Monika Zīle: Ēšanas paradumu izvēle kļūst par savdabīgu reliģiju 2
Lai gan jebkuru tīmekļa publikāciju, pirtsslotu aprakstus ieskaitot, neiztrūkstoši papildina anonīmu komentētāju vaimanas par badā mirstošajiem latviešiem, realitātes aina ir pilnīgi pretēja. Nosauciet kaut vienu sevi cienošu masu saziņas līdzekli, kurš mūsdienu Latvijā iztiek bez veselīgas ēšanas sludinātāju forumiem, maltīšu gatavošanas priekšnesumiem un virtuves šoviem. Bārdainajā anekdotē par divām galvenajām padomju sievietes problēmām – kur nopirkt pārtiku un kā notievēt – tagad prasās papildinājums: kā iegādāties vispareizākos produktus, kas nodrošina mūžīgo jaunību. Paškritiski ierindojot sevi resnīšu saimē, kam derētu laba dietologa nodiktēts badināšanas režīms, atļaujos bilst – vēdera piepildīšanas variantiem veltītā milzīgā uzmanība liecina, ka esam ne vien ļoti labi paēduši, bet, atvainojiet, pārrijušies. Jo tā dēvētās veselīgās ēšanas propagandas disputos nav ne miņas no bažām par dienišķās maizes pelnīšanas problēmām. Publika čalo, tērzē un nereti histēriski manifestē modē nākušus ēšanas rituālus, pārbļaujot speciālistu lietišķos ieteikumus turēties pie mērenības. Ar to būtu gana, lai mazinātos regulārās pārēšanās radītās kaites, kas rada slogu veselības aprūpei.
Bez šaubām, virtuvei mūsu ikdienā ir ļoti liela loma. Ēdiens nepieciešams dzīvības procesu uzturēšanai, kopīgas maltītes stiprina tuvinieku saites, pareizi izplānota pārtikas iegāde stabilizē ģimenes budžetu, laimīgas bērnības atmiņām vienmēr piemīt svētku kliņģera smarža. Tajā pašā laikā ikviena cilvēka ēšanas paradumiem piemīt, atļaujos sacīt, kāda intimitātes nokrāsa. Tas izskaidro mājās gatavota ēdiena īpašo garšu un sātīgumu, ko neatrast no sabiedriska ķēķa nākušajos, lai cik precīzi tie atbilstu pārtikas tehnoloģiju standartiem. Tādēļ tik populāra un ļoti augstu vērtēta bija Latvijas pirmās brīvvalsts gados Saulainē izveidotā mājturības skola, ko vairāk zinām ar Kaucmindes nosaukumu, un par interesentu trūkumu nesūdzas arī mūsdienās dažu pašvaldību atbalstītie kulinārijas kursi. Tomēr man šermuļus izraisa acīmredzami psiholoģiski nestabilu cilvēku straujā kāpšana pārtikas produktu šķirošanas tribīnē un daudzgalvainais pūlis, kurš tver un izplata viņu dīvainos padomus. Protams, dažs labs noder biznesā – teiksim, paplašinot no Dienvidamerikas ienākušās kvinojas jeb rīsu balandu sēklu tirdzniecību. Kaut kāda uzturvērtība jau šim produktam ir. Ja skatās uz ekoloģiskās pārtikas veikalu cenrāžiem – apmēram 12 eiro par kilogramu –, tad jau ak un vai! Bet ar ko Andu piekājē augušās nezāles graudiņi labāki par mūsu pašu miežiem? Nu…
Atskatoties daudzmaz pārredzamā pagātnē, jāteic, nav iespējams atrast laika posmu, kad sabiedrība šeit būtu ar tādu kaismi lauzusi šķēpus par ēdiena izvēli. Šķiet, mēs piedzīvojam vēdera uzvaras gājienu – to atelpu, ko devusi mājas soli un sadzīves rūpes atvieglojošu iekārtu izmantošana, cilvēki nesteidz izmantot smadzeņu attīstībai un redzesloka paplašināšanai, bet notriec vāji izglītotu ļautiņu kompānijās, kur pareizā ēdiena meklējumi stipri atgādina sektu darbošanos. Vēlos būt pareizi saprasta – labu veselību uzturoša, enerģiju papildinoša maltīte un eksaltēts ar agaves sīrupu aizdarītas kvinojas putras apdziedājums ir atšķirīgas lietas. Tiesa, ar grūbu biezeņa recepti popularitāti neiegūt…
