Vecākiem jāmācas bērnus arī par veselību 0
Ja trūkst savstarpējās saiknes starp vecākiem, bērnu un viņa ārstu, rodas situācijas, kurās mājinieki nespēj sniegt pat elementāru palīdzību, jo nezina, kā to darīt.
Konsultēja medicīnas sabiedrības “ARS” pediatre Astrīda Dzirniece.
Saikne ar ārstu
Lai iedotu bērnam zāles pret paaugstinātu temperatūru, nav jābūt dakterim, un, lai bērnu nomierinātu vai remdētu viņa slāpes, nav jābūt māsiņai.
Katrai bērna saskarsmei ar ārstu jābūt patīkamai. Tas nenotiek, ja ik reizi, paaugstinoties temperatūrai, bērnu ved uz slimnīcu. Mazajam pacientam tas ir vesels pārdzīvojums, jo šī iestāde tomēr nav atpūtas vieta.
Cita vecāku kļūda – pat vieglos saaukstēšanās gadījumos bērnus ārstēt ar zālēm, kas viņiem ne vienmēr piemērotas vai ir lietojamas tikai ļoti nopietnu saslimšanu reizēs.
Laikus konsultējoties ar savu ģimenes ārstu, būs mierīgāki ne tikai vecāki, bet arī bērnam nebūs psihoemocionālas traumas, atceroties, kā “mamma un tētis mani veda pie nopietnajiem onkuļiem uz slimnīcu”. Tāpēc vecākiem ir jāveido elestīgāka saikne ar savu ģimenes ārstu vai pediatru. Ja sadarbība ar veselības aprūpes speciālistu ir veiksmīga, arī bērna ārstēšanās ir daudz vieglāka un īsāka.
Bērnus, kuri vecāki par vienu gadu, ieteicams aizvest uz profilaktisko pārbaudi pie ģimenes ārsta vai pediatra vismaz reizi gadā. Vizītes laikā ārsts veic pilnu veselības apskati, pārbauda stāju, izklausa sirdspukstus, izvērtē bērna augšanas un attīstības dinamiku.
Higiēnas pamati
Slimības nerodas bez iemesla. Īpaši tas attiecināms uz situācijām, kad bērnam konstatē zarnu trakta infekciju.
Mūsdienās lielu daļu no bērnu saslimšanām joprojām rada vecāku vājā izpratne par higiēnas pamatnoteikumiem, kas atvasēm jāiemāca jau mazotnē.
Ģimenes veselības atslēga ir elementāra higiēna, un vecākiem tā jāņem vērā, ne tikai maltītes gatavojot. Vai, piemēram, ikreiz mazgājam rokas pēc tualetes apmeklējuma vai pastaigas ārā? Ja kaut vai roku mazgāšana kļūst par paradumu, vēlāk bērns to dara automātiski, pats sevi pasargājot no dažādām infekcijas slimībām.
Iemesls uztraukumam?
Īpaša uzmanība jāpievērš bērniem līdz gada vecumam. Tā no iespējamas saslimšanas viedokļa ir visaugstākā riska grupa.
Mazuļa slimības smagumu nosaka vispārējais veselības stāvoklis. Viņam var būt tikai iesnas, bet tādēļ bērns nevar paēst, ir grūti elpot un rodas citas problēmas, taču vecākiem neienāk prātā, kāds ir saslimšanas patiesais iemesls. Tāpēc svarīgi sekot, vai bērns pietiekami ēd un dzer, vai nav pārāk reta urinācija vai pārāk bieži šķidrs vēders un citas pazīmes, kas vecākus vienmēr dara uzmanīgus.
Ja ģimenē ir bērns no viena līdz trīs gadu vecumam, lielāka uzmanība jāpievērš iespējamām traumām. Protams, nevar gribēt, lai mazais klausītu uz vārda, jo tas nekad nenotiks! Bērni šajā vecumā izzina pasauli caur sevi – visu gribas ielikt mutē un visur gribas pakāpties. Tādēļ mājās ir jābūt drošai videi, bet vecākiem jāspēj paskaidrot, ko un kāpēc nedrīkst darīt.
Aizliegumam nav piemērots viens vārds – “Nedrīkst!” Daudz efektīvāks ir maigs lūgums kaut ko nedarīt vai paņemšana klēpī, pievēršot uzmanību citai nodarbei.
Nolieguma vietā allaž var atrast piemēru, ko bērnam parādīt, lai mācība paliktu atmiņā un mazulis saprastu, kāpēc pieaugušie kaut ko neļauj.
