Vecuma nogurdinātie. Maija Svarinska recenzē izrādi “Vēlā mīla” JRT 0
Izrāde “Vēlā mīla” (tās iepriekšējais nosaukums “Vēlie kaimiņi”) radās 2009. gadā, kad režisors Alvis Hermanis to iestudēja Minhenes Kamerteātrī. Uzveduma dzimšanas vieta, domāju, daudzējādā ziņā noteica dramaturģiskā materiāla izvēli, proti, pasaulē plaši izdaudzinātajā vācu pilsētā vārds tiek dots ievērojamam ebreju rakstniekam un dramaturgam Īzakam Baševisam Zingeram, kurš divos stāstos vēsta par saviem tautiešiem, kuri, tāpat kā viņš pats, izbēguši no nacistu tvēriena uz Ameriku.
Kad “Vēlie kaimiņi” parādījās uz skatuves, bija pagājuši jau pieci gadi, kopš autors aizgājis mūžībā, un tas šim uzvedumam piešķīra vēl jo īpašu viņa tautas gaišās piemiņas auru.
Ne jau nejauši izrāde tika spēlēta gadiem ilgi, un aktieri no sirds pateicās režisoram par kopdarbu, jo šis iestudējums bija kā brīnišķīgs reveranss vienlaikus gan pagātnei, gan tagadnei.
Atceros, ka par to domāju, kad 2014. gadā Rīgā Alvja Hermaņa radošās nedēļas pasākumu ietvarā skatījos “Vēlos kaimiņus”, un tieši ar šo pārliecību centos sevī apslāpēt garlaicības čukstu. Visu uzmanību koncentrēju uz divu izcilu aktieru Barbaras Nusses un Andrē Junga darbu, taču manu rimtumu laiku pa laikam uzjundīja samiernieciskuma dumpis: sak,
kādēļ tik ilgi skatīties skumjajā vecu cilvēku aiziešanā.
Jā, Hermanis ir klasiskā teatrālā vēstījuma meistars. Viņš taču pats ir atklājis un apguvis tik daudz jauna, kālab tad šis atkārtojums? Kaut gan, kā jau teicu, sapratu, ka pamatu pamatos tas ir patiesi dziļš vērīgums pret ebreju tautu un tās kultūru.
Tagad šis materiāls ar jaunu nosaukumu “Vēlā mīla” ir iestudēts uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Īstenu atbildi uz jautājumu “kāpēc?” nezinu. Diezin vai te tika domāts par ebreju likteņa kontekstu.
Drīzāk tas ir ašs izrādes pārcēlums no teātra teātrī, gūstot iespēju ar interesantu darbu iepriecināt divus aktierus.
Kā zināms, pat scenogrāfija gandrīz precīzi saglabāta, par ko vienā no televīzijas raidījumiem atklāti stāstīja izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale. Cik atceros no 2014. gadā redzētā, atbilstīgi skatuves iekārtojumam arī mizanscēnas tikpat kā nav mainītas.
Kopumā ņemot, daudzi no tiem skatītājiem, kas izrādi bija redzējuši pirms pieciem gadiem, vēroja atpazīstamo.
Tieši tādēļ visa uzmanība tiek pievērsta aktieriem.
Regīnai Razumai un Gundaram Āboliņam patiesi ir dota iespēja izbaudīt prieku, veidojot tēlus.
Nesalīdzināšu viņu veikumu ar vācu kolēģu darbu, teikšu tikai: jau minētajā 2014. gadā G. Āboliņš uzsvēra, ka gribot līdzināties Andrē Jungam (TV, 2014/1). Domāju, ka viņam tas ir izdevies pārpārēm. Tapuši aizkustinoši vecu ebreju tēli, kādus šķietami mēs paši būtu varējuši kādreiz satikt.
Pirmo večuku mēs redzam viņa istabā, kas noformēta pagājušā gadsimta 50. gadu stilā. Harijs ir tikko pamodies, izveļas no dīvāna un aiztipina uz tualeti. Ūdeņu strūklas aizburbuļo, varonis atgriežas istabā un atkal ieriktējas uz dīvāna. Bet drīz vien pods atkal vilina pie sevis, un visu procesu vērojam no jauna.
Tādu caurskrējienu nav maz, jo problēmas ar prostatu rada nopietnus kreņķus, tādēļ tai tiek pievērsta liela uzmanība kā darbībā, tā tekstā. Jā, Īzaks Baševiss Zingers ir pārliecināts, ka “cilvēka seksuālie orgāni ir visjūtīgākie” un “izsaka vairāk cilvēka dvēseli nekā jebkura cita ķermeņa daļa” (JRT programmiņa “Vēlā mīla”).
Tātad visai liela uzmanība tā vai citādi tiek pievērsta šiem orgāniem. Redzēt jūs neredzat, bet jūs tos vai par tiem dzirdat. Ja apnīk, var, piemēram, vērot, vai vienmēr aktieris Āboliņš atceras, ka viņa varonim trīc kāja, pieceļoties no gultas vai krēsla. Jā, vienmēr.
Visas vecuma radītās fiziskās problēmas ir apstrādātas nevainojami.
Tikpat dziļa ir iejušanās Harija dvēseles pārdzīvojumos un atmiņā. Tomēr laiku pa laikam arī tas apnīk. Kāpēc? Vai tas ir vecišķās dzīves monotonums, kurā pats varonis brīžiem sajūtas kā svešķermenis?
Labi, ka Harijam nāk talkā popkorns vai animācijas filmu sižetiņi. Bet mums? Acīmredzami uz to visu jānoraugās ar īpašu līdzjūtību vai vienkārši jāļaujas atbrīvojošam vērojumam, sak, ko tik Gundars Āboliņš nedabū gatavu.
Tad tu ieskaties vecuma tēlā, mēģinot saprast, kāpēc tas nogurdina.
Varbūt tāpēc, ka cilvēkos lielākoties pazūd indivīda būtība? Bet vai ir kaut kas tāds, ko nevar atņemt? Nevar atņemt to sklerozes neskarto patību, kas ir īpaša Dieva dāvana un kas, iespējams, arī ir mīlestības aicinājums.
Kad uz skatuves parādās Etele Brokele, Āboliņa Harijs patiešām atdzīvojas. Lielisks aktrises Regīnas Razumas darbs. Viņas Etele ir jaunāka par Hariju, kuram ir teju jau 89 gadi. Stalta sieviete augstpapēžu kurpēs, iespīlēta krāšņā kleitā, ar izsmalcinātu frizūru un lielām saulesbrillēm. Citiem vārdiem sakot, eleganta persona, kas turklāt arī eleganti smēķē.
Viņa uzaicina Hariju uz pusdienām savās mājās un, ja nemelo, ir bagāta, tāpat kā viņš, un tāpat arī ir palikusi viena, bet aizgājušais vīrs no viņsaules nemitīgi sauc. Ne jau nejauši šī sieviete desmit gadus bijusi psihiatriskajā slimnīcā.
Bet, lūk, tagad ir vēlme no jauna apprecēties, nodzīvot vēl ilgum ilgus gadus. R. Razumai ir sarežģīta loma, jo viņas varone, pati to nemaz negribēdama, visu laiku spēlē. Dvēseles dziļumos slēpjas neremdināma smeldze. Bet gribas atainot jauna dzīves aizsākuma vitalitāti.
Ieskatieties: kā šis duālisms aktrisē konfrontējas, cik dzīva viņas varonē ir cīņa starp fantāziju un realitāti. Bet Harijs, protams, redz un dzird vienīgi to kārdinošo pusi. Tā večukā atdzimst vīrišķis.
Vēl mazliet – un pavērsies jauna dzīves lappuse, kuras sākumu itin kā iezīmē skūpsts, lūpām sakļaujoties.
Bet nē. Sieviete, uzdāvājusi cerību, pēc skūpsta noslēdzas sevī un lūdz Hariju aiziet. Pēc tam cita kaimiņiene, salīkusi vecīte (Marija Linarte), atnes viņam Eteles vēstuli. Vēstuli – atvadas.
Savukārt otrajā izrādes stāstā redzam Kapickas kundzi un Kališeva kungu. Viņi tāpat savā laikā ir aizbraukuši no Polijas un dzīvo Amerikā. Regīnas Razumas varone ir Krišnas pielūdzēja, bet Gundara Āboliņa varonis ir izbijis profesors, kas tagad bieži rod pajumti viņas salonā.
Un atkal divi interesanti tēli. Kapickas kundze, piemēram, pārsteidz nevis ar slaidumu, bet gluži otrādi – ar tuklajām aprisēm, kas teju nepārtraukti vibrē skatītāju acu priekšā, jo reliģiskais rituāls jāveic, apļojot rokas un ķermeni. Turpretī Kališeva kungs gandrīz visu laiku ārēji ir statisks, bet aktīvs atmiņās. Un atkal ir problēmas ar urīnu, un atkal vecums brīdina par savu varēšanu, un atkal pagātnes, tagadnes un nākotnes noslēpums klusītiņām atgādina par sevi.
Apbrīnojama aktieru spēle. Ejiet un skatieties! Bet, ja brīžiem paliek garlaicīgi, atgādinu: vecums ļoti bieži nogurdina.
“Vēlā mīla”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Lugas pamatā izmantoti Īzaka Baševisa Zingera īsie stāsti “Seanss” un “Vēlā mīla”.
Tulkojis Gundars Āboliņš, režisors Alvis Hermanis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, gaisma: Mareks Lužinskis, skaņa: Oļegs Novikovs, grims un parūkas: Sarmīte Balode.
Lomās: Gundars Āboliņš, Regīna Razuma, Marija Linarte.
Nākamās izrādes: 29. septembrī, 1., 2., 5. oktobrī.
Vārds skatītājiem
Vintra Vilcāne: “Gundars Āboliņš filigrāni noslīpējis savu traģikomisko tēlu. Dažbrīd tādas pērles! Un viņa spēles prieks ir lipīgs.”
Dace: “Smeldzīga izrāde, ar smaidu caur asarām. Tāds aizkustinošs vientulības mulsuma atainojums lieliskajā Gundara Āboliņa un Regīnas Razumas spēlē. Kā vienmēr, perfekta režija. Īpaši komplimenti par scenogrāfiju.”
