Apkaimes odisejā uz Vecmīlgrāvi! Kāpēc vietējos iedzīvotājus “izsūtīja” uz citiem Rīgas rajoniem, viņu mājas nojauca vai nodedzināja? 3
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā mācību gada cēlienā esam Vecmīlgrāvī – izglītībai iedvesmojošā vietā, jo kādreiz te bijusi prestižā Mangaļu jūrskola, Augusta Dombrovska celtā “Ziemeļblāzmas” ēka, “Burtnieku nams”, kur Krišjānis Barons beidza kārtot latviešu tautasdziesmas, kā arī “Zaļā skola”, viens no pirmajiem bērnudārziem Latvijā. Uz rotondas, kas atradās tai līdzās, bija uzraksts: “Ar izglītotu sirdi neviens nav ļauns, vai dzirdi.” Šīs ir spilgtākās pieturvietas apkaimē, bez kurām neuztvert Vecmīlgrāvja dvēseli.
Līdz pat 20. gs. sākumam Vecmīlgrāvis bija zvejnieku ciems, kur gar smilšainām līkloču ieliņām un kārklu puduriem sagūlušas zvejnieku vienstāva koka mājeles. Laika gaitā tas sāka veidoties par strādnieku apkaimi, kura attīstību veicināja kokrūpnieks un filantrops Augusts Dombrovskis. Viņš, uzticīgs hernhūtiešu ideāliem, cītīgi attīstot kokrūpniecību, tirdzniecību ar Angliju, guva tik lielu rocību, ka spēja savas kokzāģētavas darbiniekus nodrošināt gan ar mājām, gan arī sāka celt skolas un bērnudārzus.
Pats būdams atturībnieks, 1904. gadā uzcēla namu atturībnieku biedrībai “Ziemeļblāzma” (1906. gadā to nodedzināja cara soda ekspedīcijas kazaki). Bijušā nama vietā A. Dombrovskis uzcēla jaunu – kultūras pili “Ziemeļblāzma” (atklāta 1913. gadā), pats tai zīmēdams plānu un vadīdams būvniecību. Šoreiz namu būvēja ar dzelzsbetona un čuguna konstrukcijām, pat dzelzs mēbelēm un speciāliem sienu un grīdu pārklājumiem – lai uguns nevarētu nopostīt namu.
Arī ap pili veidotais parks ir A. Dombrovska plānots – koku grupas veido simbolus, kas noraida viltību un netaisnību, bet uzteic līdzcietību. Kas bija A. Dombrovska veiksmes pamatā? Uzdrošināšanās ieviest tehniskās inovācijas ne vien kokzāģētavā, bet arī “Ziemeļblāzmas” jaunās ēkas celtniecībā.
Svarīga nozīme bija arī tam, ka viņa kokapstrādes uzņēmums atradās vistuvāk Daugavas ietekai Rīgas līcī – tā bija dziļākā vieta ostā tvaikoņiem, kas līdz Daugavas tiltiem nevarēja nokļūt dziļās iegrimes dēļ.
Viņa sekmīgais darījums bija plostu partijas pludināšana uz Mīlgrāvi, kā arī liellaivu būve. Dombrovskim piederēja velkonis “Parats”, kam spēcīgs dzinējs, bet maza iegrime, kas ļāva pievest kravas tieši pie krasta. Vietas papildpriekšrocību veidoja arī kokrūpniecības izejvielu piegādes sezonālais raksturs, kuru noteica plostu laišanai nepieciešamais ūdens līmenis Daugavā. Pie A. Dombrovska kokzāģētavas bija Daugavas atteka, kurā vienmēr varēja uzkrāt rezerves. “Darbs pārspēj visu” – šī Augusta Dombrovska atziņa reiz rotāja paša būvētās proģimnāzijas fasādi.
Kā jaunrades nams
Pie 1907. gadā celtā “Burtnieku nama” kuplo Krišjāņa Barona stādītais ozols, diemžēl viņa sievas Dārtas stādītā kastaņa nav saglabājusies… Greznais nams bija kā pansija tā laika kultūras darbiniekiem (unikāla parādība desmitgadē pirms latviešu valstiskuma nodibināšanas!), un tā nosaukums – K. Barona ideja.
Kā pirmie iemītnieki namā 1908. gada septembrī ieradās gleznotāji Jānis Zegners un Aleksandrs Štrāls, oktobrī viņiem pievienojās rakstnieki Kārlis Štrāls un Eduards Cālītis ar ģimeni. Dažādos laika posmos šajā vietā dzīvojuši daudzi tā laika kultūras dižgari: K. Barons (beidza kārtot tautasdziesmas), J. Jaunsudrabiņš (gleznojis, uzrakstījis apmēram pusi “Baltās grāmatas”), K. Skalbe (radījis pasakas “Milzis”, “Meža balodītis”, “Pelnrušķīte”…), E. Melngailis u. c. “Burtnieku namā” rīkoja literārus vakarus, koncertus, izstādes… Arī mūsdienās tam ir kultūras misija – te darbojas mūzikas skola, līdz ar to ir piepildīts A. Dombrovska novēlējums – nodot ēku tautas izglītošanas vajadzībām.
Daudzstāveņu ielenkumā
1922. gadā Vecmīlgrāvi iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā, taču īsta saikne ar pilsētu Vecmīlgrāvim radās pēc 1934. gada, kad uzbūvēja tiltu pār Mīlgrāvi. Labu satiksmi ar šo apkaimi nodrošina arī dzelzceļa Rīga–Skulte līnija (stacija Ziemeļblāzma).
Aizvien vairāk tas kļuva par ražotņu teritoriju, tāpēc 20. gs. piecdesmitajos gados sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamās ēkas strādniekiem – vietā, ko atbrīvoja, nodedzinot veco koka apbūvi.
Nav brīnums, ka no senā Vecmīlgrāvja maz kas saglabājies. Turklāt te attīstījās Rīgas zvejas osta, bija traleru un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunpienācēji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja izskatu. Tāpēc arī arhitektūrā dominē dzelzsbetona ēku monstri ar šaurām istabiņām, retāk – Staļina laikam raksturīgās celtnes, pavisam maz – 20. gs. sākuma mīlīgie koka namiņi.
“Mēs dzīvojām Vecmīlgrāvī, Kreimeņu ielā, ar skatu uz Daugavu. To kādreiz dēvēja par ceriņu ciemu, jo pie katras mājas tika audzēti ceriņi. Septiņdesmito gadu vidū sākās vērienīga Vecmīlgrāvja apbūve. Daudzus vietējos iedzīvotājus pārcēla uz Mežciema deviņstāvu ēku dzīvokļiem. Nebija saprotams, kāpēc cilvēkiem, kuri daudzās paaudzēs dzīvoja Vecmīlgrāvī, neierādīja dzīvojamo platību Vecmīlgrāvī tikko uzceltajās jaunajās mājās.
Ceriņu krūmi tika iznīcināti, un privātmājas vai nu nojauca, vai nodedzināja.
Kad celtnieki tuvojās mūsu dzimtas mājai, centos savu māmiņu pārliecināt, ka mums būtu pašiem jānojauc opīša uzmūrētās greznās podiņu krāsnis. Māmiņa man nepiekrita, jo celtnieki bija lūguši, lai atstāj krāsnis, kamēr nojauks blakus mājas. Viņi apsolīja, ka, pirms ķersies klāt mūsu mājai, paši varēsim krāsnis nojaukt. Māmiņai jauno dzīvokli ierādīja netālu no dzimtajām mājām. Pēc pāris dienām, braucot no darba, skatījos, kā mūsu māja deg. Tieši tajā brīdī iegāzās jumts.
Jutos drausmīgi – gan par nodedzināto māju, gan par to, ka noticējām melīgajiem celtnieku solījumiem atļaut pašiem nojaukt podiņu krāsnis.
Protams, dedzinātājiem tas bija labs ķēriens. Nešaubos, ka mūsu greznie krāsns podiņi pārtapa par kamīnu kādā privātmājā.” (Ārija Iklāva, “Ir visādi gājis”, “Zvaigzne ABC”, 2013)
Ārija Iklāva kādu laiku strādājusi Ministru Padomē par sekretāri pie Viļa Lāča (kādā telefona sarunā nācies atbildēt pat biedram Staļinam!), un rakstnieka mājiņu Zivju ielā 6, kur tapa tautā iecienītais Lāča romāns “Zvejnieka dēls”, arī nojauca, lai tās vietā uzceltu kārtējo daudzstāveni…
Varbūt paradoksāla likumsakarība, atceroties, ka Vilis Lācis parakstīja liktenīgo rīkojumu par tūkstošiem ģimeņu deportāciju? Padomju zvērības kā baiss murgs atbalsojās arī pēcāk – tepat atradās arī bēdīgi slavenā OMONA bāze, no kuras “melnās beretes” siroja pa Vecmīlgrāvi, ložņāja pa sabiedriskajiem transporta līdzekļiem, biedēdamas pasažierus, un 1991. gada 16. janvārī pie Mangaļu tilta nošāva Robertu Mūrnieku. Viņš bija pirmais barikāžu laika upuris.
Ar spēcīgu piederības izjūtu
Likumsakarīgi, ka Vecmīlgrāvja attīstības biedrību vada Inta Biezā, jo viņa ir vietējā, dzīvo vecāku pirms kara celtajā un no viņiem mantotajā mājā. “Mans tēvs, vecaistēvs un viņa tēvs ir dzimuši un dzīvojuši šeit. Kad jauca nost vecmīlgrāviešu mājas (arī mana vīra vecāku māju), lai celtu piecu un deviņustāvu dzelzsbetona neizteiksmīgās dzīvojamās ēkas, manai ģimenei dzīvokli Vecmīlgrāvī atteica. Nācās pašai meklēt maiņu. Cilvēkam no Ķengaraga deva dzīvokli Vecmīlgrāvī, man Purvciemā. Izdevās veiksmīgi samainīties. Tāda tolaik bija valsts politika. Vecmīlgrāviešus šādā veidā “izsūtīja” uz Purvciemu, Mežciemu, Imantu, Ķengaragu.”
Inta strādājusi par ģeogrāfijas skolotāju Viļa Lāča 31. vidusskolā, atceras, ka atmodas laikā no skolas teritorijas aizvāca V. Lāča bareljefu. To palīdzēja veikt toreizējie skolas šefi – kolhoza “9. maijs” vīri priekšsēdētāja vietnieka Broņislava Salīša vadībā.
Lāča pakalpojums varai vainojams arī Irēnas Matisones liktenī, jo viņas vecākus izsūtīja 1941. gadā, kad viņi vēl bija bērni. “Tētim toreiz bija 14, mammai – 16 gadi, kad kopā ar mātēm nometināja Tomskas apgabalā. Tur izauguši un 1947. gadā apprecējušies.” Irēna piedzima 1949. gadā, ir Indriķa Kalcenava un Vilhelmīnes Minnas (dz. Švēdere) mazmazmeita.
Likteņa ironija, ka absolvējusi Rīgas 31. vidusskolu, kas bija nosaukta viņas vecāku izsūtītāja vārdā…
Grūtībās rūdīta, daudz ko sasniegusi – bijusi Rīgas Tehniskās universitātes docente (1973–2009), Mg. Philol., Vecmīlgrāvja attīstības biedrības novadpētniece, uzrakstījusi unikālu uzziņas materiālu par savas apkaimes ļaudīm, mājām, ko būtu vērts izdot grāmatā.
1977. gadā Rīgas 31. vidusskola Vecmīlgrāvī pārceļas uz plašāku ēku Skuju ielā 11 (1. līnijas un Skuju ielas stūrī). Šī vieta līdz tam nebija tukša, tajā – daudzu paaudžu vecmīlgrāviešu saknes, dzīves un likteņi. Tur atradusies, piemēram, Martas Indulēnas frizētava (no 1921. gada un pēc tam visu padomju laiku līdz pat mājas nodedzināšanai), kādu laiku 60. gados pagrabstāvā 1. līnijas un Skuju ielas stūrī darbojās arī veļasrullis.
Skola uzbūvēta arī uz Irēnas vecvectēva, Mangaļu jūrskolu beigušā tālbraucēja kapteiņa, namsaimnieka un bodnieka Indriķa Kalcenava (1870. g. Rūjienā – 1945. g. Vecmīlgrāvī) zemes un 70. gadu vidū nodedzinātās un nolīdzinātās “Kalcnavmājas” vietas, par ko mūsdienās liecina tikai nelielais uzkalniņš un tā malā augošā bumbiere.
“Kalcnavmāja” vecmīlgrāviešiem bieži kalpoja kā orientieris, lai pateiktu, kur kas atrodas: pretim “Kalcnavmājai”, aiz “Kalcnavmājas” u. tml. Nams vecmīlgrāviešiem bija labi pazīstams, jo tajā atradās Indriķa Kalcenava “Rakstāmlietu un sīku preču veikals” (Kalcenava grāmatnīca, līdz 1940. g.).
Piebilstams, ka Irēnas mammucis, Indriķa Kalcenava mazmeita Marga Matisone (dz. Kalcenava; 1924–2020) pēc atgriešanās no Sibīrijas savā dzimtajā Vecmīlgrāvī no 1959. gada ir bijusi Vecmīlgrāvja grāmatnīcas pārdevēja un ilggadēja vadītāja (29 gadus līdz aiziešanai pensijā).
2019. gadā godināta ar Vecmīlgrāvja attīstības biedrības balvu “Vecmīlgrāvja lepnums”. Par bumbieri, kas te vēl aug šobaltdien, šīs skolas absolvents, vēsturnieks Guntis Vāveris saka: “Pie tās skolēni nereti gāja skaidrot savas attiecības.”
Gunta dzimta no viņa mammas puses Vecmīlgrāvī un tā apkaimē dzīvojusi jau kopš 18. gs. vidus. “Piederības sajūta ir ļoti spēcīga un to pat grūti vārdos izskaidrot. Protams, ostas un termināļa klātbūtne rada bažas par ekoloģisko drošību, bet kaut kā jau savstarpēji un cieņpilni jāmācās vienam otru pieņemt – mums ostu un ostai mūs. Vecmīlgrāvī patīk zaļums, un mūsu apkaimes īpašā iezīme ir kultūras iestādes un tradīcijas. Patīk vakara un rīta saules gaisma, kas te ielīst un izplūst. Kaiju brēkšanu sen vairs nedzirdu. Pretstatu Vecmīlgrāvī netrūkst, un tas šo vietu padara man īpašu.”
Fidela Kastro rokasspiediens
Zvejas flotē uz traleriem vairāk nekā četrdesmit gadus strādājis Leonards Rutkovskis, ko satiku pie Emmas ielas 5. nama. Iesākumā bijis matrozis, pēcāk jau bocmanis. Viņa dzīve – piedzīvojumiem bagāta, esot strādājis uz 30 kuģiem kā, piemēram, “Teodors Nete”, “Sergej Ļuļin” u. c. … Tie visi droši vien jau sagriezti metāllūžņos.
“Nekādas romantikas, fiziski grūts, nogurdinošs un atbildīgs darbs, turklāt jebkuros laika apstākļos, tālu un ilgi prom no mājām. Divreiz esmu slīcis, reiz pie Kanādas, zvejojot sarkanos asarus, zābaks aizķērās aiz tīkla un tralis mani ierāva jūrā… Tas notika naktī, vecākā kapteiņa maiņā, labi, ka pamanīja. Trali apturēja, biju ieķēries tīklā, taču tobrīd man virsū uzgāzās vilnis – izsita rokas no tīkla.
Trīs četras reizes mēģināju ieķerties tralī, taču smagie zābaki, piesmēlušies ar ūdeni, vilka ķermeni uz leju, arī vateni nenorausi, jo apjozts ar siksnu.
Cīnījos labu laiku, līdz atkal uzķēru tīklu. Kapteiņa vecākais palīgs apturēja kuģi, trīs jūrnieki pievilka tīklu tuvāk bortam un ar ķekšiem, uztverot mani mugurpusē aiz jostas, uzvilka uz klāja. Ķermeni ierīvēja ar spirtu, protams, arī iekšķīgi, un likos uz auss kādas četras stundas.”
Ārzemēs izkāpt krastā laida tikai pašus uzticamākos jūrniekus, jo bijuši gadījumi, kad padomju cilvēks iekārojis brīvās pasaules labumus. 1963. gadā Leonards ticies ar Kubas toreizējo prezidentu Fidelu Kastro: “Lai ar viņu tiktos, bija jāiziet trīs pārbaudes, izskatīja, salīdzināja sarakstu ar mūsu uzvārdiem. Viņa uzruna ilga apmēram četras stundas – bez apstājas un brīvi bez uzmetuma uz papīra. Pirmajā rindā – viņa apsardze, otrajā – seši no mūsu komandas. Nokāpis no skatuves, viņš katram sniedza roku un apjautājās, no kurienes esam. Teicu – no Rīgas, tādu viņš nezināja.”
Kā ar Havanas skaistulēm? Jūrniekiem mēdzot būt katrā ostā pa dāmai.
“1963. un 1964. gadā zvejoju pie Kubas krastiem un esmu skatījis arī Havanas izklaides vietas. Jokoja, ka skaistākās meitenes esot tieši Havanā, neglītās aizsūtītas uz ASV. Jūrnieku klubs ar metāla durvīm, iluminatoru ierīkots ostas tuvumā. Pie garas bāra letes sēž kādas 25 skaistules, piedāvā rumu. Ja iepatīkas, var sarunāt ko intīmu, oficiālā cena bija 20 Kubas peso. Īpaši izsmalcināta vieta, acīmredzot elitei, ierīkota pilsētas centra parkā, ko apjož kādus piecus metrus augsts žogs, tajā var iekļūt tikai ar taksometru. Grezna iekštelpa, zem stiklotas grīdas skan mūzika, dejo meitenes, ja kāda no tām patīk, nospied attiecīgo numuriņu, tad atnes albumiņu un izstāsta par viņas dotumiem. Puiši zināja, ka darbdienās mūsējos, “ruso”, tradicionālā veidā apkalpoja par pieciem, svētdienās – par desmit Kubas peso.”
Lakatiņā ar atmiņu mezglu
Bijām ciemos arī pieticīgā vienstāva koka mājiņā Vecmīlgrāvja 6. līnijā, kurā divas istabiņas, virtuve – tā plašākā, te savulaik dejots pat valsis. Malkas apkure, ūdens no akas… Namiņa saimniece Ritma Krasta, kuras dzimšanas diena iegadījusies leģionāru piemiņas dienā, par dzīvi negaužas, tieši pretēji – to svin un pret visiem izturas ar labestību. Strādājusi par bibliotekāri gan Baldonē, gan Rīgā – Horeogrāfijas vidusskolā.
Ritma rāda padomju okupācijas laika mājas grāmatu, tajā reģistrēti galvenokārt krieviski uzvārdi… Toreiz, kā zināms, priekšroka dzīvokļa saņemšanai bija iebraucējiem, nevis vietējiem iedzīvotājiem… To, ka praktiski nebija iespējams piereģistrēties, liecina arī šīs grāmatas lapas augšdaļā uzspiestais spiedogs ar tekstu, kas aizliedz pierakstu… Daudzus dzimtos vecmīlgrāviešus padomju okupācija piespieda aiziet no dzimtas mājām.
Par vecmīlgrāvieti Ritma kļuvusi, kad apprecējusies ar vietējās Krastu dzimtas atvasi – Zigfrīdu (1927–2001). “Kā redzams mājas grāmatas ierakstā, Zigfrīds Krasts te pierakstīts 1956. gadā. Viņš līdzīgi kā daudzi vietējie sapņoja mācīties jūrskolā, taču nodomu izjauca Otrais pasaules karš, kļuva par šoferi, strādāja Rīgas autoparkā, kur bija autobusu vadītājs.
Zigfrīdam bija motocikls, ar to viņš mūs, meitenes, veda uz Vecāķu pludmali sauļoties.” Ritma rāda savu kāzu foto un atceras: “Apprecējos 1958. gada 15. martā, dienu pirms savas jubilejas, tā es izbēgu no vecmeitas statusa.” Kuras grāmatas bijušai bibliotekārei iecienītākās? “Jēkaba Janševska romāni, īpaši “Dzimtene”, “Bandavā”, jo stāsta par lauku dzīvi, tautas pamatu. Pirmās trīs klasītes mācījos Lēdurgas pamatskolā, kurai 1998. gadā dots pirmā latviešu zemnieku aizstāvja, apgaismības ideju paudēja Garlība Merķeļa vārds, jo Lēdurga ir viņa dzimtā vieta. Pateicībā šai skolai sūtu grāmatu sainīšus. Bērnu man nav, lai lasa skolēni!”
Atvadoties no Ritmas, saņemu kinorežisora, operatora Rodrigo Rikarda grāmatu “No Vecmīlgrāvja pasaulē”. Arī viņš bijis vietējais, tagad atdusas Baltās baznīcas kapsētā, kurā apglabāts arī pirmais latviešu režisors Jānis Peitāns (1801–1859), rokraksta literatūras autors un tulkotājs. Viņš pirmais iestudējis paša tulkoto F. Šillera lugu “Laupītāji”, to izrādījis 1818. gadā Dikļos. Pēcāk pārcēlies uz Daugavgrīvu pie māsas un kļuvis par muižas pārvaldnieku Bolderājā. 2012. gadā, kad tikos ar režisoru Kārli Pamši viņa daudzstāvenes šaurajā dzīvoklī Vecmīlgrāvī, pēcāk apmeklējām arī Jāņa Peitāna atdusas vietu.
Ienācu un izlēmu – palikšu!
“Vēlākā rudenī un ziemā, kad koki jau bez lapām, no mana devītā stāva dzīvokļa vienas puses saskatāma jūra, no otras, kur lodžijas, kā ar roku aizsniedzams, mirdz Ķīšezera spogulis. Ūdeņi ir mana stihija… Kad pirmoreiz skatīju dzīvokli, uzreiz sapratu – te palikšu dzīvot,” teic grupas “Credo” mūziķis Guntis Veits, bijušais liepājnieks. Viņš Vecmīlgrāvim uzticīgs jau vairāk nekā trīspadsmit gadus. “Pēc horoskopa esmu Lauva… Ūdenslauva!” gardi iesmejas Guntis. “Varbūt arī tāpēc man tik ļoti patīk spiningot. Jau no maija kopā ar draugiem esmu ūdeņos, mēdzu arī lidot uz siltajām zemēm, oktobrī jau sešpadsmito reizi došos uz Spāniju.”
Kuras vietas Vecmīlgrāvī māksliniekam ir iecienītākās?
“Te jau vairākas vietas ir iedvesmojošas, raug, “Ziemeļblāzma” ar plašo, iekopto parku, Mīlgrāvja krastmala, “Grīvas krogs”, kurā mēdzu muzicēt ārā pie galdiņiem [kroga ēka senāk bija dzīvojamā māja, kurā mitis arī Vilis Lācis]. Publika – atsaucīga. Ko vairāk vēlēties? Manuprāt, apkaimē vairāk vajadzētu arī tādas nelielas, mīlīgas kafejnīcas, kurās skanētu dzīvā mūzika.”
Uzziņas
Augusts Dombrovskis
Nesavtīgais filantrops Augusts Dombrovskis (1845–1927), kokrūpnieks. Dzimis Ķengaragā, zvejnieka ģimenē. Izglītību ieguvis pašmācības ceļā. Strādādams kokzāģētavā, iekrājis naudu un 1887. gadā nodibinājis kokzāģētavu Mīlgrāvī. Daļu ienākumu izlietojis, nodibinot un uzturot vairākas kultūras un izglītības iestādes tagadējā Vecmīlgrāvī – elementārskolu un bērnudārzu (1900), proģimnāziju (1908); atturības biedrībai “Ziemeļblāzma” uzcēlis namu (1904, 1913) un t. s. Burtnieku namu (1907), kurā bez maksas varēja dzīvot un strādāt latviešu rakstnieki un mākslinieki. Miris 1927. gadā Zaļajā skolā, no viņa atvadījās arī Rainis. Apbedīts “Ziemeļblāzmas” dārzā. Viņam līdzās dus arī viņa uzticamais sunītis Kangars, kā bija vēlējies Dombrovskis.
Vecmīlgrāvis. Pirmās ziņas par Vecmīlgrāvi ir jau kopš 13. gs. sākuma. Lai nodrošinātu tirdzniecību Daugavā, Rīgā, bīskaps Alberts 1205. gadā 10 km uz ziemeļiem no Rīgas toreizējās Daugavas grīvas labajā krastā lika uzcelt cisterciešu Svētā Nikolaja klosteri. To 1208. gadā sāka apdzīvot mūki. 1266. gadā tie izraka nelielu grāvi no Ķīšezera uz Daugavu un uzcēla tur dzirnavas, bet pašu grāvi nosauca par “Mühlengraben” jeb “Dzirnavu grāvi”. Tagad šis grāvis kļuvis par 200 m platu un 9 m dziļu starpteku, kuras malā izvietojusies Rīgas kuģu būvētava, un ir piemērots kuģošanai – savieno Daugavu pa kanālu sistēmu ar Baltezeru, Gauju un Juglas ezeru.
Avots: no portāla “Apkaimes”
Vecmīlgrāvja attīstības biedrība
Dibināta 2007. gadā, vada Inta Biezā, vietnieks Uģis Bērziņš. Mērķis: veicināt tādu Vecmīlgrāvja un apkārtnes, īpaši Augusta Dombrovska “Ziemeļblāzmas” kultūras kompleksa attīstību, kas saglabātu kultūrvēsturisko un dabas mantojumu, nodrošinātu kvalitatīvu dzīves vidi vietējiem iedzīvotājiem. Patlaban biedrībā ir vairāk nekā 80 biedru.
