Vedekla, bērns un vīramāte kā monstrs: kā saprast mīļotā vīrieša mammu 0
Autore: Aija Rutka
Vīramātes un vedeklas saspringtās attiecības tiek apspriestas ne mazāk kā sievasmātes attiecības ar znotu. Nevienu nepārsteigsi ar frāzi: “Vīramāte mani nevar ciest!”, parasta situācija, kādu ir simtiem. Tomēr ir viens aspekts: vīramāte pēc jūsu abu strīda sāk bubināt un bozties ne tikai uz tevi, bet arī tavu bērnu jeb savu mazbērnu, kurš strīdā nemaz nav bijis iesaistīts. Kādēļ tas notiek un kā rīkoties vedeklai, “Letidor” stāsta ģimenes psiholoģe Anastasija Mena.
Kāpēc vīramātei var rasties nepatika pret mazbērnu
Jauna ģimenes locekļa ierašanās ģimenē ir stress ne tikai viņa vecākiem, bet arī vecmāmiņām un vectētiņiem. Par vīramātes galvenajiem stresa iemesliem var būt:
Viņa negrib būt “veca”. Dažām jaunākām vecmāmiņām ir nepatīkams šis jaunais statuss, jo tas norāda uz viņu vecumu, un mazbērns kļūst it kā atgādinājums par to, ka “vecums nav vairs aiz kalniem”.
Viņa ir greizsirdīga. Droši vien tu pamanīji, ka līdz ar tavu parādīšanos sievas statusā, vīramātei ir radusies trauksme. Kas zina, varbūt viņa ir greizsirdīga? Jā, diemžēl tā mēdz gadīties. Bet tagad vēl uzradies mazbērns, kurš patiešām paņem viņas dēla uzmanību.
Viņa vēlas sāpināt vedeklu, nevis bērnu. Bet vissāpīgāk var nodarīt, izmantojot bērnu. Diemžēl vīramāte nesaprot, ka viņa ievaino ne tikai tevi, bet arī mazo bērnu.
Vēlme sāpināt vedeklu var būt saistīta ar to, ka viņa savulaik ir “nozagusi” dēlu mātei.
Viņa uzskata, ka mazbērni var būt tikai no meitas. Bieži var novērot, ka vīramātes nepieņem dēla bērnus kā savējos. Sieviete deviņus mēnešus mazuli nēsā zem sirds, pēc tam stundām ilgi viņu dzemdē un mēnešiem baro ar krūti – tātad, pēc vīramātes domām, bērni vairāk “pieder” sievietei.
Viņai ir precīzs lomu sadales modelis. Iespējams, tāpat ir uzvedušies viņas radinieki pašas bērnībā: tava vīramāte varbūt ir bijusi tieši tādā pašās situācijā, kā tagad tu, bet varbūt bijusi tā mazbērna lomā, kurš bijis netieši iejaukts pieaugušo strīdos.
Kā uzvesties attiecībās ar vīramāti
Parunā ar bērnu. Ja arī viņš ir pamanījis, ka vecmāmiņas pret viņu attiecas pārmēru stingri un nav tik maiga un mīļa kā pārējie, tad ir vērts ar mazo aprunāties mierīgā tonī. Pasaki, ka “tavai tēva mammai ir tāds specifisks raksturs, bet tu ne pie kā neesi vainīgs”. Ļoti svarīgi bērnam to paskaidrot jau agrīnā bērnībā, lai viņam nesāktu veidoties kādi kompleksi. Īpaši smaga var izveidoties situācija, ja ģimenei nākas dzīvot vienā teritorijā jeb mājoklī.
Mierīgi uzdod jautājumu un klausies, ko tev atbildēs. Lai gan nav izslēgts, ka rezultātā vainīga būsi tieši tu, tāpēc, ka “nekas tamlīdzīgs nemaz nenotiek un tās viss ir tikai tavas izdomas”. Tad noklausies un atbildi: “Nu tad jau labi, tātad, es par velti pārdzīvoju”. Bet ja tev nācies patiešām dzirdēt kaut ko patiešām nopietnu un nepatīkamu ne tikai tavā virzienā, bet arī attiecībā pret bērnu, mierīgi sāc dialogu un noskaņojies uz to, ka ar šādu vecmāmiņu bērnam būs jātiekas reti.
Nekad neaizmirsti par pieklājību. Lai cik grūti tev tas nenāktos, dažreiz patiešām labāk ir paklusēt. Ievelc dziļi elpu, otro reizi, trešo… Atceries, ka bērnam nav jāredz tavi pārdzīvojumi.
Nenoskaņo vīru pret savu mammu. Ieņem pozīciju, ka vīramātes mēdz būt sarežģītas personības un, ka arī viņai var būt sarežģīti.
Jā, pilnīgi iespējams, ka viņai nav taisnība par visiem 100 procentiem, tomēr atstāj vietu domām, ka arī viņu nedaudz var saprast.
Lai dēls viņai mēģina kaut kā palīdzēt. Taču atceries, ka tās ir viņu attiecības, un nekādā gadījumā nevajag rīkot sāncensību ar vīramāti, jo jums abām taču ir pilnīgi citas lomas viena vīrieša dzīvē.
Kā norāda ģimenes psihoterapeite Inna Rezgale, ja vecāki dzīvo kopā ar vecvecākiem vai vecvecāki diendienā iesaistās bērna aprūpē, ir svarīgi, lai abas paaudzes ciena otra viedokli jautājumos, kas saistīti ar bērnu. Vienkāršāk ir tad, ja jaunajiem vecākiem ir pieņemami savu vecāku audzināšanas principi. Ja viņus apmierina, kā reiz tika audzināti, viņi droši var uzticēt bērnu saviem vecākiem.
Stresa apstākļos radušies strīdi, kā arī strīdi par sīkumiem ir saprotami un netraucē uzticēties un cienīt vienam otru. Citādāk ir tad, ja jaunajiem vecākiem nav pieņemams, kā viņus audzināja. Tad, uzticot bērnu vecvecākiem, rodas lielāka spriedze. Savukārt, ja vecvecāki pamāca savus pieaugušos bērnus, viņi tiek noniecināti kā vecāki.
Bērns konfliktus jūt un saprot, līdz ar to viņš var sākt sliktāk uzvesties.
Ja paaudzes nevar vienoties, tad abām pusēm būs problēmas ar bērna disciplīnu.
Strīdus nedrīkst risināt bērna klātbūtnē, jo tas ir galvenais zemūdens akmens, kas rada problēmas, uzsver Rezgale.
Ja tomēr ir kādi nopietni iebildumi, tad jāizvēlas laiks, kad bērna nav klāt un kad ar saviem vecākiem var aprunāties par to, vai iespējams rīkoties citādāk. Sarunu vajag veidot nevis uzbrūkošu, radot nevēlēšanos pēc nākamās tikšanās reizes, bet gan mierīgu un vērstu uz sadarbību.
Protams, bieži vien tieši sievietēm gribas kontrolēt ne tikai savu bērnu, bet arī pārējos iesaistītos. Ja šāda vēlme ir pārāk uzmācīga, ir vērts paskatīties, ko sieviete var sakārtot savā dzīvē.
Skats no otras puses: kad vīramāte ne pie kā nav vainīga
Bet mēdz būt tā, ka vedekla nepareizi iztulko savas vīramātes uzvedību, jo, redz, “sliktas vedeklas” ir sastopamas ne retāk kā “ļaunās vīramātes”.
Viņa ir piemirsusi, kā apieties ar mazulīšiem. Vecmāmiņa “līdz galam nemīl” mazbērnu nepavisam ne jau vedeklas dēļ. Precīzāk izsakoties, rodas priekšstats, ka viņa mazbērnu nemīl, bet patiesībā viņa vairs īsti neatceras vai nezina, kā kontaktēties ar mazu bērnu, tādēļ par to nervozē, bet no malas izskatās, ka viņa bērniņam ir ne pārāk pieķērusies.
Vecmāmiņas stingrība. Omītes mēdz būt dažādas: kāda pastāvīgi smaida un cep pīrāgus, kāda augstskolā pasniedz kodolfiziku un vispār nemīl jokoties. Nav izslēgts, ka tava vīramāte vienkārši ir ļoti stingra pret mazbērnu (un tā ir viņas pieeja bērna audzināšanai), un tādēļ arī var rasties nepareizs priekšstats par viņas attieksmi pret bērnu.
Mazbērna attieksme. Neaizmirstam arī par to, ka pēc jūsu konflikta bērns var pilnībā pieņemt atbalstīt tavu nostāju: viņš pats nelabprāt veido kontaktu ar omi. Un vīramāte, noķerot šīs emocijas, apvainojas uz bērnu.
Tavas personīgās projekcijas. Varbūt, ka tu esi nogurusi no kopā dzīvošanas ar vīramāti (vai viņas biežajām vizītēm) un projicē savu negatīvo attieksmi pret viņu, kas, savukārt, ietekmē omītes savstarpējās attiecības ar mazbērnu. Pamēģini paraudzīties uz situāciju no dažādām pusēm.
Kā uzsver Rezgale, ja konfliktus risinām pareizi, bērns iemācās dzīvot, nevis nosodīt un teikt, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņš gūst pieredzi no katra audzināšanas modeļa un izvēlas savu variantu. Tad nebūs tā, ka bērns visu mūžu staigā viena izmēra zābakos, kas uzvilkti bērnībā un trīsdesmit gados spiež tā, ka galva plīst pušu. Šie mazie zābaciņi ir mūsu uzskati, kas mūs var emocionāli iznīcināt, bet ko nespējam mainīt, ja esam dzīvojuši tikai vienā pareizā pasaulē, kas nav mums piemērota.
