Vecie karavīri nepadodas 38
Leģionāru dienas priekšvakarā Saeimā kārtējo reizi aktualizēts jautājums par Otrā pasaules kara dalībnieka statusa likumu. Tomēr valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars brīdina sirmos karavīrus īpaši necerēt: “Līdz šim pieredze ir bijusi negatīva, jo iepriekšējie Saeimas sastāvi šo iniciatīvu vienmēr noraidījuši. Tādēļ arī šoreiz jābūt gataviem uz vilšanos!”
Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisija vakar pauda atbalstu atkārtotai likuma virzīšanai uz Saeimas sēdi. Tā kā apakškomisijai nav likumdošanas tiesību, tā lūdza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju uzņemties atbildību par šo likumu.
Kopš neatkarības atjaunošanas Saeima vairākkārt ir izbrāķējusi dažādus likumprojektus par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu, kuru mērķis ir bijis mazināt atšķirības starp dažādās frontes pusēs karojušajiem karavīriem. Piemēram, 2007. gada oktobrī tika noraidīts toreizējās “TB”/LNNK priekšlikums piešķirt leģionāriem nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, kas ļautu viņiem saņemt ikmēneša pabalstu no Aizsardzības ministrijas budžeta. Toreiz likumprojekta pretinieki (tostarp pašreizējais Ministru prezidents Māris Kučinskis) atrunājās, ka vispārējā taupības režīmā šādus tēriņus valsts nevar atļauties. Taupība, visticamāk, bija tikai atruna, jo 2014. gada septembrī parlaments noraidīja arī Otrā pasaules kara dalībnieku statusa likumu, kas nacistiskās Vācijas karspēka rindās karojošajiem neparedzēja nekādus materiālus pabalstus, bet tikai centās padarīt vienlīdzīgākus abās pusēs karojošos, nedalot tos “labajos” un “sliktajos”.
Vecie karavīri ir sīksti ļaudis. Kaut arī viņu vidū atlikusi tikai saujiņa cilvēku, kas atbilst likumprojektā noteiktajiem Otrā pasaules kara dalībnieka kritērijiem, viņi pēc dažām neveiksmēm nedomā padoties. Pagājušonedēļ Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) sanāksmē veterāni lūdza klātesošajiem Nacionālās apvienības deputātiem Raivim Dzintaram un Ritvaram Jansonam mēģināt vēlreiz virzīt uz pieņemšanu 2014. gadā noraidīto likuma variantu, kaut arī tas neparedzētu nekādas materiālas garantijas. Pat tad, ja izredzes gūt Saeimas vairākuma atbalstu ir niecīgas. “Mūsu ir palicis pavisam maz, un esam jau krietni gados – virs deviņdesmit. Lielākā daļa jau aizgājusi mūžībā. Godājot un atzīstot gan vēl dzīvo, gan jau aizgājušo karavīru devumu, lūdzam Saeimu izskatīt šo likumprojektu vēlreiz,” teica LNKB priekšsēdētājs Edgars Skreija.
Dažiem Valstiskās audzināšanas apakškomisijas deputātiem gan bija iebildumi pret atsevišķiem likuma pantiem, bet kopumā neviens neiebilda pret tā virzīšanu tālāk. “Runa ir par jauno paaudzi, kuriem jāieaudzina cilvēciska attieksme pret kritušajiem neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši. Ir viegli no šā laika pozīcijām tiesāt tā laika cilvēku rīcību, bet neaizmirsīsim, ka visbiežāk viņi bija bezizejas situācijā,” teica deputāte Janīna Kursīte-Pakule.
Likumprojekts paredz, ka tiesības pretendēt uz Otrā pasaules kara dalībnieku statusu būtu vienādas abās frontes pusēs karojušajiem karavīriem, nedalot tos “labajos” un “sliktajos”. Lai novērstu šā statusa piešķiršanu cilvēkiem, kuri morāli nebūtu pelnījuši Latvijas valsts atzinību, likumprojektā paredzēts, ka statusu nevarētu iegūt personas, kuras piedalījušās komunistiskā vai nacistiskā režīma politiskajās represijās, darbojušās šo režīmu represīvajās iestādēs, tām pakļautajās diversantu vai partizānu vienībās vai sadarbojušās ar šīm iestādēm, dienējušas Padomju Savienības iekšlietu karaspēkā, iznīcinātāju bataljonos, strādnieku gvardē vai kā kadru virsnieki, bijušas komunistiskās vai nacistiskās partijas sastāvā vai sodītas par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem un nav reabilitētas. Otrā pasaules kara dalībniekiem tiktu izsniegtas noteikta parauga apliecības un krūšu nozīmes, bet nekādu materiālu atlīdzību likumprojekts neparedz. Tajā gan teikts, ka pašvaldības ir tiesīgas lemt par papildu sociālo garantiju vai atvieglojumu piešķiršanu veterāniem.
Tieši pašvaldībām atgādinājums par cilvēku nedalīšanu “labajos” un “sliktajos” varētu būt īsti vietā. Pērn jau rakstīju, ka “Saskaņas” pārvaldītā Rēzekne, kas savu pamatfunkciju izpildei saņem palīdzību no citām pašvaldībām ar izlīdzināšanas fonda starpniecību, vieglu roku atvēl lielas summas padomju pusē karojošo veterānu atbalstam, kamēr politiski represētajiem atbalsts ir mazāks, bet bijušos leģionārus pašvaldība ignorē vispār.
