Sibīrijā dzimušais: Cilvēki maz zina par deportācijām, daudz ko nesaprot 22
Sibīrijā dzimušais Tālis Veismanis kā Rīgas 45. vidusskolas direktors jau aprīļa beigās skolas dziedātājus un dejotājus – 62 skolēnus un 15 skolotājus – vedīs koncertēt uz Krasnojarsku, Abanu un vēl dažām kādreizējām izsūtījuma vietām Sibīrijā. Projekts saucas “Daudz laimes valsts simtgadē latviešiem svešumā”. Pirms 25. marta ar Tāli runājām gan par izsūtījuma vietām, gan to, kādus viņš redz augam savus skolēnus.
Cik gadus esat nostrādājis par pedagogu?
T. Veismanis: Esmu beidzis Mūzikas akadēmijas – toreiz konservatorijas – Kordiriģentu fakultāti; biju viens no pēdējiem Jāņa Ozoliņa audzēkņiem. 1970. gadā sāku strādāt Rīgas 50. vidusskolā. Vēlāk mācīju mūziku Smiltenē.
Mums bija labas attiecības ar profesoru Imantu Kokaru. Kādudien 1984. gadā viņš piezvanīja un teica: “Rīt tev jābūt Cēsīs partijas komitejā, tur mūzikas vidusskolā vajag direktoru.” Vaicāju: kādas Cēsis, kāpēc? Tad viņš mani izlamāja, sacīdams: “Kā vienmēr mēs, latvieši, esam neuzņēmīgi!” Aizbraucu, garu sarunu nebija, man iedeva atslēgas un zīmogu un teica – sāc strādāt! Katru dienu no Smiltenes braucu uz Cēsīm. Skolā strādāja talantīgs pedagogs Andris Vīksna, kura dēls mācījās ceturtajā kursā. Labi mācījās. 1985. gada ziemā Cēsīs notika hokeja sacensības, kur zēni bija pavicinājuši Latvijas karodziņus. Pēc dažām dienām mani izsauca uz drošības komiteju, pratināja un deva uzdevumu puisi atskaitīt no skolas, bet tālāk jau viņi paši tikšot ar jaunekli galā. Es to nedarīju. Puisis skolu pabeidza. To, ka man tas maksāja direktora amatu, sapratu tikai vēlāk.
2013. gadā, kad uz jūsu un dvīņubrāļa Jāņa bērnības zemi Ozjornaju fonds “Sibīrijas bērni” aizveda piemiņas plāksni izsūtītajiem latviešiem, ciema iedzīvotāja atcerējās gan jūs un brāli, gan to, ka jūs tēvs strādājis maizes ceptuvē.
Mani vecāki iepazinās un nodibināja ģimeni Sibīrijā. Māti un tēvu kā bijušos aizsargus no Latvijas izsūtīja 1945. gada janvāra beigās, kad apcietināja “politiskos” – pagastvečus, policistus, bijušos aizsargus. Tēvu deportēja no Jelgavas, mammu no Dobeles rajona Penkules pagasta.
“Politiskos” Sibīrijā ilgi vienā vietā neturēja, ik pēc diviem trim gadiem pārsūtīja no vienas vietas uz otru. Vienīgi tēvs bija ilgāk paturēts tajā “Ozerlaga” ceptuvē, un viņš faktiski izglāba mammai dzīvību. Māte sākumā bija “Irkutslagā”, no kurienes viņa kopā ar likteņbiedriem vairāk nekā 1200 kilometru bija kājām dzīta uz nākamo nometni. Ceptuvē vajadzēja strādnieci, un tad abi iepazinās. Vēlāk māte strādāja meža darbos. Mēs ar brāli piedzimām 1952. gada 6. martā, un pēc gada un trim mēnešiem piedzima māsa. 1956. gadā, kad drīkstējām braukt uz Latviju, mums pretī ieradās mātesmāsa. 27. jūlijā devāmies uz Latviju. Šeit tēvs strādāja rūpnīcā, māte – kolhozā. Visi jau toreiz baidījās, vai nesekos vēl kādas represijas. Māte nomira 1989. gadā. Tēvs sagaidīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, viņš mūžībā aizgāja 1991. gadā. Kad viņam piezvanīja no drošības komitejas, paziņojot “jūs esat reabilitēts”, tēvs smējās: “Vai, cik labi – sen neesat zvanījuši!”
Vai skolēniem esat stāstījis par Sibīrijas laiku?
Protams. Skolā viesojās režisore Dzintra Geka, parādīja filmu par Sibīriju. Šodien cilvēki maz zina par deportācijām, daudz ko nesaprot. Domāju, ka tiem, kuri aizbrauks uz Sibīriju, radikāli mainīsies domāšana attiecībā pret tām represijām, cūcībām, neģēlībām.
Atceroties bērnību Sibīrijā, jāsaka – mazs bērns jau nesaprot, vai ir slikti vai labi, un viņš neprasa vecākiem mandarīnu vai apelsīnu, ko nekad nav redzējis. Priecīgs, ka šķīvī ir kartupelis.
Deportāciju norisei skolas vēstures stundās nav atvēlēts daudz laika, un tad nu no katra skolotāja prasmes un vēlēšanās atkarīgs, cik liela izpratne par četrdesmito gadu notikumiem bērniem būs.
Ja skolotājs ir profesionālis savā vietā, tad audzēkņi zinās par deportācijām, okupācijām, zinās par Pirmo pasaules karu, Franču revolūciju. Bet, ja bieži vien cilvēks nāk uz darbu strādāt “kaut kā”, tad arī būs “kaut kā”.
Kā radās doma vest skolēnus uz Sibīriju koncertēt?
To iecerēju jau agrāk, taču nebija līdzekļu un iespēju. Tās ir milzīgas izmaksas. Desmit tūkstošus eiro projektam piešķīra Rīgas dome. Braucienu finansē gan bērnu vecāki, gan sponsori. Vēlos skolēniem parādīt, kāda ir dzīve Sibīrijā – lai salīdzina, kā klājas bērniem tur, Krasnojarskā. Mūs sagaidīs latviešu biedrība “Dzintars”, palīdzēs ar autobusiem, naktsmītnēm. Ozjornajā atklāsim piemiņas akmeni represētajiem, ko sagādājis vietējais uzņēmējs, un pirms pieciem gadiem aizvesto piemiņas plāksni, kas tur tāpat vien glabājusies.
Bet ne jau mēs vienīgie braucam uz Sibīriju. Februārī norisinājās projekts “Bērni – bērniem”, kurā bērni no Čehijas, Slovākijas, Serbijas brauca cauri Sibīrijai uz Ķīnu.
Atceros, ka 2012. gadā Dzintras Gekas un “Sibīrijas bērnu” ceļojumā Tālo Austrumu pilsētā Blagoveščenskā, apmeklējot novadpētniecības muzeju, tā direktore atvainojās par vēsturiskajām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, kaut pati piederēja pie paaudzes, kas dzimusi tikai sešdesmitajos gados. Tas bija drosmīgs solis, ņemot vērā Krievijas oficiāli propagandēto vēstures izpratni.
Bet paraudzīsimies arī, kāda ir attieksme pašu mājās.
Deportāciju upuru piemiņa taču šeit tiek godināta visaugstākajā līmenī – upuru piemiņas brīži notiek 25. martā un 14. jūnijā, ziedus noliek valsts vadītāji, deputāti, piedalās ārvalstu diplomāti.
Man dažkārt gribētos politiķus iesēdināt lidmašīnā un aizvest uz kādreizējām nometinājuma vietām, parādīt, kā tur dzīvojuši, un kapus, kuros apbedīti deportētie. Varbūt tad politiķi šodien teiktu citādas runas un citādi attiektos pret lietām.
Mani bieži vien šie teikumi no politiķu iepriekš uzrakstītajām runām emocionāli neaizskar, runas šķiet formālas.
Ja raugāmies, kā tiek pieņemti lēmumi, redzam, ka politiķi kaut ko pin, tin… Daudz kas ir tik samudžināts, neīsts.
Kāds ir jūsu viedoklis par čekas maisiem?
Sen vajadzēja atvērt. Cik viegli tad būtu dzīvot gan tiem, kas tur ir iekšā, gan pārējiem. Tagad visi kaut ko par tiem runā, cits uz citu skatās, tin atmiņas atpakaļ – “laikam toreiz tur tas arī bija…” No kā mēs baidāmies? Ja reiz cilvēks tur bijis, tad ir bijis, un viss. Nāciet ārā, parādiet savu gļēvulību! Redz, kā dzīvē notiek – ļaudis kādreiz domāja, ka toreizējais komunisma laiks pastāvēs mūžīgi, ka nebeigsies šīs muļķības, ko toreiz potēja. Bet nebija mūžīgs. Manam tēvam bija viens briesmīgs teiciens: “Dēliņ, tu redzēsi, ka tas viss izjuks kā zirga mēsli ūdenī!” Toreiz domāju – viņš ir traks, šādus vārdus runājot.
Mūsu avīzē nesen bija diskusija par to, ka skolās iznīkst kori.
Nav tā! Mums skolā ir astoņi kori.
Jūsu skolā droši vien ir labāka situācija tāpēc, ka, jau piesakot bērnus, vecāki zina, ka būs iespēja mācīties profesionāli orientētās mūzikas virziena programmās.
Vecāki novērtē, ka mūzika ir ne tikai vaļasprieks, ne tikai izdaiļo dvēseli, bet izdara tik daudz ko ar pašu cilvēkbērna būtību kā neviens cits mākslas veids. Mūzikas klasēs skolotājiem – vai tas būtu matemātikas vai vēstures skolotājs – ir daudz vieglāk strādāt nekā pārējās. Audzēkņi ir radoši, atraisīti.
Līdz devītajai klasei mums proporcija ir tāda – viena parastā klase un divas paralēlklases ar mūzikas virzienu. Daudz palīdz pašvaldības izglītības departaments, un ik nedēļu ir 280 stundas interešu izglītībai – bērni dzied vokālajā ansamblī, sporto, zīmē, nodarbojas keramikas pulciņā.
Mani ļoti kaitina cilvēki, kuri bieži žēlojas, ka te viss esot slikti. Mums Latvijas izglītības sistēma nebūt nav tā sliktākā! Piemēram, ģimene aizbrauc uz Angliju, un tur bērns tiek uzņemts divas klases augstāk, nekā mācījies šeit. Tam noliegumam, paradumam žēloties ir jābeidzas, un tad mēs sāksim kolosāli dzīvot.
Skolotājiem iesaku – mācieties no skolēniem! Viņi bieži vien parāda priekšā, kā jāmāca matemātika, kā jāmāca vēsture. Tikai dažkārt skolotājs ar savām “klapēm” to neredz un nedzird.
Mēdz notikt tā, ka dažs dabū kādu projektu naudu un tad citiem iesaka, kā nu turpmāk mācīsim matemātiku; vēl viens dabūjis projektu, un tad nu būs radošums, atgriezeniskā saite u. tml. Bet ir Dieva nolikti skolotāji, kuri jau sen tā dara. Kad nāks nākamie ieteikumi, kā labāk mācīt, atkal redzēsim, ka viņš jau tieši tā strādā.
Bet cik skolā ir no Dieva noliktu skolotāju?
Maz. Dažkārt par kādu kolēģi iestājas cits pedagogs: “Direktor, gan jau iestrādāsies, būs labi!” Nebūs.
Sev galvenos cilvēku veidojošos spēkus esmu salicis tā: ir Dievs, mīlestība, un tad nāk skolotājs, tēvs un māte. Tēvs paēdina, māte samīļo. Bet skolotājs izdara vairāk.
Ja būtu iespēju, es skolā strādājošās pedagoģes apbērtu ar ordeņiem.
Par ko visvairāk domājat tagad, Lieldienu gaidīšanas laikā?
Tiek pieņemts tik daudz likumu. Vai viens ierindas cilvēks spēj visos orientēties? Bet, ja man ir šie desmit tikumi, kas uzrakstīti stiprās grāmatās, un ja esmu kārtīgs savās domās, vairāk neko nevajag.
Kad 1956. gadā atbraucām no Sibīrijas, katru vakaru, uz ceļiem nometušies, lūdzām Dievu, pateikdamies, ka esam mājās. Kad padomju laikos nevarēja iet baznīcā Latvijā, braucām uz Lietuvu. Cilvēki taču arvien meklē mierinājumu, dvēseles stiprinājumu.
Esmu bijis daudzos ticības meklējumos – Mongolijā, Ķīnā, Dienvidamerikā, esmu arī pabijis pusotru mēnesi dominikāņu klosterī, kaut esmu luterānis, bet tas ir katoļu klosteris. Tur viss notika klusumā, mierā. Tad es pirmo reizi uz tik ilgu laiku biju prom no visiem trokšņiem, drūzmas, no gadu desmitiem krājušās spriedzes. Kad atgriezos no turienes, man vairs neeksistēja tādas emocijas kā apvainošanās. Man var patikt vai nepatikt, ko cits saka, bet neapvainojos. Atbraucu no šī klostera stiprs, neievainojams, nepazemojams.
Kādi ir vērojumi un vēlējumi Latvijas simtgades sakarā?
Jā, vajag svinēt svētkus azartiski – tā, ka visi dzied, dejo, priecājas uz nebēdu. Saklājam garus galdus Brīvības gatvē, piesēžamies, paēdam, uzdzeram, atceramies, kas bijis un aizgājis, taču – otrā rītā sākas darbdiena. Bet nevajag tā, ka šī svinēšana ir pašmērķis un ka nāk publikas priekšā un grozās – re, mēs te tā un tā… Tie svētki notiks. Bet bez daudzu liekas grozīšanās un tukšām runām. Jā, ir Latvija un būs. Bet ar tukšumiem mēs Latviju nepiepildīsim. Es vēlētos, lai ikviens koncerts, ikviena runā, ikviena tikšanās manī ieskandina kādu stīgu.
