– Rodas iespaids, ka tava vectēva dzīve bijusi ne vien skarba, bet arī netaisnību pilna. 11
– Viņš mammai padomju okupācijas laikā vispār sākumā maz ko stāstīja. Baidījās. Ir bijušas arī kādas piezīmes tieši par karošanu, bet vectēvs manai mammai aizliedzis tās lasīt, sakot, ka “nav īstais laiks”. Tās ir pazudušas. Vienīgais, ko no savām kara gaitām viņš izstāstīja, bija mūsu ģimenē leģendārā epizode Ložmetējkalnā, kad bijis jāskrien uzbrukumā pret kalnu un vectēvam uznākušas lielas bailes. Aizslēpies aiz koka. Garām skrējis vecāks, pieredzējušāks karavīrs, kas uzsaucis: “Tu te mazliet pabaidies un skrien vien tālāk…”. Vēlāk lode viņu ievainoja rokā. Kamēr Ernests gulēja hospitālī, viņa strēlnieku vienība palika “sarkana” un aizgāja “sargāt Ļeņinu”. Vectēvs tika mājās, bet drīz iesaistījās Latvijas armijas cīņās pret bermontiešiem.
– Kurā brīdī uzzināji, ka vectēvs bijis arī izsūtījumā?
– Padsmit gados šo to par vectēvu zināju, taču tad to nenovērtēju. Bet atceros vienu citu lietu: ļoti gribēju kļūt par sporta žurnālistu un gāju jauno žurnālistu skolā “Noruna” pie Ābrama Kleckina. Viņš bija Latvijas Valsts universitātes Žurnālistiskas fakultātes mācībspēks. Tas bija kāds 1982./83. gads… Zini, par ko es brīvajā tematā uzrakstīju? Par Kārļa Zemdegas celto pieminekli Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Džūkstes draudzes locekļiem! Tolaik dzīvoju Džūkstē. Piemineklis strēlniekiem un Neatkarības karā kritušajiem padomju laikos netika iznīcināts. Tas stāvēja, krūmos ieaudzis. Nezinu, kas man bija uznācis, bet rakstīju par šo pieminekli. Ka to divi traktori reiz gribēja nogāzt, bet viens traktorists piedzērās, otrs pamuka, un tā tas piemineklis tur ir. Ka tas domāts latviešu karavīriem, kas man likās pilnīgi normāli. Kleckins lasīja, daudz neko neizteicās, bet varēja redzēt, ka ir samulsis. Visu cieņu, viņš mani neizgāza, kaut varēja pateikt, ka tas ir pretvalstiski. Man šķiet, ka es pat tajā sacerējumā pieminēju, ka vectēvs bijis strēlnieks.
– Bet kad sāki ar viņu lepoties?
– Kad atnācu no dienesta PSRS armijā, sākās atmoda. Mamma sāka stāstīt, pirmo reizi parādīja man sava tēva ordeni, vecās bildes, dokumentus. Daļu vectēvs jau bija iznīcinājis bailēs no represijām.
Ordenis mājās gan bija paslēpts un saglabāts arī izsūtījuma laikā. Vectēvs nomira 1974. gada vasarā, man bija astoņi gadi, bēres atceros. Ernests Drēziņš bija godāts galdniecības vadītājs vārgā Tukuma rajona Irlavas kolhozā “Uzvara”. Viņu pēdējā gaitā pavadīja puskolhozs. Vēl atceros, ka vectēvam pēc izsūtījuma visu laiku sala. Vācām sienu, bija +25 grādi, bet viņš tērpās aitādas puskažociņā. Paša celtajos “Viļņos” viņš vairs nekad neatgriezās, lai arī pēc izsūtījuma rakstīja Latvijas PSR Ministru padomei un lūdza mājas atdot. Atbildes lapiņā bija “Atteikt”. Atmodai sākoties, mēģinājām “Viļņus” atgūt. Daļēji atguvām ābeļdārzu. Tajā laikā es sāku ar vectēvu lepoties. Aiz cieņas pret viņu nomainīju uzvārdu. Ernestam Drēziņam bija trīs meitas, bet gribējās uzvārdu saglabāt. Tā no Poikāna kļuvu par Drēziņu. Kad lasu sava vectēva dienasgrāmatu, vēstules no izsūtījuma sievai un meitai, sajūta tāda, ka arī es tā varētu būt rakstījis viņa vietā.
