Vecumdienas pansionātā – par vai pret? Ekspertu padomi, kas atvieglos izvēli 0
Sabiedrībai novecojot, pieaugušie bērni arvien biežāk sastopas ar vecāku nevarību, slimībām, nespēju sevi aprūpēt. Kamēr pārtikušajās zemēs ierasti ir uzticēt nespēcīgos tuviniekus profesionāliem kopējiem, Latvijā savus mīļos joprojām bieži aprūpējam mājās.
Iemesli ir dažādi – iestādēs trūkst brīvu vietu, nav naudas, bet bieži izvēli diktē vainas sajūta, bailes no sabiedrības nosodījuma. Negribas būt “sliktam bērnam”, kas, kā pasakā, savus vecīšus aizved ragaviņās uz mežu un pamet.
Kā dzīvi aprūpes iestādē uzlūkot kā iespēju – no gaišās puses? Kādas ir priekšrocības un bažas, ar ko jārēķinās tuviniekiem un vecajam cilvēkam, izlemjot par labu mūža nogalei aprūpes iestādē?
Rīgā rindā gaida teju 300 sirmgalvju
Attīstoties medicīnas aprūpei, augot labklājībai, cilvēki visā pasaulē dzīvo arvien ilgāk. 2018. gadā gandrīz piektdaļa jeb 19 % Eiropas Savienības iedzīvotāju bija 65 vai vairāk gadus veci, bet vidējais mūža ilgums ES valstīs sasniedzis 80,9 gadus, atklāj Eurostat dati. Tāpēc jautājums par nevarīgo tuvinieku aprūpi mūža nogalē kļūst arvien aktuālāks.
Arī Latvijā pieprasījums pēc ilgstošas sociālās aprūpes iestādēm veciem cilvēkiem pēdējos gados arvien pieaug.
“Katru dienu zvana kāds un interesējas par iespēju nodot tuvinieku aprūpē. Situācijas ir ļoti dažādas – daudzi mūsu iemītnieki Latvijā ir palikuši vieni, jo bērni un mazbērni dzīvo, mācās vai strādā ārpus Latvijas. Citiem dzīvot mājās kļūst neiespējami, jo dažādu hronisku slimību rezultātā cilvēks pats par sevi parūpēties vairs nespēj, piemēram, pēc insulta, kritiena, lūzuma,” stāstaRīgas sociālās aprūpes centra “Mežciems” direktore Solvita Rudoviča.
Tieši Rīgā rindas uz aprūpi ir vislielākās – 2018. gada nogalē galvaspilsētā savu vietu aprūpes centrā gaidīja 273 sirmgalvji, bet kopumā rindas reģistrētas sešās pašvaldībās, liecina Labklājības ministrijas dati. Pašvaldību un citu organizāciju sociālās aprūpes centros, kas apkalpo vecus cilvēkus un personas ar invaliditāti, pilngadīgo iemītnieku skaits pēdējo trīs gadu laikā audzis par vairāk nekā tūkstoti (2016. – 2018. gads). Kopumā veco ļaužu aprūpes iestādēs uzturas 7192 cilvēku.
Jāņem vērā, ka vieta pašvaldības pansionātā netiek piedāvāta pēc pirmā pieprasījuma. Ja cilvēkam nosaka būtiskus pašaprūpes ierobežojumus, palīdzību vispirms nodrošina dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, piemēram, dienas aprūpes centrā. Tikai tad, ja ar to nepietiek un vajadzīga 24 stundu aprūpe vai noteikts smagākais – 3. vai 4. aprūpes līmenis, var meklēt vietu ilgstošas sociālās aprūpes iestādē atbilstoši dzīvesvietai, skaidro Elvīra Grabovska, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte.
Aprūpe mājās – smags darbs, kas ne visiem pa spēkam
Izrādās, katrā desmitajā Latvijas ģimenē ir cilvēks, kam ilgstošu veselības problēmu dēļ nepieciešama mājas aprūpe, bet profesionālus veselības vai sociālās aprūpes pakalpojumus mājās saņem tikai neliela daļa jeb 15% šādu mājsaimniecību, atklāj Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Tuviniekiem, kas uzņemas veco cilvēku kopšanu, tas bieži nozīmē smagu, atbildīgu darbu 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. To var pavadīt hronisks nogurums, izdegšana, pat depresija. Meklēt palīdzību tuvinieku aprūpē šādā situācijā nav nekas nosodāms, bet atbildīga rīcība gan kopēja, gan paša tuvinieka labā, stāsta Alda, aprūpes speciāliste ar septiņu gadu pieredzi šajā grūtajā darbā. Vecu cilvēku aprūpi veicot bez specifiskām zināšanām, pašu spēkiem vai algojot neprofesionālu kopēju, sekas var būt ļoti smagas.
“Vecu cilvēku aprūpe nav tikai ēdiens, siltums un tīra veļa.
Ir neskaitāmas nianses kopšanā, kuras, neņemot vērā, var veidoties būtiskas veselības problēmas – slimības saasinājums, izgulējumi, pakrišana, lūzumi, kā rezultātā cilvēks no salīdzinoši viegli kopjama kļūst par gulošu un pilnībā aprūpējamu,” brīdina aprūpes speciāliste.
Nepareiza aprūpe var izraisīt arī kopēja fiziskās veselības problēmas. Cilāt mazkustīgu slimnieku, lai neveidotos izgulējumi, ikdienā apmazgāt, mainīt autiņbiksītes, palīdzēt nokārtoties prasa lielu fizisku piepūli.
Ja vecais cilvēks pavada dienas vientulībā un pats sevi aprūpēt nespēj, bieži saasinās arī emocionālās problēmas. Pār radinieku galvām var tikt izgāztas diendienā krātās negatīvās emocijas – dusmas, aizkaitinājums, izskanēt nebeidzami pārmetumi, rīkoti skandāli. Bieži tam pamatā ir arī garīga rakstura traucējumi, piemēram, demence u.c.
Kā izvēlēties aprūpes iestādi?
Aprūpes centri ir ļoti dažādi, atšķiras tajos valdošā noskaņa, kas ietekmē arī aprūpes centru iemītnieku labsajūtu. Kā izvēlēties piemērotāko iestādi un kam pievērst uzmanību? Kā uzsver S. Rudoviča, katram tuviniekam pie lēmuma jānonāk pašam, lai nebūtu iemesls kādam pārmest savu izvēli.
“Iesaku pašiem aizbraukt apskatīties izvēlēto aprūpes centru, tikties ar darbiniekiem, iepazīties ar dzīves apstākļiem, izjust atmosfēru, kā arī vizuāli novērtēt aprūpes centra telpas, inventāru, infrastruktūru. Cilvēki ir dažādi – vienam patīk pilsēta, citam lauki, viens grib dzīvot istabā viens, cits lielākā kompānijā. Galvenie kritēriji ir laba aprūpe, apmierināts klients un pozitīva, cieņpilna aprūpes personāla attieksme,” uzsver S. Rudoviča.
Cik tas maksā?
Pašvaldību sociālās aprūpes centros vidējā maksa 2018. gadā bija 586 eiro mēnesī, zina Labklājības ministrija. No šī gada janvāra 85% no klienta pensijas un piemaksām paliek aprūpes centra rīcībā, bet starpību sedz piederīgie (izņemot Rīgas un Tukuma pašvaldībās).
Ja tuvinieki pēc materiālā stāvokļa izvērtēšanas izmaksas nevar segt, apmaksu veic pašvaldība. Privātos pansionātos izmaksas ir ievērojami augstākas un var sasniegt 1000 un vairāk eiro mēnesī atkarībā no pakalpojumu klāsta, visas izmaksas sedz iemītnieks un/vai tuvinieki.
Dzīve pansionātā
Ieguvumi
• Aprūpes centri būtiski atslogo piederīgos, ļauj viņiem turpināt ierastās ikdienas aktivitātes, darba attiecības.
• Profesionāla pieeja tuvinieka aprūpē – prasmes darbam ar konkrētās diagnozes, vecuma cilvēkiem, izpratne par viņu vajadzībām.
• Uzraudzība (īpaši būtiska personām ar uzvedības un garīga rakstura traucējumiem).
• Speciālais aprīkojums, inventārs (pacēlāji, funkcionālās gultas, dušas, barošanas galdi, vannas u.c.).
• Pielāgota vide personām ar funkcionāliem traucējumiem (lifti, uzbrauktuves, automātiski veramās durvis, roku balsti u.c.).
• Vecajam cilvēkam tiek dota iespēja būt sociāli aktīvam, iepazīties ar citiem iestādes iemītniekiem, lietot TV, izmantot internetu, galda spēles, piedalīties pastaigās un tematiskos vakaros, svinēt svētkus. Var runāt par kvalitatīvu dzīves turpinājumu, jo visa sociālā aprūpē ir vērsta uz cilvēka labsajūtu.
Ēnas puses
• Aprūpes personāla trūkums, tāpēc iemītnieki ne vienmēr var saņemt vajadzīgo uzmanību un aprūpi.
• Aprūpes personāla nekonkurētspējīgais atalgojums, nepietiekamas sociālās garantijas, zems profesijas prestižs.
• Gados veciem cilvēkiem ir grūti adaptēties citā vidē.
• Vecā cilvēka nespēja pieņemt ievietošanu aprūpes iestādē var veicināt izolētību, atteikšanos no aprūpes un līdz ar to – nomāktību, depresiju, veselības stāvokļa pasliktināšanos.
Kā tuvinieki var palīdzēt?
Lēmums par ievietošanu iestādē ar tuvinieku ir detalizēti jāapspriež, pie šīs domas viņš jāpieradina pakāpeniski, izstāstot iemeslus, ieguvumus, to, kas sagaida jaunajā dzīves vietā, kā mainīsies ikdiena.
Ir tikai normāli, ja pirmās emocijas būs rūgtums, noliegums, bet ar pozitīvu attieksmi, skaidrošanu šo attieksmi daudzos gadījumos var mainīt.
Lai palīdzētu vecajam cilvēkam pieņemt jauno situāciju un pansionātā viņš justos pēc iespējas labāk, vissvarīgākais ir tuvinieku atbalsts, pozitīva attieksme, vēlme sadarboties ar personālu.
Apciemojot savu piederīgo, tuvinieki var iesaistīties aprūpē un turpināt kopīgi darīt daudz labu lietu – iziet kopīgi ar savu senioru svaigā gaisā, parunāties, pārrunāt aktuālākos notikumus, kopā svinēt svētkus u.c. Piederīgo apciemojumi rada pozitīvu noskaņojumu visiem centra iemītniekiem, kā arī ļauj saglabāt saiti ar ģimenes locekļiem.
Attieksme kļūst pozitīvāka
Kā uzskata S. Rudoviča, aizspriedumi pret veco ļaužu aprūpes iestādēm ir bijuši un būs visos laikos, taču viņa ir pārliecināta, ka arī Latvijā attieksme pret aprūpes iestādēm palēnām mainās uz pozitīvo pusi.
“Attīstās brīvprātīgo kustība, cilvēki bieži aprūpes iestādēm ziedo naudu, laiku, gatavo dāvanas Ziemassvētkos, piesakās par brīvprātīgajiem,” stāsta S. Rudoviča.
“Atnākot ciemos, vienmēr gribas redzēt smaidu, prieku vecā tēva vai mātes sejā. Taču negaidiet, ka tas notiks vienmēr. Ir jāspēj pieņemt, ka gados vecākajai paaudzei pārmaiņas var būt ļoti grūtas. Labākā rīcība ir uzklausīt, mierināt, pēc iespējas biežāk apciemot un pavadīt laiku kopā. Visas bažas un šaubas pazudīs, ja būsiet iesaistīts un klātesošs,” iesaka aprūpes speciāliste. Par šo un citām tēmām vairāk lasi blogā zeltapieredze.lv.
