Vai var iemācīties mīlēt? 15
Ja vecāki paši pamana, ka neprot izturēties vienlīdzīgi pret bērniem, vai to kaut kā var labot?
J. Segliņa-Gluškova atbild, ka, lai situāciju mainītu, vispirms vecākiem jāsaprot, kāpēc tā notiek. Piemēram, pie vainas var būt paša pieredzē balstīts attiecību modelis. Vajag klausīties bērnos un ieklausīties sevī, savās vajadzībās un tieši tāpat savos bērnos, censties izprast bērna teikto un emocijas. Ja tajās iedziļinās, var iegūt daudz informācijas. Bērni bieži ne tikai norāda, bet arī pasaka priekšā, kā viņiem trūkst. Ja kādam bērnam ir nepieciešama īpaša attieksme un aprūpe, piemēram, tas ir bērns ar īpašām vajadzībām, jācenšas saprotami izskaidrot pārējiem, kāpēc tieši šim bērnam tiek vairāk vecāku uzmanības. Noteikti jācenšas izvairīties no salīdzināšanas, saprotot, ka jebkura salīdzināšana veicina atšķirtību gan attiecībās ar vecākiem, gan starp brāļiem un māsām.
Jautāju psiholoģēm, vai viņu praksē bijuši gadījumi, kad padomu lūguši vecāki, kuri paši apzinās, ka nemāk mīlēt savu bērnu.
“Nē, nav bijis,” atbild Dz. Feldmane. “Taču ir gadījusies saskare ar ļoti agresīviem vecākiem. Domāju, ka šādos gadījumos viņiem patiesībā ir problēmas attiecībās ar bērnu, taču bērna destruktīvajā uzvedībā viņi vaino citus, nevis cenšas mainīties un risināt problēmas.”
J. Segliņa-Gluškova toties stāsta, ka ar atziņu, ka nemāk mīlēt vai nemīl savu bērnu, vecāki pie viņas nav vērsušies. Taču ir vecāki, kuri vēlas, lai psihologs palīdz saprast, ko viņi dara nepareizi attiecībās ar bērnu.
Mīlestība kā zviedru galds
Ilustratīvs attēls
L. Šīrona gan piebilst: lai cik labi censtos būt vecāki, kaut kādā ziņā viņi vienalga savus bērnus traumēs. “Es teiktu, ka pietiekami labs vecāks ir tas, kurš savus bērnus netraumē apzināti,” pauž astropsiholoģe.
Vecāku mīlestību viņa salīdzina ar zviedru galdu: tam jābūt vienmēr pieejamam, taču jāsamierinās, ka uz šī galda ir tas, kas ir. “Problēma rodas tad, ja mēs pieejam pie zviedru galda, bet mums negaršo nekas no tā, kas pasniegts. Mums gribas pankūkas ar ikriem, bet to tur nav. Tad varam staigāt ap galdu un sodīties par to, ka tur, johaidī, nav to pankūku, varam arī vecākiem pajautāt, vai varētu uztaisīt pankūkas ar ikriem. Ja viņi varēs, viņi uztaisīs, bet varbūt viņi nevarēs. Varbūt negribēs cept tās pankūkas, jo viņiem ir tiesības negribēt. Vecāki saviem bērniem var iedot tikai tik, cik viņiem ir ko dot. Jā, un viņiem ir tiesības arī neatdot visu, kas viņiem ir,” uzskata astropsiholoģe.
Jāņem vērā, ka tagadējie pieaugušie auguši laikā, kad par bērnu emocionālajām vajadzībām netika runāts: vēl pirms trīsdesmit gadiem labi vecāki bija tie, kuru bērni bija apģērbti un paēdināti. Ja vēl bērns skolā labi mācījās, tad jau vecāks bija ideāls. Bērnus audzināja tā, lai viņi būtu ērti un paklausīgi.
Taču bērniem nav jābūt ērtiem. Kā jau iepriekš teikts, viņi ir vecāku mācībstundas. Tajā pašā laikā nebūs godīgi, ja šodienas pieaugušie, salasījušies par bērnu emocionālajām vajadzībām, pārmetīs saviem vecākiem, ka viņiem nebija tādu zināšanu, jo pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit tās vienkārši nebija pieejamas.
