Vecs, vesels un darbspējīgs? 0
Eiropas Komisija (EK) prognozē, ka iedzīvotāju skaits vecumā virs 60 gadiem nākamajos gadu desmitos pieaugs par aptuveni diviem miljoniem cilvēku gadā, toties darbspējīgo iedzīvotāju skaits sāks sarukt un pēc piecdesmit gadiem uz vienu iedzīvotāju virs 65 gadiem būs tikai divas darbspējīgas personas.
Pašlaik uz vienu iedzīvotāju virs 65 gadiem vidēji ir četras darbspējīgas personas.
Arī Latvijā vērojamas tādas pašas tendences kā pasaulē un Eiropā. Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2011. gadu liecina, ka Latvijā 22% iedzīvotāju bija vecumā virs 62 gadiem. Līdz 2060. gadam iedzīvotāju īpatsvars virs darbspējas vecuma jau būs 38,6%, kā arī nozīmīgi samazināsies iedzīvotāju īpatsvars darbspējas vecumā, šotrešdien notikušajā konferencē “Veselība izaugsmei” norādīja labklājības ministre Ilze Viņķele.
Gan Latvijā, gan citviet Eiropā arī raksturīga situācija, ka vecumā pēc 65 gadiem sieviešu ir daudz vairāk nekā vīriešu.
Latvijā 2012. gada sākumā sieviešu īpatsvars vecuma grupā no 65 līdz 70 gadiem pārsniedz tāda paša vecumposma vīriešu skaitu gandrīz divas reizes (vecumā virs 62 gadiem – 67% sieviešu, 33% vīriešu, 2,3% darba ņēmēji), bet vecuma grupā virs 80 gadiem – pat trīs reizes.
“Eurostat” dati iezīmē tendenci, ka pensijas vecumu sasniegušo cilvēku mūžs kļūst ilgāks, īpaši valstīs, kur ir augstāks labklājības līmenis.
Salīdzinājums nav mums par labu
Cik vesels vai slims ir Latvijas vecais cilvēks, un kāds tas ir salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu senioriem? Ar šiem datiem var iepazīties Slimību un profilakses centra tikko publicētajā ziņojumā “Latvijas gados vecu iedzīvotāju veselības stāvoklis un to ietekmējošie faktori 2012”. Tā statistikas dati par stacionāro palīdzību 2011. gadā parāda, ka Latvijā ārstēto 60 gadus un vecāku iedzīvotāju vidējais ārstēšanās ilgums stacionārā bija 9,3 dienas (salīdzinājumam – visām vecuma grupām kopā šis rādītājs ir 8,3 dienas). 60 gadus un vecāki pacienti vidēji visilgāk stacionāros ārstējuši psihiskos un uzvedības traucējumus – 40,6 dienas, audzējus – 9,2 dienas; ievainojumus, saindēšanās un citas ārējās iedarbes sekas – vidēji 9,8 dienas.
Mūsu gados vecie cilvēki visvairāk cieš no sirds un asinsvadu slimībām, kas ir arī biežāk reģistrētais nāves cēlonis Latvijā un ES, un ļaundabīgajiem audzējiem. Atšķirība tikai tā, ka 65 un vairāk gadu vecumā asinsrites sistēmas slimību dēļ Latvijas iedzīvotāju vidū mirstības rādītāji ir divas reizes augstāki nekā vidēji ES.
Sirds un asinsvadu slimības ir biežākais ambulatora apmeklējuma iemesls gados veciem pacientiem (2011. gadā 43% no visiem apmeklējumiem iedzīvotājiem virs 66 gadiem) un arī stacionēšanās iemesls. Ar šīm diagnozēm 2011. gadā stacionāros ārstējušies 65 tūkstoši pieaugušo iedzīvotāju, no tiem 36% pacientu bija vecāki par 60 gadiem, no kuriem savukārt katrs piektais slimnīcā nokļuvis cerebrovaskulāro slimību dēļ.
Viens no konferences runasvīriem Pasaules bankas vecākais padomnieks Čārlzs Grifins, kurš bija veicis rūpīgu Latvijas veselības aprūpes datu un situācijas analīzi salīdzinājumā ar citu valstu datiem, cita starpā arī norādīja uz augsto saslimstības un mirstības līmeni sirds un asinsvadu slimību dēļ. No citām valstīm Latvija atpaliek arī augsta asinsspiediena un holesterīna līmeņa asinīs atklāšanā un ārstēšanā.
Č. Grifins, atsaucoties uz “Fin Balt” pētījuma rezultātiem, norādīja, ka savlaicīga paaugstināta asinsspiediena un holesterīna ārstēšana, atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanas, svara normalizēšana un atbilstošas fiziskās aktivitātes spēj nozīmīgi uzlabot iedzīvotāju veselību. Cilvēks, kas laikus ārstējas, arī valstij ir izdevīgāks, pārliecināts Č. Grifins.
Vecs cilvēks nav pasargāts arī no traumām, no kurām lielākā daļa tiek gūtas mājās vai sociālās aprūpes institūcijās, jo tur tiek pavadīts visvairāk laika. 2011. gadā vecuma grupā virs 65 gadiem izplatītākās traumas bija lūzumi (66%), sasitumi, zilumi (10%) un vaļējas brūces (8%).
Jauna invaliditātes noteikšanas sistēma
Ņemot vērā sabiedrības novecošanās tendences, darbspējas vecuma iedzīvotāju samazināšanos, samērā sliktos veselības rādītājus un jau hronisko naudas trūkumu valsts veselības un sociālajā aprūpē, ko atzīst gan veselības ministre Ingrīda Circene, gan labklājības ministre Ilze Viņķele, tiek domāts, kā situāciju risināt.
Piemēram, Labklājības ministrija par svarīgu uzdevumu uzskata cilvēku darba spēju saglabāšanu un tādēļ ministrijā notiek darbs pie jaunas invaliditātes noteikšanas sistēmas. I. Viņķele: “Paredzu, ka tā raisīs ļoti lielu neapmierinātību sabiedrībā, jo mēs piedāvāsim, tāpat kā tas ir Eiropas Savienības dalībvalstīs, noteikt invaliditāti pēc darbspējām. Tātad – cik daudz šī diagnoze vai veselības problēmas ietekmē jūsu spēju strādāt, un atbilstoši tam piešķir invaliditātes grupu. Tā ir pietiekami radikāla pārmaiņa, un pati esmu pārliecināta, kā tā ir pareiza pieeja. Jaunā kārtība skars arī invaliditātes pabalstu sistēmu, kas arī tiks mainīta. Cilvēkiem, kam būs darbspēju zudums, daudz lielāks uzsvars būs uz individuāliem rehabilitācijas plāniem un uz prognozējamās invaliditātes novēršanu. Diemžēl šobrīd raksturīga tendence, ka cilvēki labāk atsakās no iespējas iziet rehabilitācijas kursu, kas nākotnē varētu mazināt viņu invaliditāti un diagnozes sekas uz veselību, bet labāk tūlīt saņem invaliditātes pensiju. Tas nozīmē, ka būs nepieciešama nopietna izpratnes maiņa un valstij būs jāgarantē gan pieejamība rehabilitācijas pakalpojumiem, gan individuāliem rehabilitācijas plāniem, un tādi pabalstu veidi, kas ļautu pārciest grūto periodu, kamēr cilvēks atgūst darbspējas. Šī jaunā invaliditātes noteikšanas sistēma būtu jāievieš 2014. gadā, tomēr esmu piesardzīgi optimistiska, vai tas mums izdosies.”
Ministre teica, ka nākotnē līdz ar sabiedrības vecuma struktūras izmaiņām arī sociālajiem pakalpojumiem būs jākļūst komplicētākiem un vairāk individualizētiem, tāpat svarīga mūžizglītība, lai cilvēks būtu konkurētspējīgs visa mūža garumā.
Pārmaiņas skars arī sociālās aprūpes sistēmu, pietuvinot sociālos pakalpojumus cilvēka dzīvesvietai, nevis nosūtot viņu uz pansionātu vai sociālās aprūpes centru.
Konference “Veselība izaugsmei” iezīmēja to, cik nozīmīgs valstij ir vesels un darbspējīgs cilvēks, jo, produktīvi strādājot, tiek vairota ekonomiskā labklājība, ārstniecībai netiek tērēts veselības aprūpes budžets, turklāt slimošanas laikā nav nepieciešama darbinieka aizvietošana, kas ir ieguvums arī sociālajā budžetā, jo nav jāapmaksā darba nespēja vai primārā invaliditāte.
Vai to visu izdosies īstenot arī dzīvē, tas jau ir cits jautājums.
