Vecpiebalgas kokapstrādātājs Aldis Glāzers: ” Kad valsts sāk atbalstīt tikai lielos uzņēmumus, mazie sāk izmirt. Tas grauj Latvijas tautsaimniecību” 1
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
Kokapstrādes uzņēmuma Apsītes AG mājvieta ir Vecpiebalga. Ražotnē top mēbeļu detaļas, gleznu rāmji un saunas apdares materiāli eksportam. Uz vietas Latvijā paliek tikai pavisam neliela daļa saražotā. Sabiedrības ar ierobežotu atbildību dibinātājs un īpašnieks Aldis Glāzers teic, ka Apsītes AG patiesībā ir ģimenes uzņēmums, kura izdzīvošanas svarīgākais priekšnosacījums – prasme piemēroties tirgus vajadzībām.
No bērza līdz apsei un melnalksnim
Pašlaik SIA Apsītes AG strādā ar apsi un melnalksni, taču sākumā tas bija bērzs. No bērza tika ražotas mēbeļu sagataves Somijas tirgum. Uz jautājumu, kā neliels uzņēmums no Latvijas laukiem atrada noietu saviem ražojumiem Somijā, ražotnes dibinātājs Aldis Glāzers atbild, ka Apsītes AG ir Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas biedrs no tās dibināšanas. Pateicoties dalībai asociācijā, somi atraduši Apsītes AG. Asociācijas biedru kontakti ir starptautiski pieejami organizācijas tīmekļvietnē. Bija arī katalogi, kuros varēja parādīt savu produkciju. Patiesībā tāda reklāma nemaz nav maksājusi dārgi.
Uzņēmējs paskaidro, ka jau iepriekš bija uzkrāta pieredze, ne tikai sagatavojot materiālus celtniecības vajadzībām, bet arī preču paliktņus Latvijas Neredzīgo biedrības uzņēmuma vajadzībām un sagataves – bērza līstes – Latvijas mēbeļu kombinātiem.
Mainoties laikiem, pieprasījums no šiem uzņēmumiem apstājās. Bija jādomā kas cits. Bez dēļiem un mēbeļu detaļām, kas tika eksportētas uz Somiju un Vāciju, tika ražoti zāģmateriāli nacionālajai būvkompānijai un tirgotājam Nelss.
Taču tad bērza koksnes piedāvājums tirgū samazinājās un līdz ar to palika dārgāks. Konkurēt šajā segmentā varēja atļauties tikai lielāki spēlētāji.
Aldis Glāzers atzīst, ka cīnīties var vienmēr, bet, lai izdzīvotu, bija jāsāk meklēt citi kokmateriāli. Tā arī aizgājuši uz apses tirgu un saunu apdares materiālu ražošanu Vācijas un Skandināvijas pasūtītājiem. Klientu vidū bijis arī tāds pazīstams zīmols kā Tylo, kam vajadzēja piegādāt turpat pussimtu dažāda izmēra sortimentu.
Piedāvājums gan bijis daudzpusīgāks, taču mazā ražotāja – Apsītes AG – jaudas nebija tik lielas, lai varētu izpildīt visas šī pasūtītāja vēlmes. Pēc trīs gadu sadarbības piebaldzēni atraduši citu pasūtītāju, bet arī Tylo izvēlējās lielāku uzņēmumu, kura jaudas vairāk atbilda viņu pieprasījumam.
Strādājot ar apsi, jāseko, kāda ir kokmateriālu kvalitāte. Nevar zināt, kāds dēlis izzāģēsies – ar zariem, trupi, balts vai iekrāsots. Baļķu diametram pieaugot, palielinās iespēja iegūt kvalitatīvāku materiālu. Tāpēc, lai lietderīgāk izmantotu zāģmateriālus, jādomā arī par līmēto materiālu ražošanu. Tos bez problēmām var izmantot mazāk noslogotas privātās pirts konstrukcijās. Turklāt līmētais dēlis mazāk deformējas, salīdzinot ar masīvkoku, un klienti šādus dēļus pirka, taču tie nav piemēroti publiskajām pirtīm.
Kad lielie apēd mazos
Jebkurš kokapstrādātājs atceras tos laikus neatkarības sākumos, kad gandrīz katrā ciemā bija sava neliela zāģētava. Taču tad valsts sāka atbalstīt lielos uzņēmumus un mazie sāka izmirt. Aldis Glāzers uzskata, ka ar to bija jārēķinās. Arī citur pasaulē lielie uzņēmumi apēd mazos – vai nu tie iekļaujas lielākās struktūrās, vai izput.
Lai tā nenotiktu, mazajam ir jāmeklē specifiska niša, kurā iespējams izdzīvot. Skaidrs, ka ir pasūtījumi, kas lielajiem uzņēmumiem neinteresē, bet amatniekiem nav pa spēkam. Turklāt mazākiem ražotājiem ir vieglāk nekā lielajiem būt elastīgiem.
SIA Apsītes AG ikdienā tas nozīmē strādāt ar lielajiem pasūtījumiem eksportam, bet ņemt vērā, ka vienmēr kādam tepat uz vietas būs vajadzīgi dēlīši gan pirts apšuvei, gan lāvai. Tad arī brīvākos brīžos tiek sagatavots šāds uz vietējo tirgu orientēts sortiments. Interese par to pieaug divas reizes gadā – tuvāk Jāņiem un Ziemassvētkiem, kad cilvēki taisa vai remontē pirtis. Pa vidu var iztirgot to, kas palicis noliktavā.
Vietējiem celtniekiem vietējā produkcija interesē, ja kāds būvējas salīdzinoši netālu un rūp, lai nebūtu pārlieku lieli transporta izdevumi. Tas nozīmē, ka mūsu ražojumi interesē pircējiem tepat deguna galā – apmēram 40 km rādiusā ap ražotni, bet ne tālāk, uzskata Aldis Glāzers.
Kāpēc Apsītes AG ražojumi interesē ārzemniekiem
Aldis Glāzers uzsver, ka no visa saražotā apjoma Latvijā tiek tirgoti tikai 2–3%. Galvenie eksporta virzieni ir Anglija, Skandināvija un Itālija. Itālijas tirgum tiek piegādātas mēbeļu sagataves, jo Itālija tomēr ir lielākā mēbeļu ražotāja pasaulē. Itālijas tirgum tiek ražoti arī foto rāmīši.
Būtiskākais kritērijs, kāpēc ārzemnieki izvēlas Apsītes AG, nav, kā varētu domāt, ražošanas izmaksas, bet gan kokmateriālu kvalitāte.
Itālijā nav nedz tādas apses, nedz melnalkšņa, kādi aug tikai mūsu platuma grādos. Zināms, ka ir bijuši mēģinājumi aizstāt Latvijas izcelsmes materiālus ar eksotisko zemju kokmateriāliem, taču Itālijas ražotāji ir pārliecinājušies, ka Latvijas apse un melnalksnis tomēr ir labāki.
Apses koksne ir viegla, viegli apstrādājama un labi līmējas. Savukārt melnalksnis savā ziņā atgādina sarkankoku. Tiesa, šajā ziņā Piebalgas uzņēmumam ir konkurenti Igaunijā.
Kāpēc iestājamies par šķeldas tirgus aizsardzību
Aldis Glāzers stāsta, ka Apsītes AG savu ražošanas ciklu sāk ar baļķu sazāģēšanu, žāvēšanu un tad jau tālāk vajadzīgo sagatavju ražošanu. Visi pārpalikumi tiek izmantoti šķeldas ražošanai. No vienas puses, tā ir koksnes racionāla izmantošana, jo baļķis tiek izmantots viss bez atlikumiem. No otras puses, tās ir arī darbavietas, kas nepieciešamas šādu produktu radīšanai.
Kā zināms, vēl pagājušās vasaras sākumā ar vietējās šķeldas noietu bija grūtības, jo Latvijas tirgus tika pārpludināts ar lētu Baltkrievijā ražotu šķeldu. Pašlaik gan situācija ir mainījusies, jo politisko notikumu ietekmē kopš rudens Baltkrievija sevi ir izolējusi. Taču līdz tam šķeldas cenas kritās. Un tas nebija labi nedz lielajiem, nedz mazajiem uzņēmumiem.
Kokmateriālu cena taču zemāka nepaliek, tieši otrādi – pastāvīgi pieaug, un jo vairāk krītas šķeldas cenas, jo mazāk var nopelnīt, bet pagājušajā vasarā skaidu un šķeldas iepirkšana praktiski bija apstājusies. Te redzējām, ka spēkā ir patiesība, ka tad, ja tirgū vairumā ienāk daudz lētāki ražojumi, vietējais tirgus tiek izkropļots un tas ir tāds sava veida sitiens pa vietējo ražotāju pavēderi.
Konkurence vietējā apses tirgū ir saprātīga
Savukārt uz jautājumu, kāda aina ir vietējā apses koksnes izmantotāju tirgū, Aldis Glāzers norāda, ka šajā nišā konkurence nav pārlieku liela. Ar apsi un melnalksni Latvijā strādā kādi desmit uzņēmumi. Daži pārdod nežāvētus zāģmateriālus, citi – arī žāvētus un ēvelētus.
Starp nežāvētu un izžāvētu zāģmateriālu cenām nav lielas atšķirības, bet ir arī blakus produkts – skaidas. Tās arī ir peļņas avots un izmantojamas pašu vajadzībām. Ja tālāk pārstrādā zāģmateriālus, rodas arī šķelda. Turklāt šķelda, kas nāk no zāģētavām, ir vismaz divas reizes vērtīgāka par to, ko ražo, pārstrādājot krūmus.
Atgriežoties pie spēles laukuma raksturojuma, ir reizes, kad Apsītes AG sadarbojas ar lielajiem ražotājiem. Sadarbojamies, ja viņiem nepieciešami materiāli, kurus mazie ražotāji var piegādāt. Tātad nozares uzņēmumiem ir arī kopīgas intereses, ne tikai konkurence.
Sava vieta tirgū visiem ir jānotur. Un vienmēr jāpatur prātā, ka arī aiz Latvijas robežām ir konkurējoši uzņēmumi, kas dara to pašu, ko mēs, lai gan redzam, ka notiek sadarbība ar tādiem.
Ar ko gan jārēķinās: pašlaik daudzos kokrūpniecības un ar tiem saistītos uzņēmumos notiek uzņēmumu vadītāju paaudžu maiņa. Ražošanā ienāk jauno uzņēmēju paaudze, kurai gribas visu sasniegt ļoti ātri un ar minimāliem ieguldījumiem.
Kā ēnas pusi šim procesam Aldis Glāzers piemin šādu laika zīmi: ja vēl pirms gadiem desmit ar darījumu partneriem varēja slēgt ilgtermiņa līgumus, tad tagad tā īsti droši vismaz neko nevar plānot tālāk par pusgadu.
Problēma laukos atrast vienkāršu elektriķi
Pārdzīvoti dažādi laiki. Uzņēmējs atceras, ka treknajos gados bija jādomā, kā noturēt strādniekus. Daļa aizgāja strādāt celtniecībā, bet vēl citi aizbrauca uz ārzemēm. Pasaulē pārsvarā devās jauni cilvēki. Vecākie, kas saprata, ka bez darba tāpat neko nenopelnīsi, palika tepat.
Pašlaik Apsītēs AG pārsvarā strādā pusmūža cilvēki, lai gan ir arī kāds jaunāks. Tie ir vietējie – Vecpiebalgas un Inešu – iedzīvotāji. Tālāk par 20 km uz darbu nevienam nav jābrauc. Protams, laukos cilvēku vairāk nepaliks, un tik, cik tas ir pa spēkam mazam uzņēmumam, domājot par nākotni, jāmodernizējas.
Lauku uzņēmējs var domāt arī par robotiem, kas ražotnē aizstās cilvēku roku darbu. Taču te atkal ir jautājums: kas tos robotus apkalpos? Laukos pašlaik jau ir problēma atrast vienkāršu elektriķi. Daži vēl ir palikuši, bet ir ļoti noslogoti. Aldis Glāzers atzīst, ka tas parāda, ka jebkuras ražošanas pluss ir pilsētas tuvums. «Tomēr te – Piebalgā – dzīve ir mierīgāka un gaiss svaigāks. Esmu redzējis arī pasauli, bet tik un tā velk atpakaļ,» viņš piebilst.
Šoreiz bija smagāk nekā iepriekšējās krīzēs
Pirmā Covid-19 viļņa laikā divus mēnešus ražošana SIA Apsītes AG bija praktiski apstājusies. Protams, arī dīkstāves laikā daži cilvēki mūsu uzņēmumā kaut ko darīja ar domu, ka laiki mainīsies uz labo pusi, bet tas arī viss. Tādā ziņā 2020. gada pirmā puse, pēc Alda Glāzera domām, bijusi sāpīgāka par finanšu krīzi pirms desmit gadiem, jo viss apstājās un nevienam neko nevajadzēja.
Protams, ražošana pamazām atkal atsākās. Tagad atgriezušies gan lielākā daļa veco klientu, gan parādījušies jauni. Arī valsts kompensācijas par dīkstāvi tika saņemtas.
Nākotnē piebaldzēni raugoties ar piesardzīgu optimismu, jo vēl jau nekas nav beidzies. Viens gan esot skaidrs – kokrūpniecība jau neapstāsies, jo cilvēki allaž kaut ko gribēs būvēt un arī darbs viņiem būs vajadzīgs. Un bez darba tikai ar izolēšanos vien neko nevarēs atrisināt.
