6
Lieki neriskēt
Viens nēsā līdzi prāvu kartupeļa izmēra žultsakmeni, kas piepilda visu žultspūsli, cits – pat vairākus simtus sīku akmentiņu. Tie, kuri nav lielāki par pusotru līdz divarpus centimetriem, parasti neizraisa sāpes un aizkuņģa dziedzera bojājumu. Visbīstamākie ir sīki veidojumi, kuri var izslīdēt no žultspūšļa uz kopējo žultsvadu un to nosprostot, izraisot strutainu iekaisumu, strutu dobumus aknās un akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu, kas savukārt mēdz provocēt tā gangrēnu, kad vismaz 40% gadījumu slimnieku neizdodas glābt.
Ja žultsakmeņi nosprostojuši izeju no žultsvada uz divpadsmitpirkstu zarnu un žults nokļuvusi asinīs, cilvēks kļūst dzeltens. Pēc pirmās lēkmes nav nepieciešams uzreiz veikt operāciju, taču, ja tās bieži atkārtojas vai arī ja sūdzību nav, bet pastāv paaugstināts komplikāciju risks, nepieciešama ķirurga palīdzība.
“Gastroenterologi un terapeiti parasti iesaka – ja nav sūdzību, labāk žultsakmeņus neaiztikt. Diemžēl gadās, ka no operācijas atrunātajiem pacientiem sākas stipras lēkmes, kas beidzas ar aizkuņģa dziedzera gangrēnu, un tāpēc viņus nākas zaudēt,” atklāj Sergejs Ļebedkovs.
Nereti profilaktisku operāciju vēlams veikt, ja ir daudz neliela izmēra žultsakmeņu. No tiem vajadzētu atbrīvoties pirms grūtniecības plānošanas, jo mazuļa gaidīšanas laikā prognozējama slimības saasināšanās, taču operācija būs riskanta gan māmiņai, gan mazulim. Labāk no šīs “bagātības” laikus šķirties arī cukura diabēta slimniekiem un cilvēkiem, kuri ilgstoši saņem imūnsupresijas terapiju, jo palielinās iekaisuma risks.
Žultsakmeņi noteikti jāoperē, ja no tiem cieš aizkuņģa dziedzeris, atklāti ātri augoši žultspūšļa polipi, žultspūslī pastiprināti izgulsnējas holesterīns un diagnosticēta žultspūšļa holesteroze, kas palielina žultspūšļa vēža rašanās risku.
Labāk bez slima žultspūšļa
Savulaik ķirurgi mēģināja operēt, saglabājot žultspūsli, taču diemžēl pēc laika izveidojās jauni akmeņi. Tagad par žultsakmeņu ārstēšanas labāko metodi atzīta laparoskopiska holecistektomija, kad pūsli izņem kopā ar akmeņiem pa trim četriem nelieliem caurumiņiem vēderā.
“Cilvēkam nav vajadzīgs slims žultspūslis. Bieži vien tas pirms operācijas vairs nedarbojas, vai arī žultsakmeņi izraisa hronisku infekciju, nelabvēlīgi ietekmējot aknas, žultsvadus, aizkuņģa dziedzeri un zarnas,” dakteris Ļebedkovs aicina neskumt par orgāna zaudējumu.
Organisms žultspūšļa zaudējumam spēj pielāgoties – paplašinās žultsvadu diametrs, un žults padevi uz divpadsmitpirkstu zarnu regulē slēdzējmehānisms starp kopējo žultsvadu un zarnu. Arī pēc tam jārūpējas par žultsakmeņu profilaksi, lai tie neizveidotos žultsvadā.
Laparoskopiska žultspūšļa izņemšana ir minimāla riska operācija, taču, ja ārsts prognozē, ka slimnieks to nepārcietīs, dzīvības glābšanai ir divas iespējas: žultspūšļa drenēšana, kad žultspūslī ieliek caurulīti, lai atsūktu žulti, vai arī akmeņu izņemšana caur aknām vai holecistostomu – mākslīgu žultspūšļa savienojumu ar ādu.
