Visi pirksti sāp, tomēr katrs atšķirīgs 15
Ilustratīvs attēls
Kaut pierasts uzskatīt, ka visi savi bērni vecākiem jāmīl vienādi, izrādās, ka var gan runāt par mīlestības līdzvērtīgu sadalījumu, bet, visticamāk, vecāku attieksme pret bērniem nav un nebūs vienāda. Kāpēc tā? Tam ir vairāki skaidrojumi.
J. Segliņa-Gluškova saka: “Vieniem vecākiem nepiedzimst vienādi bērni – viņi ir atšķirīgi. Kāds klusāks, kāds sabiedriskāks, kāds labāk mācās, kāds ne tik… Nozīme ir arī vecumam – atšķirīga var būt izturēšanās pret vecākiem un jaunākajiem bērniem. Arī vecāka vecumam un pieredzei ir nozīme, jo izturēšanos un attieksmi nosaka arī briedums un paša vecāka psiholoģiskā labklājība. Vecāku psiholoģiskie un finansiālie resursi laika gaitā mainās, viņi nostabilizējas savā dzīvē, kļūst nosvērtāki, apmierinātāki, mierīgāki sevī un nobriedušāki.”
Vecāki audzina savus bērnus pēc savas konkrētās izpratnes konkrētajā laikā. Ar vienu bērnu tā ir viena, ar nākamo – jau citādāka.
It īpaši, ja starp bērnu dzimšanu ir lielāka gadu starpība.
Taču atšķirīgai attieksmei mēdz būt arī citi iemesli. Mums vieglāk saprasties un draudzēties ar sev līdzīgiem, tāpēc tuvāki vecākiem var būt bērni, kuros viņi pozitīvajā nozīmē saskata sevi. Arī šiem bērniem kontakts veidojas tuvāks; ir tāda dabiska savstarpēja pievilkšanās. Tas visbiežāk notiek neapzināti. Pat ja no malas kāds to redz un vecākiem norāda, mammai vai tētim grūti to atzīt, iekšēji tas rada diskomforta sajūtu un pat neapmierinātību ar sevi kā vecāku, kauna un vainas sajūtu.
Vecākiem jāsaprot: bērnus nevar mīlēt vienādi, jo viņi nav vienādi – katrs ir individuāls un citādāks.
Un katram ir sava unikālā pieeja un mīlestība. Svarīgi to saprast un zināt, nejusties vainīgiem, bet iemācīties pieņemt bērnu atšķirīgumu un novērtēt to kā kaut ko īpaši vērtīgu. Mūsu atšķirīgie bērni mūs māca būt vairāk pieņemošiem, iecietīgiem, pacietīgiem, saprotošiem, atbalstošiem – tieši viņi to māca visvairāk.
Dažādos kontaktus ar dažādiem bērniem bieži ietekmē arī tas, cik daudz bērni iepriecina savus vecākus. Vecāki nepamana, ka bērns cenšas, jo viņam nesanāk tā kā brālim vai māsai, jo viņam ir cits temperaments, citas intereses, talants un spējas, citādāks raksturs, bet viņš noteikti tāpēc nav sliktāks. Taču, ja vecāku spēja izprast šo bērnu ir vājāka, viņš var tikt kritizēts. Diemžēl kritiskas piezīmes atņem enerģiju un vēlmi censties, samazinās personības iekšējais spēks darboties, ticība savai varēšanai. Var veidoties nepareizs priekšstats par sevi, kas vēlāk dzīvē bremzē, nevis mudina tiekties, jo vispirms ir jātiek galā ar zemu pašvērtējumu.
“Nevajag gaidīt no bērniem vienādību, bet noturēt vienādas prasības, respektējot bērnu atšķirīgās spējas un attīstību šo prasību izpildē, gan ir vajadzīgs,” teic J. Segliņa-Gluškova, kura arī atgādina: vecākiem jāatceras, ka katrs no bērniem ir atsevišķa personība.
Psiholoģe Dzintra Feldmane teic, ka
atšķirīga attieksme pret bērniem var rasties arī ģimenēs, kur visi bērni nav no viena tēva vai mātes.
Tāpat nepatika pret savu bērnu kādam no vecākiem var rasties, ja nav izveidojušās pilnvērtīgas attiecības ar bērna otru vecāku, pret viņu radies pat naids, bet bērna izskats vai izturēšanās atgādina bijušo partneri. “Piemēram, manā praksē bija gadījums, kad tēvs viens pats audzināja meitu un attiecības nebija labas, jo bieži vien tēvs meitas rīcībā saskatīja mātes rakstura īpašības, piemēram, bezatbildību,” stāsta psiholoģe.
Daudzbērnu ģimenēs nemīlētāks dažkārt jūtas vecākais bērns, jo tos laikus, kad pats bija vienīgais un aprūpējams, viņš bieži vien neatceras, bet to, kā vecāki rūpējas par jaunākajiem, gan redz.
