Vecums mīkstpēdiņiem nav domāts. Saruna ar Anatoliju Danilānu 20
Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidents, ārsts Anatolijs Danilāns kā vienmēr ir formā, un nupat klajā nākusi viņa grāmata “Kā nodzīvot ilgi un laimīgi”.
– Ja jūs tagad atpūstos pēc daudziem spraiga darba gadiem, vai varētu izdzīvot no pensijas?
A. Danilāns: – Droši vien varētu, jo man nav lielu prasību. Tiesa, naudas nebūtu tik daudz, lai ēstu restorānos, arī pa pasauli nevarētu atļauties braukāt, ja nu vienīgi uz kādām lētākām valstīm. Bet ne jau tādēļ es strādāju – uz darbu eju ar prieku, jo man patīk lasīt lekcijas studentiem, izglītot pacientus… Darba temps gan kļuvis nedaudz lēnāks, bet es uzskatu, ka vecums mīkstpēdiņiem nav domāts.
– Kā jūs raksturotu pašreizējo veselības aprūpes stāvokli? Vai tā dzīvošana bada maizē kaut kādā veidā attiecas arī uz jums?
– Te ir divi dažādi punkti. Viens ir tas, ka no kopējā valsts budžeta medicīnai tiek iedalīts par maz. Lai pacients varētu saņemt visu, kas nepieciešams viņa ārstēšanai, naudai jābūt vairāk. Taču jāņem vērā tas, ka tie relatīvi nelielie līdzekļi, kas piešķirti medicīnai, netiek izmantoti racionāli. Man ir daudz tādu piemēru. Piemēram, zinu vienu sieviņu, kurai bija uztaisītas 62 kolonoskopijas, lai izmeklētu resno zarnu. Senioriem gan vajadzētu vismaz vienu reizi, nevis desmitiem reižu gadā šo procedūru veikt, lai pārbaudītu, vai resnajā zarnā nav ieperinājies audzējs. Vēzis jau neaug zarnā, bet mēs bieži atrodam polipus, ko noņemam, veicot kolonoskopiju, un līdz ar to krasi mazinās vēža risks. Sarunās ar ārstu pašam vajadzētu lūgt profilaktiski norīkot uz šo procedūru. Īpaši, ja tuviniekiem ir bijis resnās zarnas audzējs.
– Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka seniori virs 65 gadu vecuma ar katru gadu jūtoties arvien labāk…
– Neuzskatu, ka aptauju rezultāti vienmēr ir objektīvi. Gan jau drusciņ jūtas labāk, un tā ir pozitīva tendence.
Esmu izbraukājis gandrīz visu Latviju, ticies ar daudziem cilvēkiem un centies viņus noskaņot pozitīvā virzienā, ne tikai uz vaidēšanu, ka valdība ir slikta un netrūkst vēl citu ķibeļu. Tāpēc man ir prieks, ka ir šie visnotaļ pozitīvie dati par senioriem, kuriem arī droši vien ir visādas klapatas. Bet svarīgi, kā cilvēks tās uztver – ar raudāšanu vai smaidu. Pat zinātnieki pierādījuši, ka tiem cilvēkiem, kuri redz negācijas vien, stipri lielāka kļuvusi tā smadzeņu daļa, kas atbild par sliktu garastāvokli. Ja cilvēks visu mūžu ir negatīvi noskaņots, šī smadzeņu daļa ātrāk uzķer negatīvās emocijas. Bet daudzi tomēr spēj nepatikšanas pabīdīt malā, un viņi, lūk, dzīvos labāk pat tad, ja materiālie apstākļi nekļūs labāki.
