Anda Buševica: Vecas grāmatas 0
Virsrakstā likta, šī frāze izklausās pat cildeni, liekot domāt par kādu laika pārbaudi izturējušu foliantu no biežas lietošanas nospodrinātos ādas vākos. Taču realitāte ir gauži atšķirīga.
Jau pasen savu eksistenci beiguši abi lielākie Rīgas antikvariāti: Dzirnavu ielā, netālu no nogāztā ļeņinekļa, kā arī Vecrīgā, Vāgnera ielā. Tās bija leģendām apvītas vietas, kurās reizēm no jauna apritē iekrita kāds grāmatniecības retums, un tad antikvariāta vadītāji demonstrēja savu augsto profesionālo raudzi, turot rūpi par atradumu, sazinoties ar muzejniekiem, mākslas zinātniekiem, līdz izdevās noskaidrot tā izcelsmi vai nozīmi. Šīs sadarbības augļus baudām joprojām: 2014. gadā kā viens no Rīgas un Siguldas kā Eiropas galvaspilsētas notikumiem no jauna faksimilizdevumā tika izdots “Rīgas – karaliskās pilsētas Vidzemē – godātās rātes atjaunotais svētku un tērpu nolikums”, ko Rīgā 1593. gadā iespiedis Nikolauss Mollīns. Šīs grāmatas vienīgo līdz mūsdienām saglabājušos eksemplāru Turaidas muzejrezervāts varēja iegādāties, pateicoties labajai satikšanai ar Dzirnavu ielas antikvariātu, un šajā gadu tūkstotī tas stāsta ne tikai par Rīgas pilsētas tērpu nēsāšanas, kāzu svinēšanas u. c. noteikumiem 16. gs., bet arī par Rīgu kā senu grāmatizdošanas vietu.
Tāpat Kurzemē mitušo Groškes-Ekses-Kleinu dzimtai piederošais zīmēšanas stundās tapušais, kā piemiņa dāvinātais vai arī ceļojumu iespaidā radītais zīmējumu krājums uz antikvariātu tika atnests, salīmēts padomjlaika fotoalbumā, sākotnēji pat ne ar mājienu nedodot kādu nojausmu par piederību 18. gadsimtam. Antikvariāts lūdza padomu mākslas zinātniecei Edvardai Šmitei, un tā sākās detektīvromāna cienīgs stāsts, kas pagājušajā gadā rezultējās krāšņā, komentāriem papildinātā izdevumā. Arī šis “Kurzemes albums” ir unikāls kā stāsts par Jelgavas pilsoniskās kārtas dzīvesveidu 18., 19. gadsimtā, laiku, kurā mākslas vērtības kļuva pieejamas plašākai sabiedrībai. Ne aiz labas dzīves šajos laikos pastāvošie antikvariāti visai ātri beidz savu eksistenci. Tiesa, dzimst jaunas, brīnišķīgas grāmatapmaiņas iniciatīvas: grāmatsvētkos darbojas apmaiņas punkti, sociālajos tīklos redzu pie Limbažu autoostas nofotografētu “grāmatu patversmi”, Mārupē kaimiņš pie privātmājas uzcēlis milzu pastkastei līdzīgu stikla plauktu ar aicinājumu “paņem – noliec vietā”. Tādi grāmatapmaiņas punkti atgādina par rakšanās grāmatplauktā smeķi, taču tomēr darbojas pēc pārpalikuma principa. Šīs slejas tēmu ierosināja mana paziņa, kura vēlējās nopirkt 1982. gadā izdoto Ojāra Vācieša dzejas krājumu “Si minors”, un tā nu nedēļas garumā man nācās noiet kopā ar viņu šīs grāmatas meklēšanas ceļu. Sākām ar internetu, “Si minoru” var izlasīt “Letonikas” un “Las.am” krājumos. Taču CD kolekcionāri mani sapratīs: līdzīgi kā “Spotify” lejuplādēta mūzika nav gluži tas pats, kas CD albums, kur svarīga albuma koncepcija, vizuālais tēls, teksti, arī dzejas krājums nav informatīva uzziņa, internetā atrastais nevar aizstāt grāmatas smaržu. Ieteicu meklēt “i-book” vietnē internetā, kur cilvēki izpārdod savas bibliotēkas. “Si minors” tur patiešām ir, no pieciem piedāvājumiem mana paziņa aizrakstīja trim, neviens neatbildēja. Informācija šādos bezmaksas grāmatu forumos netiek regulāri atjaunota, katrā ziņā pircējam nevajadzētu cerēt uz ātru notikumu virzību.
Lai pabeigtu stāsta intrigu, atklāšu, ka pie “Si minora” mana paziņa tika. “Jumavas” grāmatnīcas pagrabstāvā Dzirnavu ielā kādu laiku darbojās antikvariāts, kas šobrīd ir izbeidzis darbību, taču viņai ļāva noliktavā “parakties” tā atstātajās grāmatu kaudzēs, un vienā no tām viņa atrada Ojāra Vācieša Kopotu rakstu sējumu. Šai vienīgajā sējumā arī bija viņas meklētais “Si minors”! No vienas puses – šis ir stāsts par nejaušību, satikšanos un atradēja prieku, tātad – labs stāsts. No otras – kaut kā gluži pareizi šai stāstā viss gan nenotika. Pirms mēneša pabiju Gruzijā, Tbilisi, kur krāmu tirgū pie Sausā tilta rindā sastājušies bukinisti ar saviem grāmatratiņiem. Redzētais atsauca man atmiņā arī Parīzi, Sēnas krastmalu, ar slavenajiem bukinistu galdiem un veikaliņiem, kuros “rokas” tūristi no visas pasaules, slejas virsrakstā liktajā frāzē “vecas grāmatas” atrodot prieku un radot aizvien jaunus stāstus par sastapšanos ar grāmatu. Kāpēc Rīgā grāmatu antikvariāti izrādījies bankrota bizness?
