Māris Zanders: “Vecrīgas planktona” ierastās blēņas 0
Nav pamata apšaubīt viedokli, ka: a) premjers Māris Kučinskis par visām varītēm pie premjera krēsla neturas; b) viņam tiešām ir būtiski iesākto pabeigt (vai viņš to māk, ir cits jautājums). Tajā pašā laikā runas par to, ka nodokļu un veselības aprūpes reformai iebuksējot smiltīs, šī valdība kritīs, ir blēņas.
Pareizāk sakot, šāds vērtējums izriet no labticīga pieņēmuma, ka koalīcijas politiķi nav prātā jukuši. Ko dotu valdības maiņa gadu pirms vēlēšanām? Turklāt paturot prātā, ka jauno, visticamāk, veidotu tās pašas partijas, attiecīgi nepabeigto darbu ēna gultos arī pār potenciāli jauno Ministru kabinetu. Nav arī dzirdēts, ka būtu iespējama papildu prāva naudas kušķa parādīšanās, kura dalīšana noderētu Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Papildus jāņem vērā, ka “Vienotībai” rudens pusē iespējams kongress ar vadības maiņu, savukārt “zaļajiem zemniekiem” kāds strēķītis laika būs nepieciešams, lai iekšējie ietekmes centri noskaidrotu attiecības. Citiem vārdiem sakot, abi it kā strīdnieki nav pozīcijā dūšīgi ar rokām vicināties.
Līdz ar to publiskajā telpā pamanāmā dīdīšanās par un ap valdības krišanu ir vai nu ar politiku saistīto aprindu garlaikošanās pazīme, kas savukārt liecina par jaunu ideju trūkumu, vai arī spēlēšana viens otram uz nerviem, kas ir tik ierasta, ka diez vai efektīva.
Iepriekš paustais nenozīmē, ka reformai nepieciešamie lēmumi saņems atbalstu parlamentā. Ja nesaņems, tad tas nozīmēs lēmumu atlikšanu, jo nākamā gada budžets tiks veidots, par pamatu ņemot status quo, bez reformām. Nu, un? Zināmā mērā tas politiskajām grupām ir pat izdevīgi. “Zaļie zemnieki” varēs vēlētājiem teikt, ka tieši jābalso par ZZS, lai ZZS būtu t. s. mandāts reformu veikšanai, savukārt “Vienotība” varēs elektorātu aicināt balsot par sevi, apgalvojot, ka tieši “Vienotības” klātbūtne novērsīs kļūdas reformās. Visiem labi.
Iespējams, šāda loģika ir pārāk ciniska, un koalīcija patiešām centīsies kaut kādu risinājumu situācijai “vilks paēdis, kaza dzīva” atrast. Viens no variantiem būtu, kā amerikāņi saka, paspert bundžu tālāk, proti, attālināt termiņus. Piemēram, lai iespējamās problēmas parādās nevis 2018. gada otrajā, trešajā ceturksnī, kas būtu ļoti nepatīkami priekšvēlēšanu kontekstā, bet 2019. gada otrajā pusē. Un tas viss, protams, tikai un vienīgi tādēļ, lai pārmaiņas būtu “pārdomātas”, “nesasteigtas” un tādā garā. Respektīvi, formāli varēs teikt, ka lēmumi ir pieņemti, nekas un neviens nav izgāzies, vien pamainījušies “datumi”.
Protams, liels jautājums, vai šādām manipulācijām piekristu premjers un finanšu ministre, kuri visvairāk likuši uz kārts, bet – abi nav partiju līderi, līdz ar to viņiem jārēķinās, ka izšķirošs būs politisko labiešu lēmums. Un, ja abi vēlas saglabāt sev pozīcijas Latvijas iekšpolitikā, nāksies vien Brigmaņa, Lemberga & Co. sarūpēto krupi, visticamāk, norīt.
Pieļauju, ka mierīgajiem civiliedzīvotājiem visa šīs kalkulēšana neliekas interesanta, viņi vēlas saprast, vai daudz piesauktās izmaiņas (labas vai sliktas) vispār būs. Manuprāt, būs, tikai nedaudz aizstumtas tālāk nākotnē. Savukārt runājot par vervelēšanu par “krīzi valdībā”, jāatceras, ka t. s. politiskās aprindas ir ne tikai ministri un frakciju vadītāji, bet plašāka deputātu, padomdevēju un citādi “pietuvinātu” personu (vismaz pašu novērtējumā…) ekosistēma. Tajā arvien kādam liekas, ka viņš ir nenovērtēts un attiecīgi nedaudz histēriski izmanto ikvienu iespēju parunāt par iespējamo “politisko krīzi”, kas pavērtu jaunas iespējas tādiem domas titāniem kā viņš vai viņa. Šajā ekosistēmā ir nepieciešams arī uzturēt “procesu zinātāja” tēlu, bet to vieglāk izdarīt, dziļdomīgi pārspriežot “krīzi”, nevis atbildot, ka vispār jau nekas būtisks politikā nenotiek.
Īsi sakot, atļaušos prognozēt, ka šī valdība nostrādās līdz vēlēšanām. Savukārt koalīcijas partijām – tas attiecas uz visām trim – varētu rekomendēt vairāk domāt par to, ar ko tās vispār viena no otras atšķiras.
