Vecmamma uztraucas: bērniem nepietiek vecāku uzmanības 0
“Labdien! Mani uztrauc situācija ar mazbērniem. Mēs ar vīru esam pensionāri un dzīvojam vienā mājā ar dēlu, vedeklu, mazmeitu un mazdēlu, kuriem ir 12 un 5 gadi. Bet mani mazbērni ir gandrīz kā bāreņi, jo vecāki ir tik aizņemti, ka ar viņiem nenodarbojas. Gan mājas darbus pildīt, gan parunāties, gan paspēlēties bērni nāk pie manis. Es raizējos, vai bērnus negatīvi neietekmēs tāda atsvešināšanās no vecākiem un pieķeršanās man. Pēc manām domām, bērni jāaudzina vecākiem.” Aina
Atbild ILZE AKMENE, psihoterapijas speciāliste: Labdien! Vispirms jāsaka – jūs esat lieliska vecmāmiņa! Bērni arvien intuitīvi jūt, kurš cilvēks ir viņiem atvērts, viņos ieinteresēts un pie kura ir vērts iet aprunāties. Lai bērni izdzīvotu dažādos apstākļos, daba devusi viņiem elastīgu psihi un spēju piemēroties visādām situācijām. Es jums piekrītu – vislabāk būtu, ja bērnus audzinātu vecāki, jo viņu nevērība, bieži neapzināta, bērnus sāpina, un nereti viņi izaug noslēgti, neuzticēdamies nevienam.
Bieži vecākiem šķiet – ja viņi daudz un smagi strādā, lai nodrošinātu ģimenei materiālo labklājību, tad bērniem ar to pietiek un viņiem vēl ir jābūt pateicīgiem par vecāku pūlēm. Taču bērna domāšana ir mazliet citāda. Pieaugušo atsaucību bērns tulko kā: “Es esmu pietiekami vērtīgs, lai ar mani nodarbotos”, savukārt nevērības gadījumā bērns nodomā, ka viņš laikam nav tā vērts, lai kāds viņam veltītu uzmanību. Un ar materiālām lietām šo vecāku uzmanību nav iespējams “samaksāt”.
Bērni pieaugušo uzvedību vērtē kategorijās – mamma/tētis vēlas vai nevēlas būt ar mani kopā.
Taču labā ziņa ir tā, ka vecāki nav vienīgie pieaugušie, kas bērnam var sniegt rūpes, uzmanību un ieinteresētību. Vecvecāki, citi radinieki, arī auklītes bieži veiksmīgi aizstāj vecāku uzmanības vakuumu, un bērns nejūtas nevēlams. Galvenais, kas nepieciešams bērnam, ir kāds pieaugušais, uz kuru var droši paļauties – ka tiks sniegta ne tikai uzmanība, bet vajadzības gadījumā arī palīdzība, kā ar mājas darbiem vai, ja ir kāda problēma, ar vienaudžiem, skolotājiem utt.
Svarīgi, lai šis pieaugušais būtu bērnam emocionāli pieejams (nevis, piemēram, noraidošs) un prognozējams – proti, bērns zinātu, ka viņš ir mīlēts un vēlams, nevis vienu dienu mīļais bērns, bet otru dienu – tāds, ko negrib redzēt. Ja bērns zina, kā viņu uztver un kādu attieksmi pret sevi viņš var sagaidīt, tas viņam dod drošības sajūtu. Protams, tas nenozīmē, ka bērns nekad netiks sodīts – taču arī sodam ir jābūt samērīgam un bērnam saprotamam, par ko un kāpēc viņš tiek sodīts.
Jums ir divi mazbērni, katrs sava dzimuma un dažādos vecumos – līdz ar to viņu vajadzības ir dažādas. Taču, ja abi mazbērni nāk pie jums, acīmredzot viņi saņem to, kas viņiem no pieaugušā ir nepieciešams. Jūs minat, ka kopā spēlējaties, un jūsu piecgadīgajam mazdēlam tas ir ļoti vajadzīgs – caur spēlēm bērni mācās arī attiecības. Ja vecāki ir fiziski un emocionāli promesoši, jūsu atsaucība un gatavība rotaļāties dod mazdēlam miera sajūtu – “pasaulē viss ir kārtībā”, jo viņa dzīvē ir kāds, kurš pievērš viņam tik nepieciešamo uzmanību.
Savukārt mazmeita jau ir tīne, un viņai droši vien svarīgas ir sarunas ar Jums. Starp citu, arī bērni, kuriem ar vecākiem ir labas un tuvas attiecības, sirdi izkratīt iet pie vecmāmiņām – bieži vien viņas ir daudz mierīgākas un saprotošākas nekā vecāki, kuri nereti pārāk uztraucas par savas atvases nedienām.
Arī palīdzība mājas darbos, ko jūs minat, ir svarīga, jo nereti skolā tiek uzdoti tik sarežģīti uzdevumi, ar kuriem pat visi ģimenes locekļi kopā tik tikko tiek galā.
Ko darīt ar jūsu mazbērnu vecākiem? Var mēģināt izrunāties, pastāstīt par bērniem, uzsvērt, ka bērniem ir svarīga vecāku uzmanība. Ja tas nepalīdz, var iesaistīt vecākus nedaudz rotaļīgākā veidā – tuvojas Ziemassvētki, un saistībā ar tiem var veidot vai turpināt dažādas tradīcijas, kurās piedalās visi ģimenes locekļi. Kaut vai piparkūku cepšanā vai rotājumu darināšanā. Taču svarīgi arī, lai jūs nepārpūlaties – ja esat nogurusi, tā arī pasakiet mazbērniem un viņu vecākiem un atpūtieties. Lai jums izdodas!