikai tad, ja pacientam neatklāj nevienu no minētajiem traucējumiem. Jāatceras, ka šādu diagnozi var noteikt tikai ārsts pēc pacienta vairāku mēnešu novērošanas, nevis vienas konsultācijas, atgādina Elmārs Rancāns.
