Vecmāmiņa: “Gribu būt noderīga mazbērniem, bet nepietiek spēka. Ko darīt?” 0
Gunta: “Labdien! Esmu pensionēta vecmāmiņa. Katru gadu, kad meita ar vīru divatā dodas atvaļinājumā uz ārzemēm, bērni (mazmeitai seši, mazdēlam desmit gadi) uz divām nedēļām tiek atstāti laukos pie manis un vīra. Esam ļoti laimīgi, ka varam pavadīt laiku kopā ar mazbērniem, kurus ļoti mīlam, taču jāsaka godīgi – ir vairākas lietas, ar kurām ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski ir ļoti grūti tikt galā. Atbildība ir liela, un spēks ar katru gadu tomēr sarūk. Ir grūti izskraidīt bērniem līdzi. Turklāt bērni kļūst ļoti neiecietīgi, ja kaut ko nesaprotam no mūsdienās pieejamām tehnoloģijām. Kad sakām, lai vismaz vasarā, kad var izbaudīt būšanu dabā, noliek malā visus kaitīgos ekrānus – telefonus, planšetdatorus utt. –, viņi kļūst dusmīgi, apvainojas un saka, ka grib prom. Par to sāp sirds. Mēs taču tikai gribam to labāko! Un visbeidzot – kad tikko esam daudzmaz pieslīpējušies un saraduši, mazbērniem jau jādodas prom. Atvadas ir ļoti smagas. Pēc tam ir neizmērojama tukšuma sajūta. Nav viegli būt tādā slodzē, bet bez viņiem arī ir ļoti drūmi. Ko jūs mums ieteiktu? Jo šķiet, ka meita ar vīru mūs nesaprot. Viņiem šķiet, ka pārspīlējam un ka viss ir kārtībā, ka tās ir tikai tādas vecuma kaprīzes.”
Atbild Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite
“Lasot vēstuli, saprotu, ka esat ļoti atbildīga un jūsos virmo daudz dažādu emociju, kas ir ierastas tur, kur satiekas vienas ģimenes vairākas paaudzes un kur komunikācija nenotiek tik bieži un tā, kā gribētos. Tāpat izklausās, ka jūs daudz domājat, pārdzīvojat un cenšaties izprast mazbērnus un meitu, tādējādi, ļoti iespējams, atstājot novārtā savas vajadzības. Paradokss, bet bieži tieši ar vistuvākajiem cilvēkiem ir grūti runāt un dalīties ar savām emocijām, jo viņi ir tik mīļi, tāpēc ir bail viņus aizvainot.
Manuprāt, situācija nemainīsies, ja neizdosies atklāti izrunāties ar meitu un znotu, jo viņi savā ikdienas steigā varbūt nemaz neaizdomājas par tām lietām, kuras aprakstāt, – spēka mazināšanos, vientulības izjūtu utt. Viņiem, visticamāk, šobrīd ir aktīva darba dzīve un rūpes par saviem bērniem, tāpēc diemžēl nav laika aizdomāties par to, kā jūtaties jūs. Reizēm arī pieaugušajiem bērniem ir grūti pamanīt vai pieņemt, ka vecāki noveco un ka ir jārēķinās un jāpadomā, cik daudz un kādus pienākumus no viņiem var prasīt.
Sarunu ar meitu un znotu vajadzētu veidot kā divu pieaugušu cilvēku sarunu, nevis no vecāku un bērnu perspektīvas. Jūs noteikti varat padalīties ar saviem novērojumiem, ka redzat, cik viņi ir aizņemti, ar lielu atbildību, un pēc tam dalīties ar savām emocijām, pārdzīvojumiem, bažām – bailēm netikt līdzi mazbērniem, nemācēt apieties ar mūsdienu tehnoloģijām utt. Svarīgi būtu arī viņiem jautāt kādus konkrētus padomus, risinājumus – kā viņi mājās ierobežo “ekrānu” lietošanu, ko viņi dara, kad bērni dusmojas, kā viņus disciplinē?
Tas, ka vasarā pieskatāt mazbērnus, nenozīmē, ka jums nedrīkst būt savi noteikumi un prasības, kas viņiem jāievēro jūsu mājās. Piemēram, kad un cik daudz drīkst lietot planšeti (ideāli, ja šis ir saskaņots ar vecākiem), kur viņi drīkst/nedrīkst iet utt. Mazbērni ir jau pietiekami lieli, lai visu laiku nevajadzētu viņiem skraidīt līdzi. Tāpat no viņiem drīkst un pat vajag prasīt pienākumus atbilstoši viņu vecumam, jo jūs ar vīru tomēr neesat apkalpojošais personāls. Svarīgi, lai jūs savus noteikumus vairāk vai mazāk izdomājat vēl pirms mazbērnu ierašanās, un tad kopīgi ar viņiem vecāku klātbūtnē par tiem vienojaties. Mīlestība un atbilstoša stingrība ir tas, kas vislabāk palīdz sadarboties un tikt galā ar bērniem. Jo tiešāk izrunāti noteikumi, jo visiem viss ir daudz vairāk skaidrs; tad atliek tikai noteiktās situācijās atgādināt, par ko esat vienojušies, un nav pat nepieciešamas plašas diskusijas.
Tajā pašā laikā droši varat atspoguļot, kā jūs jūtaties, kad viņi manipulē/draud, sakot, ka grib prom, ja kaut ko viņiem aizliedzat. Nevajag baidīties arī ar mazbērniem būt atklātiem un runāt par jūtām, atspoguļot to, kas notiek, piemēram: “Es redzu, ka tu kļūsti dusmīgs, ja tev neatļauj ilgi spēlēt planšeti. Dusmoties tu drīksti, bet no tā noteikumi nemainās.”
Par mūsdienu tehnoloģijām runājot – droši varat lūgt mazbērnus jūs izglītot, mācīt kaut ko lietot vai spēlēt, viņiem noteikti patiks būt ekspertiem, jo varēs iejusties skolotāju lomā un redzēt, kā tas ir, ja kāds kaut ko nesaprot. Nevajag baidīties parādīt sevi kā nezinošu vai lēnu, daudzas lietas var pavērst kā spēli vai joku, vai arī noķert viņus uz izbrīnu. Protams, laiki mainās, katra paaudze ir citāda, un katrs mēs cenšamies audzināt bērnus, mazbērnus pēc labākās sirdsapziņas, bet ir jāsaprot, ka nav viena vai otra labāka vai pareizāka metode, galvenais ir būt atvērtiem, zinātkāriem, pieņemošiem un godīgiem sarunās ar otru, tad parasti arī visu vairāk vai mazāk var atrisināt.
Vēl ieteiktu jums vairāk uzņemties iniciatīvu saistībā ar to, cik bieži tiekaties un sazvanāties ar meitu un mazbērniem. Ja jums šobrīd ir vairāk laika, tad varat piedāvāt tikšanos, aizbraukt ciemos, noskaidrot, kādā laikā visērtāk būtu sazvanīties utt. Bieži vecāki gaida, ka bērni zvanīs vai atbrauks ciemos, un, ja tas ir reti, tad apvainojas; bet paši neko nedara, lai tikšanās notiktu biežāk. Manuprāt, diez vai meita iebilstu, ja jūs šad tad aizbrauktu uz Rīgu pie viņas ciemos, piemēram, aizietu uz teātra izrādi vai kādu pasākumu, kas jūs interesē, un pirms vai pēc tam tiktos ar mazbērniem. Līdz ar to jūs pati varētu regulēt gan slodzi, gan tikšanās biežumu, tādējādi saikne ar mazbērniem katru vasaru nebūtu jāveido no jauna. Visticamāk, mazbērni un meita vienkārši neaizdomājas par to, kā jūs jūtaties, tāpēc atklātas sarunas par jūtām un vajadzībām varētu būt tas, kas jūs tuvina, un bērni pēc tam to varētu pārņemt arī savā pieredzē, veidojot attiecības jau ar saviem bērniem.”
