Mīlestības ķēde 15
J. Segliņa-Gluškova secinājusi, ka nevienlīdzība vairāk iezīmējas, ja vecākiem ir daudz stresa, konfliktējošas attiecības, neapmierinātība ar sevi un dzīvi, veselības problēmas u. tml.
Dot mīlestību saviem bērniem vai līdzvērtīgi sadalīt to mīlestības resursu, kas pašiem ir, var būt grūtāk tiem vecākiem, kas paši bērnībā nav jutušies mīlēti. Ja viņi apzinās šo iespējamo problēmu, viņiem var būt arī bail dibināt ģimeni, radīt bērnus.
Tātad, lai izbēgtu no nemīlestības ģimenē, svarīgi, lai bērni dzimtu vecākiem, kas jūtas ieguvuši no saviem vecākiem visu, kas viņiem bijis nepieciešams, un nu gatavi dot tālāk.
Iespējams arī, ka vecāki, kas neprot dot mīlestību bērnam, paši bijuši sāpināti savā bērnībā. Neapzināta distancēšanās no tuvības ar bērnu sasaucas ar kādu situāciju vai pārdzīvojumu paša pieredzē. Arī traumatiski notikumi apgrūtina vecāka spēju būt tuviem ar saviem bērniem un veidot pilnvērtīgas attiecības ar viņiem.
Līdzīgi spriež L. Šīrona: “Ja dzimtu atainotu attēlā, būtu redzams, ka bērni sākumā ir ar seju pret vecākiem, jo viņi ir tie, no kā bērni primāri grib saņemt rūpes un mīlestību. Kad bērns pieaudzis, vēlas vairāk kontaktēties ar citiem cilvēkiem, meklēt sev partneri, tad viņš ir tikai daļēji pagriezies pret vecākiem. Kad partneris atrasts, bērns stāv ar seju pret partneri, bet vecāki joprojām ir pie sāniem. Tad, kad bērniem pašiem piedzimst bērni, viņi pagriež vecākiem muguru un dod sevi tālāk saviem bērniem. Taču vecāki, kas nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības no saviem vecākiem, nepagriežas pret saviem bērniem, jo turpina gaidīt vecāku mīlestību. Bērns, lai saņemtu mīlestību, ir spiests apskriet, piemēram, mammai apkārt un nostāties vecmāmiņas vietā, lai saņemtu mammas uzmanību. Tā dzimtā rodas sajukums.”
