“VEF pievilka gudrās un radošās galvas.” Ivars Braže un Juris Binde dalās atmiņās par fabriku “VEF” 3
“VEF ir dzīvs!” Tā nav komplimentāra nodeva valsts spožajai elektrotehniskajai leģendai. VEF dzīvs ne tāpēc vien, ka nosaukums iemūžināts kvartāla nosaukumā, Kultūras pilī, basketbola komandā un ļaužu prātos. VEF pēdas atradu grāmatā “Nezūdošās vērtības. VEF vēsture un mantojums – 100 gadi”, sarunās ar bijušo VEF ģenerāldirektoru Ivaru Braži un “LMT” prezidentu Juri Bindi. Pārliecinājos, ka VEF nav zudis, bet pārveidojies. Neredzamās pēdas – cilvēkos, izgudrojumos, pieejā darbam – ir vēl joprojām dziļi iesakņojušās Latvijas uzņēmējdarbībā. Kādas tās ir?
Grāmatas vērtības
Iedzīvotāju apziņā VEF iesakņojies ar radiolām un magnetolām, pārnēsājamiem radioaparātiem (“Spīdola”!) un telefoniem. Grāmata papildina šo sarakstu ar kvēlspuldzēm, sporta tablo, lidmašīnām, fotoaparātiem, komutācijas centrālēm un pat akupunktūras aparatūru.
Arī skrejošā rinda ar ziņu virsrakstiem uz VEF ēkas jumta esot bijusi pirmā elektroniskā avīze PSRS…
“Šī nav vēstures mācību grāmata, nav arī zinātnisks pētījums par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF). Monogrāfija ir cilvēku, kuriem “VEF ir liktenis un dzīve” (J. Ločmelis), atmiņas un analīze par Latvijas valsts lepnuma VEF attīstību,” recenzijā norāda Laimdota Straujuma.
“Monogrāfijas mērķis ir dibināšanas simtgadē apkopot publicētos materiālus un izcelt gaismā jaunus. Īpaši vērtīga ir VEF dibinātāja un pirmā direktora Aleksandra Tīpaiņa arhīva apstrāde, kā arī profesora Jāzepa Ločmeļa pētījumi par atsevišķām jomām. VEF pēckara darbību aprakstījuši tolaik strādājošie un pēdējais aktīvais ģenerāldirektors Ivars Bražis. Saplūdinot tehnisko informāciju un jaunradi ar cilvēciskām attiecībām un VEF kolektīva lomu atmodā. Tās ir raibas nodaļas, taču tās visas vieno viena līnija – cilvēki, kas jebkuros apstākļos bija sava uzņēmuma patrioti un kuru jaunrade (tagad teiktu: inovācija) padarīja VEF par Latvijas rūpniecības flagmani. Grāmata ir dzīva,” teic Juris Binde. 1200 eksemplāru “LMT” paredzējis dāvināt: lielāko daļu – bijušajiem vefiešiem, arī bibliotēkām. Taču grāmata būs iegādājama arī grāmatnīcās.
Ivars Bražis pēc amata atstāšanas VEF jau trīsdesmit gadus dzīvo Dobeles novada Auru pagasta dzimtas “Lejasmūrniekos”. Sākumā sējis, pļāvis, pārdevis graudus, bet tagad – 87 gadu vecumā – noņēmies ar šīs grāmatas veidošanu. “Radošums un jaunas zināšanas visos laikos bijis VEF galvenais spēks. Gudras galvas meklēja, kur izpausties, un VEF pat garajā okupācijas laikā atrada veidu, kā – dibināja jauno tehnoloģiju cehu, tehniskās pētniecības nodaļu un pat zinātniskās pētniecības institūtu. Padomju okupācijas laikā spējām radīt komutācijas iekārtu, kas iztur radiāciju.
Vefieši mācījās un mācīja citus. Daudzi paralēli strādāja augstskolās.
Radošums un sava zīmola patriotisms radīja augsni, kurā izauga Gunārs Astra un pirmā lielākā (3500 biedru!) uzņēmuma LTF nodaļa,” viņš atskatās uz vēsturi.
“VEF pievilka gudrās un radošās galvas. Ar VEF man saistās šādi apzīmējumi: vismazākais, visātrākais un visaugstākais. 30. gadu beigās VEF ražoja pasaulē mazāko fotoaparātu “Minox”. Visātrākās 80. gados, manā laikā, bija Upatnieka bobsleja kamanas. Visaugstākais karogs Rīgā atmodas gados bija VEF tornī,” tāds ir Ivara Braža vērtējums.
Katrs grāmatā “Nezūdošās vērtības” atradīs sev interesējošas tēmas – gan tehniskus knifus, gan radošuma avotus, gan neīstenotās idejas, gan rūpniecisko spiegošanu, gan dienesta intrigas, gan cilvēciskos aspektus un politiskos kontekstus. Varbūt jaunuzņēmumiem visiedvesmojošākais būs iepazīties, kā no pasta, telefona un telegrāfa tehnikas remonta darbnīcas ar pieciem cilvēkiem izauga rūpnīca. Vai arī tas, kā no dāmas auskara noskatīta pārslēdzošā kontakta konstrukcija. Es meklēju atbildes uz diviem jautājumiem, kas mani nodarbina: “Vai VEF mantojums ir dzīvs?” un “Vai rūpnīcu varēja saglabāt?”
“LMT” – VEF mantinieks
1991. gadā Ivars Bražis bija viens no “LMT” izveidošanas iniciatoriem. “Ideja nāca no toreizējā sakaru ministra Pētera Videnieka – kurš cits, ja ne VEF varēja kopā ar ārzemniekiem to izveidot. Juris Binde kopā ar somiem tad TV tornī tikko kā bija uzstādījis automātisko telefona centrāli,” atceras Bražis. “Savā laikā VEF gribēja taisīt mobilos telefonus, bet padomju laika centralizācija šo ideju noraidīja. Mēs jau tolaik sapratām, ka mobilajiem sakariem būs nākotne, un dibinājām “LMT”, kurā VEF piederēja 23,5%. Sadarbības partneri – somi un zviedri – kadru izvēli uzticēja VEF, un es nekļūdījos, kad par vadītāju izvirzīju Juri Bindi. Sākumā VEF deva tam telpas Ūnijas ielā.”
Kādus astoņus gadus VEF paspējis sadarboties ar somu “Nokia” un gatavojis elektronisko aparatūru somu ciparu centrālēm. PSRS bankās neatgūti palika VEF par tām sapelnītie 18 miljoni ASV dolāru, atceras Bražis.
Divpadsmit darbiniekus, bet visvairāk radošo garu un tradīcijas “LMT” pārņēmis no VEF, uzskata tā vadītājs Juris Binde.
Viņš 13 gadus nostrādāja VEF dažādos amatos, no tiem pēdējos trīs gadus par VEF ZPI galveno tehnologu, ciešā sadarbībā ar tiem, kuri uzrakstījuši grāmatu.
“Uz “LMT” pārnāca princips visu padarīt nevis vienkārši labi, bet ļoti labi,” saka Binde. “Un vēl: nav neizdarāmu lietu, ir tikai jāatrod pareizā pieeja. To gan VEF, gan “LMT” nācies bieži piedzīvot: kad ar ierobežotiem resursiem jārada kaut kas jauns un vērtīgs. Daudziem vefiešiem ir autorapliecības par izgudrojumiem, piemēram, par Buša automātiem (Voldemāra Buša izstrādātie daudzfunkciju automāti sarežģītas konfigurācijas neliela izmēra detaļu izgatavošanai). Unikāla bija indukcijas spolīšu ekrānu – alumīnija glāzīšu – iegūšanas tehnoloģija – ar reverso izšļākšanu. Saspieda aukstu metālu tik stipri, ka alumīnijs kļuva valkans un sāka plūst. Inovāciju vēsture ir ne mazāk unikāla kā sabiedriski politiskā vēsture.
Pat VEF ēdināšanas komplekss bija unikāls savā inovācijā – pirmoreiz PSRS tajā ēdienu pasūtīja automatizēti un apmaksāja ar magnētisko karti, kuras notērēto summu mēneša beigās atvilka no algas.
Tas bija, pirms vēl bankas bija ieviesušas kredītkartes…” pieeju inovācijai raksturo Binde.
“VEF vēsture un VEF veidotā radošā vide veido nākotnes ekosistēmu,” recenzijas noslēgumā atzīmē Laimdota Straujuma. “LMT” kopā ar citiem Latvijas tehnoloģiju inovāciju uzņēmumiem, VEF Kultūras pili un citiem uzņēmumiem ir vienojušies panākt, lai VEF kvartāls kļūtu par Rīgas tehnoloģiski attīstītāko, vienlaikus dzīvošanai un strādāšanai draudzīgāko vietu. “Lēni, bet virzās,” domīgs ir Binde. “Ja tāds uzņēmums kā “Mikrotīkls” būvē jaunu korpusu, tad nevar nebūt. Taču ne jau rūpnieciskā produkcija jāražo VEF kvartālā, bet sistēmu analītiķiem un arhitektiem jāizstrādā IKT sistēmas.”
VEF varēja izglābt
Tautas dzīvajā atmiņā valda priekšstats, ka VEF varēja saglabāt arī neatkarības gados, taču to esot iznīcinājusi Godmaņa valdības veiktā rūpnīcu privatizācija…
“Nē. Ir pilnīgi skaidrs, ka tāda sadzīves radioaparatūra nespētu konkurēt ar lētajiem Dienvidaustrumāzijas radioaparātiem. Kaut arī tā bija kvalitatīva, izmaksas bija pārāk dārgas,” skatoties ar šodienas acīm, atzīst Binde. “Otra problēma – pieredzes trūkums starptautiskajos tirgos. Ārvalstu investora meklējumi apriori bija lemti neveiksmei.”
Ivars Bražis atceras: “VEF daļas uzņēmumā “LMT” atņēma un 18% kapitāldaļu pārdeva “Lattelecom” par 2,79 miljoniem dolāru, kas ir pārāk zema cena. No saņemtās naudas neatradās 200 tūkstoši latu VEF Andra Ozola vadītajam Inženieru centram, lai tas varētu turpināt ražot elektroniskās sporta iekārtas. Tajā brīdī VEF liktenis bija izšķirts.”
Savukārt “Lattelecom” par šīm daļām līdz pagājušajam gadam dividendēs ir saņēmis 144 miljonus eiro.
Vai par šiem līdzekļiem nevarēja saglabāt un atjaunot VEF?” retoriski vaicā bijušais VEF direktors.
Vai ar šodienas pieredzi VEF varētu izglābt, vaicāju Bindem. “Bija strauji jāsašaurina ražošana, lai samazinātu izmaksas. Vienīgā, ko būtu bijis vērts saglabāt, – vienotā komunikācijas tehnikas līdzekļu sistēma, kas bija izstrādāta sadarbībā ar SEPP valstīm. Bija palicis kāds pusgads līdz tās ražošanai. Ja tas būtu izdevies, pilnīgi iespējams, situācija būtu citāda. Apgrozāmo līdzekļu nebija, un… varbūt nebija arī tik fanātisku cilvēku. Ar šodienas pieredzi… Droši vien bija jāatsakās no dārgajām vēsturiskajām telpām, jāražo angārā Stopiņu pļavās un jāstrādā nevis masu tirgum, bet ar nišas produktiem. Dažādu veidu mēraparatūra, sporta tablo, medicīnas iekārtas.”
Bindem piekrīt arī Bražis: “Pirmais direktors Tīpainis grāmatā stāsta, kā valsts viņam palīdzēja. Diemžēl man nākas uzskaitīt, ar kādiem tā laika lēmumiem VEF tika likvidēts kā ražošanas uzņēmums. Pats VEF zīmols “Valsts elektroniskā fabrika” spēja iziet cauri okupācijas laikam, bet nespēja – atjaunotās valsts pirmajiem pārbaudījumiem.”
