Negantais bullis 7
Antonijas vecāki bija jaunsaimnieki, Alsungas pusē saimniekoja 15 hektāru platībā. “Zemīte mums bija ļoti akmeņaina. Teika vēsta, ka velns esot nesis akmeņus, bet tad iedziedājās gailis, un velns visus akmeņus izbēris zemē,” stāsta Antonija, kurai bērnībā nācies nodarboties ar akmeņu lasīšanu no tīruma. Pirms iešanas skolā viņa, kā jau vairākums tā laika lauku bērnu, paspēja kārtīgi izganīties govis. Antonija atceras, ka reiz viņu gandrīz piebeidzis saimes bullis. “Viņš gribēja pamieloties sakņu dārzā, bet es negribēju viņu laist. Bullis saniknojās, uzklupa man ar ragiem, bradāja ar kājām. Piespieda pie žoga un pamatīgi apstrādāja. Labi, ka man mugurā bija kažociņš, kas mani paglāba no vēl lielākām traumām. Māšele izdzirdēja, ka aiz sētas kaut kas notiek; pasauca mammu, kas mani izglāba. Citādi es šeit nesēdētu.”
Antonijas agrā bērnība sakrita ar Otrā pasaules kara gadiem, kad viņai nācies pieredzēt arī karadarbību. Pāri tēva saimniecības laukiem stiepies dzelzceļš, kas kara laikā tika pakļauts uzlidojumiem; vilcieni mēdza apstāties tieši lauka vidū. “Vēl tagad ir redzamas bedres, kur tika nomestas bumbas. Bet mēs pie uzlidojumiem jau bijām pieraduši. Pagulējām grāvī; kad beidzās uzlidojums, gājām mājās,” atceras Antonija. “Dažkārt mājā ieklīda karavīri; māte iedeva pašas cepto maizi vai ko citu ēdamu. Viņi jau arī paši pameklēja. Tā darīja krievu karavīri, vācieši gan ne.”
Ļoti smags bijis arī pēckara laiks. Padomju vara zemniekiem uzlika lielas nodevas, pieprasīja dažādus pārtikas produktus. “Mēs dzīvojām diezgan tālu no pienotavas, tādēļ pienu nevarējām nodot, tā vietā vajadzēja sagādāt sviestu. Mammai bija citi darbi, tādēļ sviesta kulšanu uzticēja mums ar māsu. Man tā gribējās paņemt sviestu un uzsmērēt uz maizes, bet māsa teica, ka nedrīkst, paši nevaram sviestu ēst.” Zemniekiem, kas neizpildīja normas, padomju vara aprakstīja mantu, atņēma govis un zirgus. Vēlāk nodevas jau kļuva tik lielas, ka Antonijas vecāki nevarēja samaksāt, tādēļ nācās iestāties kolhozā. Tas arī pasargāja no izvešanas, bet Staļina režīma represijās cieta Antonijas mammas māsas ģimene, kas no izsūtījuma tā arī neatgriezās.
