– Jūsu cunftes brāļi un māsas arī mēdz skalot projām stresu un depresiju ar alkoholu, tas pats notiek, piemēram, Amerikā, kur svaigākie dati uzrāda, ka ik gadu pašnāvību izdara apmēram 400 ārstu, kas sirgst ar depresiju, izdegšanas sindromu vai nododas kādam netikumam. 20
– Ārstu izdegšana un ārkārtīga liela nervu slodze nav tikai mūsdienu parādība. Atceros to laiku, kad strādāju Preiļos un kad man bija daudz pacientu poliklīnikā, slimnīcā, bija jāapkalpo liels iecirknis – ap 50 cilvēku, pie kuriem bija jābrauc izsaukumos. Četras piecas reizes mēnesī dežurēju pa naktīm, gāju apraudzīt bērnus uz silīti… Ārstam nekad nav bijusi viegla dzīve, ja viņš vēlējās labi strādāt, nevis darīt pa virsu, daudz ko neņemot galvā. Es uzskatu, ka šodien ir līdzīgi, kā bija agrāk.
– Vai jūs par bēgļiem, kas būs jāuzņem arī Latvijai, nemaz nesatraucaties?
– Viņi tāpat kā mēs ir cilvēki, un viņiem jāpalīdz, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņu jau Latvijā nebūs bariem. Mūsu valsts ir izturējusi milzīgu cilvēku izvešanu un izturēs arī bēgļu ievešanu. Padomju laikā Latvijā no kaimiņvalstīm iebrauca tuvu miljonam “bēgļu”, un mēs izturējām, paliekot latvieši par spīti visam. Putins satraucies, ka sabrukusi PSRS un ka daudz krievu dzīvo ārpus Krievijas robežas. Es tam piekrītu – tā ir nelaime, bet, ja man būtu iespēja ar viņu aprunāties, pavaicātu: kas viņus veda ārā no Krievijas? Latvieši, lietuvieši, igauņi? Viņi meklēja vieglāku dzīvi un nebija nācijas labākie pārstāvji.
– Laimdotas Straujumas valdībai nupat apritēja darba gads. Viens no aktīvākajiem ministriem šajā Ministru kabinetā ir Guntis Belēvičs. Jūs savā laikā bijāt galvenais terapeits, tātad sadarbojāties ar ministriju un pārzinājāt nomenklatūru. Vai ir kaut kas tāds, ko cerat sagaidīt no veselības ministra?
– Es tur nejaucos un no malas nekādas gudrības negrasos pasniegt.
Kādreiz vēl padomju laikos bija tāds diezgan nejauks veselības ministrs Vilhelms Kaņeps, viens no retajiem cilvēkiem, kura klātbūtnē es nejutos omulīgi, kaut gan pēc dabas neesmu bailīgs. Reizi gadā ministrijā tika rīkotas galveno ārstu dienas, kur pulcējās vadošie ārsti gan no Liepājas, Valmieras, Rēzeknes, Jelgavas… Kaņeps bija šahists, un galvenie ārsti, tēlaini runājot, bija naži, kuri amatā nevarēja nokļūt bez Kaņepa ziņas. Ministrs saprata, ka bez šiem cilvēkiem viņš neko nespēs panākt. Galvenie ārsti bija tāda kā bufera zona starp ministriju un ierēdņiem.
Es no sirds apsveicu Ārstu biedrības nodibināšanu, jo uzskatīju, ka vajag kādu progresīvu ārstu organizāciju, kas varētu būt kā starpnieks starp mediķiem un ierēdņiem. Jauni cilvēki rūpēsies par ārstniecības darba kvalitāti, ārstu profesionālā līmeņa celšanu, palīdzēs cilvēkiem, aizsargās ārstus… Teikšu atklāti – esmu vīlies.
– Kaut esat ļoti noslogots, bet tomēr – vai jums ir vēl kāds nodoms, ko neesat paveicis, bet ļoti gribētos izdarīt?
– Gribu, tiekoties ar cilvēkiem reģionos, turpināt tautas izglītošanu, kā nodzīvot ilgi un laimīgi. Cilvēki pēc sarunām ar mani sāk pārvērtēt savus ieradumus, jo uzticas tiem, kas spēj pārliecināt un strādā godīgi. Es stāstu tikai to, ko esmu uzzinājis no pasaulē pieejamajiem pētījumiem un no tajos iegūtajiem datiem. Ja zinu, ka attiecīgais pieņēmums pasaulē nav pierādīts, tad par to pastāstu, lai cilvēki akli neticētu dažādām reklāmām. Nemaldinu cilvēkus ar kaut kādu krila eļļu, kas pagarinās dzīvi.
– Ļoti daudzus cilvēkus jūs tagad apbēdināsiet, jo viņi ir aizrāvušies ar uztura bagātinātājiem kā tādiem brīnumlīdzekļiem.
– Atnāciet pie manis, un es jums iedošu ūdeni, iestāstot, ka tas ļoti palīdz pret daudzām kaitēm. Placebo ietekmei ir liels spēks. Vēl pasaulē nav radīts preparāts ne no koraļļiem, ne vaļa ūsām, nedz izvilkts no Francijas smiltīm, kuru, ilgstoši lietojot, tiktu paildzināts mūžs.
– Jūs pats dzerat kādus vitamīnus možumam?
– Veselam cilvēkam tas nav vajadzīgs. Protams, ja ārsts liek tos dzert, tad ir jādzer. Bet, ja daudz staigā, paskrien un normāli ēd, pēc vitamīniem nav vajadzības.
