Vecmāmiņu virsvecmāmiņa – Zenta 1
Zenta aliansē ir noteikta par galveno Vecmāmiņu kontakbiržas pārstāvi, un ne velti – pati savulaik strādājusi gan bērnudārzā, gan sākumskolā, mācījusi bērnus mājās, bet nu daudzus gadus strādā par aukli. Viņa ir enerģiska, smaidīga, ar saviem uzskatiem par bērnu audzināšanu, politiku, citiem sabiedriskajiem notikumiem. “Es gan neesmu nekāda uķi, puķi omīte,” tā par sevi galvenā vecmāmiņa. Zenta ir kristiete, katoļticīgā, ar lielu mīlestību pret bērniem, lai gan pati savu vienīgo dēlu zaudējusi dažas dienas pirms viņa 15.dzimšanas dienas. Dēlam bijusi galvas smadzeņu saslimšana, kas gan īpaši netraucēja dzīvot, līdz pēkšņi – pēc gala pamatskolas eksāmenu nokārtošanas toreizējā izglītības sistēmā, dēls mira. Tādēļ Zentai nav izdevies piedzīvot, kā ir auklēt savus mazbērnus. Bet, kā saka pati Zenta, viņa kā stipras horoskopa zīmes pārstāve, spēja tikt pāri dēla nāvei, dzīvot tālāk un galvenais, nezaudēt mīlestību un patikšanu pret bērniem.
Zenta jaunību pavadīja Grobiņā, bet strādāja Liepājā. No pirmā vīra dzima dēls, tad vīrs sācis “draudzību ar zaļo pūķi”, izšķīrušies. Pēc deviņiem gadiem, kad šķīrusies ar pirmo vīru, darba vietā satikusi no Maskavas atbraukušu inženieri. “Es pat nezinu, kā viņš manī ieskatījās, es tāda noputējusi (darbs bija tāds) tur staigāju, bet pamazām mēs viens otrā ieskatījāmies,” atklāti stāsta Zenta. Arī dēlam iepaticies mammas jaunais draugs, un tā Zenta nolēma apprecēties, visi aizbrauca uz Maskavu. Dēls gandrīz neviena vārda nezinājis krievu valodā, bet mammas jaunais vīrs ļoti daudz nodarbojies ar zēnu, un skolā sekmes neizpalika. Diemžēl, arī Maskavas ārsti nespēja glābt jaunieša dzīvību. To atminoties, Zenta visiem iesaka – nekad nebrīnīties par kādu dzīves situāciju, tā var piepildīties. Pirms tam Zenta laikrakstā bija lasījusi par kādu 17 gadus vecu meiteni, kas mirusi no analogas diagnozes, kas, kā vēlāk atklājās, bija arī pašas dēlam. Zenta toreiz, īsti neticot, nevarējusi nobrīnīties, kā tik jaunai meitenei var būt šāda slimība. Nepagāja ilgs laiks, kad pašas dēls zaudēts. Tomēr Zenta spēja tikt pāri sāpēm.
Maskavā Zenta nodzīvoja 20 gadus, dzimtenē atgriežoties 1995.gadā. Ar vīra palīdzību, Zenta Krievijas galvaspilsētā iekārtojās labā darbā, saistītā ar būvniecību – iestādē, kurā tika pieņemti lēmumi, kur, kā un par cik celt ēkas strauji augošajā Krievijas galvaspilsētā. “Apgrozījusies” augstā sabiedrībā, tomēr īpaši ne ar vienu krievu ģimeni tā arī nedraudzējusies. Vēl tagad Zenta mūsu Rīgu uzskata par mazu provinci daudzās jomās, ja salīdzina to vērienu, kāds bijis Maskavā, piemēram, kultūras, inteliģences jomā. Zentas vīrs mira 1990.gadā, tad Maskavā sajutusies slikti, gluži viena svešā zemē. Abi viņas mīļie bija kremēti, pārdevusi dzīvokli Maskavā, paņēmusi līdzi urniņas ar pelniem, Zenta atgriezās Latvijā. Piecus gadus viena Krievijā vēl nodzīvojusi, lai sagaidītu vecuma pensijas iestāšanos, bet, kā vēlāk izrādījās, tas bija lieki, jo līdzko Latvijas pilsoņa pase bija rokā, Krievija vairs pensiju nemaksāja. Tagad Zentas kundze dzīvo vienistabas dzīvoklī ar diviem kaķiem, un ir ļoti pieprasīta un aizņemta vecmamma. Viņai patīk dzīve, viņa nesūdzas, arī par niecīgo pensiju ne, tāpēc viņa pati meklē iespējas – nevis, lai izdzīvotu, bet dzīvotu, jo Zentai ir svarīgi būt informētai par visu, tādēļ gribas gan kaut ko palasīt, gan televīziju paskatīties. Kamēr vien varēs, Zenta būs vecmāmiņa ģimenēs, kur nepieciešams atbalsts.
Zentu nereti pārsteidz totāla bērnu izlutināšana
Kā saka pati Zenta, viņai ir dotas tiesības izvēlēties, ar kuru ģimeni sastrādāties, bet ar kuru ne. Tieši tāpat ģimenēm – kontakts ir jāatrod, ja tāda nav, nevienai pusei nav jāpacieš otra sabiedrība, tad labāk šķirties ar labu. Visvairāk Zentu pārsteidz, cik mūsdienās bērni ir izlaisti, cik daudzi vispār nepazīst vārdu “disciplīna”. Protams, neba bērni vainīgi, taču ar tādiem ir ļoti, ļoti grūti, un svešās vecmāmiņas tiesībās neietilpst tik svarīgu jautājumu audzināšana. Tiesa, Zentai nav bijušas daudzas ģimenes, ar kurām nav spējusi sastrādāties, taču dažas tomēr ir. Piemēram, Zentai pareizi nešķiet vecāku attieksme, kad bērns pirmo reizi ierauga vecmāmiņu, uzreiz vaicāt: “Nu, tev viņa patīk?”. Cilvēks ir jāiepazīst, nevis no pirmās reizes jāprasa un jāņem vērā bērna viedoklis, uzskata Zenta. Viņu šokē visatļautība, ko mūsdienās pieļauj gan skolās, gan mājās. Protams, ne visās ģimenēs, bet pietiekami daudzās. Tāpat viņu izbrīna bērnu pastiprinātā interese (turklāt visu vecumu bērnu vidū) par seksuālas dabas jautājumiem. Lai nepieļautu kādas “interesantas” situācijas, kad bērni spēlējas mammās un tētos, Zenta nekad bērnus neatstāj vienus, pat ja vecāki solījušies būt pēc piecām minūtēm mājās, un bērni saka, lai vecmamma iet mājās.
Kad Zenta strādāja skolā, kas bija 60 – 70. gadi, skolās bija disciplīna – starpbrīžos neviens nebļaustījies, katrs skolotājs kādiem delveriem varējis aizrādīt, neviens skolēns nevarēja būt nesekmīgs, bet tagad? Toreiz, kā atminas Zenta, skolotāji pēc stundām strādāja ar tiem skolēniem, kuriem mācībās gāja grūtāk, lai tikai nepieļautu nesekmību, bet tagad… “Tagad nekā nav, par katru šķaudienu skolotāji prasa naudu,” nedaudz neapmierināti par tagadējo izglītības sistēmu izsakās Zenta, kas pirms daudziem gadiem strādāja skolās Vaiņodē un Priekulē, un bez papildus maksas pēc stundām strādāja ar bērniem.
Tas pats esot bērnudārzos – bērni kliedz, spiedz, ārdās, bet audzinātāji tik smaida, bez jebkādiem aizrādījumiem. “Disciplīna šobrīd nav nekur,” secina Zenta, papildinot, ka “viss nāk no ģimenes”.
Vēl Zenta nereti brīnās, cik bezatbildīgi jaunie vecāki izturas pret bērnu drošību, kas sākas ar vidi mājās. Vecāki maziem bērniem brīvi ļauj skraidīt pa virtuvi, kur turpat, rokas stiepiena attālumā, katliņā vārās karsta zupa vai nolikta kūpoša kafijas krūze. Vecmāmiņām atbildība ir milzīga – gan sargājot bērnus uz ielas, gan mājās, kur iekārtojums nereti itin nemaz nav bērnu veselībai un drošībai piemērots.
“Mēs nevaram patikt visiem, un visi nevar patikt mums, tāpēc mums ir izvēle, un izvēle ir vecākiem, taču viennozīmīgi, mūsu vecmāmiņas ir visatbildīgākās aukles – labi izglītotas, disciplinētas, ar augstiem morāles standartiem,” uzsver Zenta, turpinot, “es pati brīnos, kā man tie bērni nav apnikuši, bet nav”.
Ar dažām ģimenēm Zentai izveidojusies ilgstoša draudzēšanās, kad auklējamais vecmāmiņu uzaicina uz vidusskolas izlaidumu. Fotogrāfijā šī puiša ģimene pārcēlusies uz dzīvi Skotijā, un vecmāmiņai apmaksāti ceļa izdevumi, lai tik viņa atkal paciemotos ģimenē.
Izsaukums – pēc piecām minūtēm – nederēs
Lai savā mājā ievestu svešo vecmammu, vecākiem lēmums jāpieņem savlaicīgi, arī apdomājot, tieši kādus pienākumus omītei būs jāveic. Ja kāds pa dienu izdomā, ka vakarā jāiet uz teātri, bet nav, kas pieskata bērnu, var būt jau nokavēts. Katrā ziņā, nav garantijas, ka vecmāmiņa būs nodrošināta. “RASA” mājas lapā ir atrodama informācija par kontaktbiržu, ieinteresētie vecāki sazinās ar Zentu un izsaka savas vēlmes un vajadzības, bet Zenta savukārt piemeklē vispiemērotāko vecmammu.
Zenta pastāsta, ka vispār Vecmāmiņu kontaktbiržas sievietes ir gatavas aprūpēt visas dzīvās radības. Piemēram, jābrauc ceļojumā, bet nav neviena, kas pabarotu kaķīti, izvestu sunīti pastaigā, arī šādus pakalpojumus omītes gatavas sniegt. Seniores ir enerģijas pilnas, priecīgas, ka kādam var būt noderīgas, priecīgas būt cilvēkos un turklāt vēl nedaudz nopelnīt, jo pensijas apmēri nevienai kundzei neesot pietiekami normālai dzīvei.
Autore: Aija Rutka, calis.lv
