Egils Līcītis: Vecrīgas prezidents 44
Viņnedēļ Raimondam Vējonim izrentēja ētera laiku Latvijas radiofonā “Krustpunktu” pārraidē. Bija domāts, ka no galvu reibinošiem amata augstumiem valsts galva komentēs un ilustrēs aktualitātes ar grumbās sarauktu pieri. Diemžēl “lielajā politiskajā līmenī” esošā persona neieradās studijā spirgts kā rīta rasa, bet šķita ievēlies pa radioēkas jumta lūku un nevilšu ietrāpījies jautājumu krustugunīs. Vai ne ar to kāju no gultas izkāpis, vai privātsekretārs Siksnis un ceremonijmeistari nebija spēcinājuši madonieti ar lāsi paštecinātā un ķilaviņu uzkodām, lai drošāk runātu. Varbūt Raimis domāja, ka nogādāts uz “Suņubūdas” rādžiņu, nevis sabiedrisko mediju.
Augsti mācītais prezidents tik ar piekto reizi bija piedabūjams atbildēt, kā personīgi VIŅŠ vērtē Jaroslava Streļčenoka darbības. Tiepšas žurnālisti ar knaiblēm vilka valsts vadītāja domas par notiekošām politiskām nelietībām, partiju finansēšanas pārkāpumiem un modeļiem. Vējonis nez kāpēc pazemināja Lemberga kungu par vienkāršu Ventspils deputātu, nevis atbildīgu pilsētas vecāko. No oderētā un stepētā sakāmā likās, ka zem Madonas skaistuļa galvaskausa velvēm ir tukšāki garīgās bagāžas nodalījumi un pārkarsuši releji. Radās iespaids, ka intervējamā amatpersona ir nostādījusi balsi, bet nezina, ko teikt kā Valsts prezidents. Šo bija “grūti komentēt”, tas “vēl jāizvērtē” un tādā garā domās aizblandījies eksaminējamais tamborēja.
Beigās kāds klausītājs nenocietās un pa tiešo vadu nodeva studijas viesim vēlējumu tautas vārdā – gribam prezidentu ar stingru mugurkaulu un viedokli par visu, kas notiek Latvijā. Bet Vējonis nav piekalts četrām Rīgas pils sienām un ir piepičkāts ar info, kas darās ārpusē. Problēma ir, ka viņš atšķirībā no visiem iepriekšējiem prezidentiem bijis dziļi iekšā par pērkamību izslavētās politikas netīrumos un uteņos, kauls no partiju kaula. Vecās saites nedrīkst būt par valgu, kas žņaudz nost prezidentu kā jūtīgu un smalki noskaņotu instrumentu pret vienkāršo ļaužu vajadzībām. Līdz ar to Vējonis pats ir krustpunktā, kur jāmaina ne tikai drēbes kā dzimušam fotomodelim, bet amata sabiedriskā stāja. Vai nu saslieties kā tautas labā nokalpinātam un neatkarīgam vadītājam, vai krist atpakaļ par Vecrīgas prezidentu, saviesīgu pasākumu personību un lielu pļāpu ar uzdevumu iznēsāt pa pasauli politiskai elitei tīkamas pasakas.
Citureiz pie mikrofona gaidām vērtīgāku Vējoni ar aizrautīgāku temperamentu. Lai prezidents ir bēdu sagrauzts par sabiedrībā iedzīvojušos mantrausību un korupciju. Lai šņāc kā gāzētā ūdens pudele pret kādreizējo sugasbrāļu ministru neizlēmību un nevarību, pret naudasmaisu uzkundzēšanos varai. Ar veselību Vējonim viss esot kārtībā. Bālam kā krīts, kādu prezidentu gada sākumā sastapām slimības gultā, vaigi atguvuši sārtumu. Ar tādu fizisko jāsaņemas kļūt par tautā mīlētu un cienītu kulta figūru.
