Grēniņu ģimene izaudzē visu nepieciešamo pašmāju galdam un arī restorānam 0
Ineta Grēniņa ir neliela ģimenes restorāna Ave Luna šefpavāre. Patlaban viņa te saimnieko kopā ar vīru Andri, iepriekš palīgos bija arī meitas. Viņiem pieder arī lauku saimniecība netālu no Jelgavas. Viss, kas pašu spēkiem izaudzēts, nonāk restorāna virtuvē.
Nesen Grēniņu restorānā viesojās fermeris un agroekologs Lorenco Kaponeti, bioloģiskās saimniecības īpašnieks no Itālijas vidienes. Arī viņam pieder neliels ģimenes restorāns La Cucina. Ģimenei rūp ilgtspējīga lauksaimniecība, viņi izvēlējušies dzīvesveidu, kāds tas bijis senatnē, bet pievieno mūsdienu zināšanas. Viņi audzē olīvas un spiež eļļu. Saimniecība nav liela, bet viņu gatavoto olīveļļu iepērk vienpadsmit labākie Amerikas restorāni. Lorenco to dēvē par olīvu sulu – lieliskās kvalitātes dēļ.
Ineta uzteic Lorenco ideju vākt tā dēvētās mantojuma sēklas no visas pasaules, rūpēties par seno graudu, sēklu saglabāšanu. Pašaudzētos kviešus viņi maļ senās akmeņu dzirnavās un no šiem miltiem gatavo pastu. Izrādās, ka šādu kviešu miltu izstrādājumi nez kādēļ neizraisa alerģiju, tos var droši ēst cilvēki, kuriem liegts uzņemt glutēnu.
“Senāk visi mūsu zemnieki paši ievāca sēklas. Es joprojām audzēju cūku pupas un zaļos zirnīšus no sēklām, ko man kādreiz deva vecmāmiņa. Arī es katru gadu atlieku sēklas,” piebilst Ineta Grēniņa.
Senās gudrības palīdz
“Visas bērnības vasaras pavadīju laukos, pieradu pie šā dzīvesveida. Atceros rītus, kad vecmāmiņa izcepa pankūkas, uzlēja zāļu tēju un nāca no dārza ar ķiršiem. Tā bija pilnīga vienkāršība, bet vienlaikus izcila ekstra. Tas fails man visu laiku ir acu priekšā.
Nebija tā, ka mājās bija pārpilns ar ēdienu, kā tagad vairumā ledusskapju. Ēdienreizes bija vienkāršas, gaļu ēda tikai uz rudens pusi, kad bija jānokauj kāda vista vai gailēns. Vasarā daudz izmantoja pašraudzētu rūgušpienu, piemēram, ar to aizdarīja salātus un lokus. Tas ir pareizi arī no austrumu medicīnas viedokļa – šādi vasarā var pazemināt enerģiju, kas ir nepieciešams,” uzskata Ineta.
Viņa atceras, ka drīkstēja kā bērns izvēlēties, ko grib pie tējas: cukuru, medu vai stikleni. Ja iekāroja stikleni, cukuru vairs nedrīkstēja pielikt tējai, jo tad mazajam būtu par daudz salduma.
Meklēt mežā zaķskābeni
Grēniņu saimniecība nav liela – vien pieci hektāri. Taču viņi izaudzē visu nepieciešamo pašmāju galdam un arī restorānam. No rīta visu svaigi salasa un ved uz restorānu. Tas ir liels atspaids, turklāt drošība par produkta kvalitāti, jo neizmanto ķimikālijas.
Ja šādi saimnieko – savieno savu dārzu ar pašu restorāna virtuvi, gluži dabiski tiek nodrošināta tik bieži slavētā produktu sezonalitāte. Kad dārzā paaugas cukīni vai nobriest ķirbji, tie uzreiz parādās ēdienkartē, pārtop ēdienos, kam klāt šefpavāres zināšanas, izdoma un radošums. Daudzi zina, ka Inetai piemīt spēja gatavot šķietami vienkārši, bet vienlaikus oriģināli.
“Pavasarī mans favorīts ir topinambūrs. Līdzko nokūst sniegs, zeme ir vaļā, atliek vien nedaudz atraust augsni un izcelt veselīgās saknītes. Izmantoju arī pirmās topinambūra lapiņas – piegriežu salātiem.
Pavasarī ļoti gaidu upeņu pumpurus. Salasu kādu tējkaroti, daudz nevajag. Miezerī saspaidu, pievienoju nedaudz citrona sulas un medu. Tā ir īsta vitamīnu bumba, sprādziens! Upeņu spēcinājumu var pa kripatai pievienot desertiem, rotāt jau gatavus saldos ēdienus.
Tāpat ar zaķskābenēm – līdzko parādās šis spirgtais zaļums, tā es uz mežu prom. Mazās skābenās lapiņas ir dzīvības pilnas, lieliski papildina salātus vai jebkuru citu ēdienu. Es jau tagad gaidu, kad varēšu plūkt jaunās nātres un pļavā lasīt skābenes. Tas viss piedien pavasarim, dod spēku un veselību,” slavē pavāre.
Dzīvot mijiedarbībā
Vasarā pēc darba Grēniņi uzreiz brauc uz laukiem. Ineta teic, ka pēc zodiaka ir Zemes zīme. Atbrauc no darba pārgurusi, tomēr tūlīt metas iekšā vagās, rok, ravē, priecājas par katru asnu.
“Sajūtu dabas ritumu un laika cēlienus. Dzied putni. Es pieskandinu klāt. Man nav īpaši laba balss, bet es vakaros tā izdziedos, no sirds! Skandēju visas tautasdziesmas, ko vien zinu. Citvakar man vajag parunāties. Ir kas tāds, ko negribas skart, bet ir jāizrunā, un to varu izsacīt uz sava lauka. Tā ir vienkārša saruna pašai ar sevi. Esmu viena, ir miers un klusums, suns un kaķis vagas galā kaut ko dara… Izritinu savu domu, izšķetinu, un rodas miers. Pēc šāda vakara dārzā ienāku iekšā un jūtu – enerģija ir apmainījusies, atkal varu kalnus gāzt.”
Pirms četriem gadiem Grēniņi nolēma iegādāties vistas, lai tiktu galā ar gliemežiem dārzā. Ineta atcerējās vecmāmiņas padomu – vista jāņem kopā ar cālīšiem. Tā sagadījās, ka vistas pirka dažādos novados. Paši jokoja – viņu putnu saime pārstāv visu Latviju. Nu jau saimniecībā ir pussimts vistu. Ineta atzīst, pašmāju olu garša ir tik intensīva, ka ēdot pat neprasās klāt sāli.
Rītos viņus pamodina gailis. Gaiss tiek pieskandināts, ir priecīgāk mosties. Ineta smejas: “Tas ir kā pasakā – ja gailis dzied, tātad spoku stunda ir beigusies, drīkst celties.”
Viņa godīgi atzīstas, ka nevarētu būt tikai lauku cilvēks. Patīk tieši šī mijiedarbība – pilsēta, tad atkal lauki un atkal pilsēta – tas veido līdzsvaru dzīvē.
Vēl Ineta teic, ka neveiktu šos nenoliedzami grūtos lauku darbus, ja tie nesagādātu prieku. “Mans princips – lai darāmais dotu prieku. Arī ēdienu gatavojot. Ja ēdiens neizdodas tāds, kā gribēju, to viesim nepasniegšu. Labāk tad izgāzīšu katlu laukā! Tā ir gadījies ļoti reti, bet esmu tā darījusi. Vecāki man ieaudzinājuši būt godīgai pret sevi.”
Zaļākai nākotnei
Grēniņu ģimene daudz ceļo, pēta arī restorānu un veikalu piedāvājumu. Ineta vaicā, vai esmu pamanījusi, ka, piemēram, Francijā un Itālijā neviens lielveikals neatrodas pilsētas centrā. Tas tiek darīts, saudzējot mazo tirgotāju un ražotāju. Ja ģimenei pieder veikaliņš, parasti tas tiek nodots mantojumā no paaudzes paaudzē, turklāt ar visiem pircējiem un viņu pēcnācējiem.
“Ir svarīgi pazīt pārdevēju vaigā, tad arī produkti ir vērtīgāki. Ne jau mainās to garša, bet tie kļūst citādi emociju nozīmē. Latvijā ir tieši pretēji – pat jebkuras mazpilsētas centrā gozējas lielveikals vai pat vairāki. Mazās tirgotavas arī eksistē, bet tās parasti atrodas nomalē. Turklāt vairākums mūsu ļaužu daudz labprātāk iepērkas lielveikalā.
Par šīm tendencēm man ir nedaudz skumji. Sāp sirds par to, ka, mūsu valsti atjaunojot, netika jau pašā sākumā iecerēts, ka ilgtermiņā būsim ekoloģiskas ievirzes, zaļa zeme. Tā mēs būtu citiem daudz interesantāki. Ja saglabātu vairāk mazo saimniecību, tagad dzīvotu zaļāk un ēstu veselīgāk. Un laukos būtu palicis vairāk cilvēku.
Mūsu meita Liene dzīvo Vācijā. Viņa allaž teica, ka visvairāk pietrūkst iespējas rušināties dārzā. Kad abi ar vīru sāka dzīvot Ķelnē, izrādījās, ka tur ir dārzs. Tas izveidots tāds liels un kopējs, katrs var iekopt kādu dobi. Ikviens lepojas ar to, ko izaudzējis. Un kopīgajā zemē katrs var salasīt sev vajadzīgo: noplūkt sauju diļļu vai skābeņu, nogriezt kādu puķi.
Aizvedu meitai stādus no mūsu dārza, arī pašas ievāktās sēklas. Bija milzīgs prieks un lepnums, ka Vācijā auga Latvijas cūku pupas un gurķi, visus priecēja lekni rabarberi.”
