Egils Līcītis: Vecs cilvēks laipna vārda nedzirdēs 12
Apkalpojot sabiedrības intereses, valdība ņemas, nogurumu nepazīdama, un steidzamo darbu dalītājs premjers Māris nespēj izšķirt, vai piedot gāzi un pilnu tvaiku apjomīgai izglītības, veselības aizsardzības vai nodokļu reformai. Šai valstī nav aizmirsts konsultēties ar noplīsušāko arodnieku un tiek ievērotas ikvienas biznesa struktūras intereses, – jaunība visur rod pretimnākšanu, tikai mazo pensiju saņēmēji stabili atstumti sienmalī. Lai vecāka gadagājuma ļaudis vientulībā ķer kreņķi un dzer balderjāņus par garā darba mūžā nopelnītiem 250 grašiem. Jau pie Straujumas senioru balstiņas ļoti slikti dzirdēja, bet, kopš ZZS jaunieši pie varas, papildu finansējumu neiemēra. Valdībai neatliek vaļas domām, rūpēm un soļiem vecļaužu labā, un agrāk pret vecīšiem asaraini līdzjūtīgo zemsaviešu frakciju Saeimā nejaudā iežēlināt pat Pensionāru federācijas galva deputāts Siliņš. Nevienlīdzības izskaušana nesekmējas, pensionārs dzīvo nāves bailēs no valdības reformām, pēc kurām ar nodokļiem apkraus paša rokām uzcelto īpašumu, sakrāto bēru naudas mazumiņu, un kailā dzīvība būs briesmās, kad medicīnu likvidēs. Pašvaldību vēlēšanu balsu uzpircēji gan bij’ pamanījuši netaisnības pret cilvēkiem, kurus sasilda vien termofors, un centās vai apzeltīt pensionāru publiku, pa gabalu saukdami par atlaidēm, pabalstiem un premiālmaksājumiem tiem, kam pienācis dzīves rudens un sarma iemetusies bakenēs. Uz novada kases rēķina vecajam Krišum, nespējniekam Laimonim, klibajam Jurkam un cienījamos gados Dzidrai dos brīvpusdienas ar zosti “Lidiņā” un par 50% segs iepirkuma grozu “Rimītī”.
Eku, Lietuvā valdīšanai pensionāru zemās pensijas sirdi dara grūtu. Materiālā stāvokļa uzlabošanai rezervēs meklēšot līdzekļus pensiju pielikumam par 20 – 30 eiro. Tik tā kā žēl vecīšu. Mūsu eliti vairāk nodarbina bēgļi nekā sveicienu sūtīšana un naudas šķiešana pensionāriem. Saeimā gādā par cirkus un zvērnīcu dzīvnieciņiem, nevis gadu saliektiem sirmgalvjiem ar darbā sarepējušām rokām un viņu labturības apstākļiem vēl atvēlētajā laikā, līdz jāpārceļas uz ēvelskaidām. Zivju ērglis ir saudzējamo fokusgrupā, interesantāks par divkājaino sugas reņģēdāju. No ērgļa ligzdas rīko tiešraides ar tehniski augstvērtīgu attēlu, kā tur iemītniekiem iet, kurpretim no pensionāra vienistabas rūmes “dzīvo” translāciju neraida. Par vecā celma likteni valdībai vāja redze, sklerozīte.
Līdz ar to – kaut pensionārs arī dzīva dvaša, nacionālās attīstības plānā vecīšiem vietas nav. Iespējams, slepenā sadaļā paredzēta evakuācija uz nabagmāju, kad sirmums ar bezmēra prasībām gribēs valdībai matus no galvas noēst, par daudz sāks maisīties pa kājām ievestām darbarokām un traucēs ekonomisko izrāvienu. Ko penši sadomājušies? Ka vecumdienas jāīsina atpūtas krēslā, blisoties senās latviešu filmas un šķirstot žurnālu “Ļielie pupi”, nevis stāvot rindā poliklīnikā (trešdaļa pensijas mikstūrām un pēc 60 gadiem 50% urīna analīzēm) un šiverējot lētākas paikas meklējumos? Vai te kāda pārtikusi Norvēģija, Vāczeme, kur vecam baudīt sociālos labumus un sildīt kaulus tropiskās salas smiltiņās? Vai LPSR strādājušie vispār ko pelnījuši, turklāt mūspusē pat simtgadnieks ir možs vecvectētiņš un varošs līdzi darītājs, kustas, apkopj sevi un līkņā dārziņā! Demokrātijā vecam praulam ir brīv sist bundziņas, ka veselība iet uz leju, zvanīt un brīvos mikrofonos sūdzēties par grimšanu zem iztikas minimuma sliekšņa. Un kurš ālējas, mītiņo? Tik novelk – ko ta nu es, vecs cilvēks! Vai lasīts aizkustinošs stāsts, ka stāvus bagāts ticis miljonārs, sātīgi ēdis politiķis ielaidis privātajā pārticībā un premium segmenta nekustamajā īpašumā desmit sirmmāmuļas un atraitnes? Kāds grasījies izdalīt savu mantu nabagiem? Nē! Nu ko mangojiet no valdības? Pusmūža cilvēki pie varas arī top aizvien sirmāki vai plikpauraināki. Kad politiķiem pašiem vairs nebūs tālu no galapunkta, viņi pratīs pamācīt, kā pateikt novecošanai nē un izciesties ar pensiju, kas tiek maksāta!
