Vecmāte asarās: Imigrante gulēja un pat nespēja aiziet līdz jaundzimušajam 1
Eiropā arvien vairāk ienākot bēgļiem un imigrantiem, jauni izaicinājumi ir arī veselības aprūpē, tostarp dzemdniecībā. Iedomājieties, kā tas ir dzemdēt valstī, kur neviens nesaprot tavu valodu un bez drošības… Grieķu vecmāte Viktorija Vivilaki sniedz atbalstu šādām sievietēm Eiropas Savienības projekta ietvaros un bijusi tuvu līdzās šīm sievietēm, tātad zina, ko nozīmē sievietei dzemdēt svešā zemē bez skaidrības par nākotni.
Šī gada septembrī Briselē notika konference par jauniem izaicinājumiem un jautājumiem imigrantu un bēgļu medicīniskajā atbalstā “Cluster meeting migration and health”, tostarp dzemdējošo sieviešu atbalstā.
“Ja starp imigrantiem Grieķijā ir kādi 20% sieviešu un bērnu, bet pamatā tie ir vīrieši, kas meklē ekonomiski efektīvāku dzīvesvietu – ierodas meklēt darbu Eiropā, – tad starp bēgļiem pamatā ir sievietes un bērni no Sīrijas un Afganistānas – vietām, kur norisinās karadarbība. Un tās ir sievietes, kas radušas būt stāvoklī un dzemdēt daudzas reizes. Piemēram, man bija kliente sieviete, četru bērnu mamma, kura sevi uzskatīja teju vai par neauglīgu. Un es viņai teicu: “Man ir viens bērns, bet tev ir četri un tu sevi uzskati par neauglīgu?” Bēgļu kultūrā bērnu daudzums tiek saistīts ar sievietes personību. Viņas vēlas, lai viņām ir daudz bērnu,” uzsver vecmāte.
Taču sievietes sastopas ar virkni problēmu – sveša zeme, bez drošības sajūtas par dzīvi tagad un nākotnē, ir valodas un kultūras barjera… Taču arī šādā dzīves brīdī sievietes, protams, dzemdē. Lai tas notiktu emocionāli atbalstošāk un sievietēm būtu lielāka izpratne par notiekošo, Grieķijā radīta multidisciplināra programma, lai sievietēm būtu ne tikai pieejama medicīniskā aprūpe un pieeja profesionāļiem, bet arī, lai sievietes gūtu informāciju par savām vajadzībām, kur meklēt palīdzību un atbalstu perinatālajā periodā (ap un pēc dzemdībām, pašās radībās).
Bez tam ir sākta arī pašu migrantu sieviešu apmācība dūlas profesijā. Dūla ir nemedicīniska atbalsta persona, kas palīdz grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā gan saprast vairāk šo laiku un kā, piemēram, noris dzemdības un pēcdzemdību periods, atbalsta emocionāli un sniedz arī fizisku atbalstu, piemēram, dzemdībās. “Šī programma palīdzēs, lai nebūtu valodas barjeras. Šīs sievietes pazīst imigrantu kultūru, tās plašākā nozīmē – mentalitāti, uzvedības īpatnības, rituālus. Viņas varēs piedalīties rūpēs par sievietēm šajā dzīves posmā. Mācību programmā tiks ievēroti profesionālas dūlu apmācību principi. Turklāt mēs tajā ņemam vērā arī imigrantu kultūras īpašos aspektus. Sievietes, kas izies šo programmu, kļūs par profesionālām dūlām, turklāt ar specifiskām zināšanām par sieviešu migrantu dzīvi,” atzīmē vecmāte.
Mācības ilgs nedēļu, grupā, jo tā mēs varēsim apmācīt lielāku skaitu sieviešu (salīdzinoši pasaulē ir dažādas dūlu programmas, sākot no stundām, dienām, mēnešiem. Latvijā dūlas mācās trīs gadus ilgos kursos – Aut.).
Tas, cik ļoti vajadzīgs kāds cilvēks, kurš zina valodu un kultūras īpatnības, liecina kāds skaudrs piemērs no Viktorijas prakses. “Mūsu slimnīcā bija sieviete imigrante, kura piedzemdēja bērniņu. Es ar studentiem, kurus apmācu, atrados blakus telpā un ņēmām bērnam asins analīzes. Sieviete no apkalpojošā personāla atnāca un teica: “Viktorija, ieejiet blakustelpā. Tur ir sieviete ar pēcdzemdību depresiju. Viņa dzēra rīta tēju un sasita tēja krūzīti.” Es ar studentēm devos uz turieni. Tā bija sieviete no Sīrijas, kura nerunāja ne grieķiski, ne angliski. Es sāku ierādīt studentiem, kā veikt apskati šādos gadījumos — ja nevari sarunāties, kā gan citādi saprast, kas notiek. Tādēļ es sāku viņu aplūkot no galvas līdz kājām. Mēs apskatījām krūtis un pievērsāmies vēderam. Es noņēmu segu un ieraudzīju asinis, kas palikušas pēc dzemdībām. Turklāt es atskārtu, ka sieviete ir bez apakšveļas un uz gultas bija urīns un nedaudz fēču. Viņa bija pārāk vārga, lai dotos uz tualeti, pa ceļam bija vēl divas gultas. Un viņai nebija apakšveļas… Tādēļ viņa nokārtojās turpat gultā. Es jutos briesmīgi — iedomājos viņu savā vietā – es būtu ne tikai saplēsusi krūzīti, es visu slimnīcu “nonestu”!” – vecmātei acīs saskrien asaras aiz līdzjūtības pret sievieti. “Slimnīcas darbiniece teica, ka šīs sievietes bērns atrodas blakus telpā, bet māte uz viņu pat skatu nav uzmetusi. Mēs visu novācām un palīdzējām viņai nomazgāties un uzvilkt galvassegu. Dabūjām viņai apakšveļu. Un kad viņa atguvās un viņai atgriezās pašcieņas sajūta, viņa pajautāja, kur ir viņas bērns. Jo viņa ir vienkārši cilvēks un viņa ir kļuvusi pat māti. Bet līdz tam bija kā dzīvnieks veterinārā klīnikā.” Šis stāsts ir pierādījums, cik ļoti vajadzīgs starpnieks, kas palīdz saprasties imigrantu sievietēm, saņemot medicīnisko atbalstu.
