Bauskas novada literātu apvienības biedru vidū ir daudz senioru 0
Bauskas novada literātu apvienība “Akmeņi zied” šoruden nosvinēja savu piecdesmit gadu jubileju. Tā apvieno rakstniekus un dzejniekus, no kuriem liela daļa jau sasniegusi pensijas vecumu, bet apvienības Rakstīšanas svētdienas skolā vairāki seniori tikai sper pirmos soļus dzejas un prozas pasaulē. “Jaunībā dzeja ir nenobriedusi, bet vecumā tai tiek pievienota laba deva veselīga cinisma,” saka svētdienas skolas vadītāja Sandra Cīrule. Viņa ir pārliecināta, ka radošām izpausmēm nav vecuma ierobežojuma.
Laiks pārdomām un meditācijai
“Varu teikt, ka šis ir laimīgākais periods manā dzīvē, jo ir daudz brīva laika domāšanai, meditācijai, tādēļ gandrīz katru nakti rodas pa dzejolim. Es bez tā nevaru, jo rakstīšana sagādā man milzīgu prieku,” – tā gadus kopš aiziešanas pensijā raksturo dzejniece Ināra Druva (73), kas kopā ar meitu un viņas ģimeni dzīvo Mežotnē un jau četrdesmit gadus ir aktīva Bauskas literātu apvienības biedre. Viņas dzejoļi publicēti gan atsevišķās grāmatās, no kurām viena izdota Latvijā, bet otra – Briselē, gan arī visos apvienības biedru kopīgos dzejoļu krājumos, arī jaunākajā “Sirds dzirde”, kas iznāca šogad.
“Teic, ka dzejniekam vajag daudz ciešanu, ka tas palīdzot. Manā dzīvē nelaimju patiešām nav trūcis. Neskatoties uz manu slimību buķeti – man ir bijuši divi infarkti, asinsvados ielikti divi stenti, jau trīs gadus slimoju ar krūts vēzi, ko nevar operēt slimās sirds un nieru dēļ, tomēr esmu priecīga, cenšos jokot un par savām daudzajām slimībām nedomāju. Tas man nav interesanti,” saka sirmā dzejniece. Viņas dzejoļi ir tāda kā dienasgrāmata, kurā tiek piefiksēts viss, kas viņu dzīvē ir piemeklējis. Dzīves pieredze, arī skarbā, Inārai Druvai netraucē, tieši otrādi – piešķir viņas dzejoļiem, tāpat kā labām smaržām, īpašu sirds noti.
Apmēram simt viņas dzejoļu kļuvuši par dziesmu tekstiem, divdesmit melodiju radījusi pati dzejoļu autore. Dažas no Ināras Druvas dziesmām izpildījusi dziedātāja Rita Trence. “Reizēm melodijas vienkārši atnāk kopā ar tekstu. Nepazīstu notis, tādēļ tās nepierakstu. Mūzika vienkārši skan manā galvā,” viņa stāsta.
Pensionārei ļoti patīk arī fotografēt. Visi viņai dāvātie ziedi ar digitālās fotokameras palīdzību tiek iemūžināti, bet to attēls ar pateicības vārdiem nosūtīts ziedu dāvinātājam. Arī svētkos viņa draugiem sūta tikai savas fotografētās kartītes, kurās reizēm iekļūst arī kāds no viņas trim kaķiem.
“Latvijai veļas pāri radošuma vilnis. Arī mūsu apvienības biedru vidū ir vairāki vecāka gadagājuma cilvēki, kas tikai tagad sākuši rakstīt dzeju, jo sapratuši, ka tā ir vēl viena iespēja kaut ko pateikt,” novērojusi baušķeniece Inta Baltgalve (63), kuras dzejoļi regulāri tiek publicēti gan vietējā laikrakstā, gan Bauskas literātu apvienības dzejoļu krājumos. Dzeja, viņasprāt, ir pieslēgšanās informācijas laukam, ko aizņemtības dēļ pati var atļauties visai reti. To var arī saprast, jo izaudzināti četri bērni un pieci mazbērni, turklāt dzejniece joprojām turpina strādāt Bauskas novada sociālajā dienestā.
Sociālais darbs dzejnieci nenomāc, lai gan ikdienā lielākoties nākas sastapties ar bēdīgiem un dusmīgiem cilvēkiem. “Ļoti svarīgi, kā ar viņiem runā. Vienkārši jāizlādē sliktā enerģija. Arī dzeja taču dara to pašu. Vārdu sakot, ieviešu dzeju dzīvē,” ar humoru viņa raksturo savu ikdienas darbu.
Viņa uzskata dzejoļus par mirkļu momentuzņēmumiem, kuri katrā dzīves posmā ir atšķirīgi, jo arī cilvēks gadu gaitā ir mainījies – nobriedis, uzkrājis dzīves pieredzi. Tādēļ viņu uzjautrina pensijas vecuma dzejnieces, kas raksta par mīlestību gluži tāpat kā jaunībā. “Protams, arī seniors var iemīlēties, bet tad arī tā jāraksta – atbilstoši gadiem,” viņa saka.
Intai Baltgalvei ir arī daži sapņi, kurus ļoti vēlas piepildīt, piemēram, dramatizēt vienu no Stīvena Kinga romāniem, uzrakstīt lugu un grāmatu, kas veltīta ievērojamiem Bauskas kultūras un mākslas darbiniekiem. Viņas pašas šā brīža moto skan: “Šodien ir pati labākā diena no tām, kuras man atlikušas, jo es varu strādāt, palīdzēt citiem, pasmieties par sevi un uzrakstīt kādu dzejolīti.”
Fakti
Bauskas novada literātu apvienība “Akmeņi zied” darbojas kopš 1963. gada.
Apvienībai ir sava Rakstīšanas svētdienas skola, kur autori izkopj savu meistarību.
Apvienībā ir 20 – 30 dalībnieki, no kuriem lielākā daļa ir seniori.
Šogad iznācis apvienības biedru trešais dzejas krājums “Sirds dzirde”.
VIEDOKLIS
Bauskas novada literātu apvienības Rakstīšanas svētdienas skolas vadītāja Sandra Cīrule: “Dzeja ir intīmākais un personiskākais literatūras žanrs, kas vairāk prasa sirds nekā prāta klātbūtni. Jauno rakstītāju uzdotie jautājumi vairāk vai mazāk ir līdzīgi: vai mīlestībā ir dzīves jēga? Kādēļ es dzīvoju? Kas es esmu? Tad nāk ikdiena: dzimst un aug bērni, darbs prasa savu, šie jautājumi vairs nav tik asi, un skaidrojums nav īpaši nepieciešams. Mūža otrajā pusē, kad karstie jautājumi izdeguši, klāt nākušas laika sniegtās priekšrocības – pieredze un apcere, dzejai savu burvību piešķir atļaušanās beidzot būt tam, kas esi, kā arī sapratne par to, ka, izejot cilvēkos, jāvelk goda drānas, proti – ja savu iekšējo pasauli rādi sabiedrībai, tai jābūt sapostai: skatāmai, klausāmai, lasāmai. Gados vecākie dzejotāji pie tā strādā apzināti un rūpīgi aiz cieņas pret saviem lasītājiem.”
